Vācijas ārpolitika pret Baltijas valstīm pēc neatkarības, varētu teikt, ir bijusi atturīgi. Kā Vācijas attieksme pret Baltijas valstīm mainījās no bailēm par Padomju Savienības sabrukuma un tā ietekme uz Vācijas apvienošanos uz atbalstu Baltijas valstīm iestāties NATO un Eiropas Savienībā, pētīja vācu politologs, Helge Dauchert (Anwalt der Balten oder Anwalt in eigener Sache, BWV Berliner Wissenschaftsverlag, 2008). Lai paradigma maiņu saprast, jāieskatās federatīvās Vācijas vēsturē.
Vācijas ārpolitikas pamatojums valsts iekšienē
Pamats federatīvas Vācijas ārpolitikai ir Vācijas sadalīšana četrās zonās pēc Otrā Pasaules Kara un bipolāras pasaules varas sistēmas izveidošanās. Toreiz pat konservatīvie politiķi, galvenokārt katoļi, kā Jakob Kaiser, atbalstīja kristīgajam sociālismam. Ārpolitikā redzēja Vāciju starp Austrumiem un Rietumiem kā neitrālo valsti. Tāda pozīcija bija diezgan tuvu sociāldemokrātiem, kas Kurt Schumacher vadībā redzēja apvienotu sociālistisko Vāciju Rietumeiropā, lai gan, 1949.g. nodibināta Rietumvācijas republika tāpat nebija suverēna. Pirmās vēlēšanas Schumacher, kā Hitlera upuris, sev kā pārsteigumu zaudēja un pie varas nāca konservatīvā valdība Konrad Adenauer vadībā, kurš ātri kreisās tendences arī viņa partijā neitralizēja. Astoņus gadus vēlāk lozungs bija: “Keine Experimente.”
Jaunā tikai par pamatlikumu nosauktā konstitūcija paredzēja, ka valsti ārzemēs reprezentē prezidents. Tomēr, ārpolitiku veic valdība. Pēc konstitūcijas stipri izveidots valdības galvas amats Bundeskanzler medijos un zinātnē ātri vien veda pie kanclera demokrātijas jēdziena. Rezultātā izveidojās arī ārpolitika konkurence starp valsts kanceleju un ārlietu ministriju.
No katoļu Rheinland izcelies Konrad Adenauer jau Weimarer Republik laikā bija bijis politikā aktīvs kā Ķelnes mērs. Viņš pēc savas pieredzes neuzticēja vācu mentalitātei un vēlējās beigt Prūsijas tradīcijas. Tāpēc sabiedrotus meklēja Rietumos, Benelux valstīs un Francijā. Viņa politikas mērķi bija – šajā secībā – suverenitāte, integrācija un apvienošanās. Tas Aukstā Kara apstākļos faktiski nozīmēja, federatīvas Vācijas integrācija Rieumos uz apvienošanās rēķinu.
Vācijas rietumintegrācija un ārpolitika Aukstā Kara laikā
Šāda politika sakrita lielā mērā ar Rietumeiropas politiku. It īpaši Francija vēlējās redzēt Rietumstruktūrā integrētu Vāciju, lai novērst trupamākas agresivitātes. Ar Francijas ārlietu ministru Schumann Adenauer jau 1950.g. uzsāka attiecīgu politiku. Ar virsnacionālo organizāciju bija plāns kontrolēt Vāciju, kam vēlāk var piebiedroties arī citās valstis. Tas bija ES pirmsākums. 1954.g. ar Parīzes līgumi okupācijas statuss tika likvidēts un Vācija atguva suverenitāte. Saucamais Deutschlandvertrag garantēja četru kara uzvārētāju tiesības uz karaspēku klātbūtne Vācijā un tās iestāšanās NATO.
Tanī pašā laikā Adenauer turējās pie Alleinvertretungsanspruch, ka vienīgi federatīvā Vācija ir tiesīga pārstāvēt Vāciju. Pēc valsts sekretāra Walter Hallstein nosauktas doktrīnas federatīvā Vācija nenodibināja diplomātiskās attiecības ar valstīm, kurām tādas bija noslēgtas ar Austrumvāciju. To iepretim oficiālajam nosaukumam nekad nesauca par demokrātisko, bet ļoti ilgi par SBZ (Sowjetische Besatzungszone), vai vienkārši par zonu. Vēlāk nosauca viņu pēc oficiālā saīsinājuma, DDR.
Pēc Charles de Gaulles nākšanas pie varas 1958.g. Francijas un Vācijas tuvināšanas politika tika turpināta ar Élysée līgumu vai franču-vācu draudzības līgumu. Francijas intereses bija gan ASV ietekmes mazināšana kā arī Vācijas iesaistīšana starptautiskās struktūrās. Adenauer interese bija samierināšanas politika ar Vācijas iesaistīšanu starptautiskās organizācijās. Ar šādu politiku federatīvā Vācija tika integrētā Rietumstruktūras, bet, tomēr, ar Berlīnes mūra celšanu 1961.g. augustā politika pret Austrumiem bija nonākusi strupceļā.
Patstāvīgā Vācijas ārpolitika
1969.g. sociāldemokrātu vadīta valdība nomainīja kristīgo demokrātu 20 gadu ilgu noteicošu lomu politikā. Willy Brandt uzsāka savu jaunu Ostpolitik, “Wandel durch Annäherung“ stratēģija, atvieglojot vāciešu likteni “zonā” samazinot savstarpējo neuzticību. Tika noslēgti vairāki līgumi, starp tiem Varšavas līgums ar Poliju 1970.g. par robežu nepārkāpjamību, Oderas – Neisas līnijas akceptēšanu. Ar Grundlagenvertrag pamat-attiecību-līgumu 1972.g. tika regulēts kontakts starp abām Vācijām. Tomēr tikai atvērtas tikai “Pastāvīgās Pārstāvniecības” nevis vēstniecība un federatīvā Vācija neatzina Ausrumvācijas valsts būtību, līdz ar to arī neeksistēja Austrumvācijas pilsonība federālās Vācijas izpratnē. Šādi jebkurš Austrumvācijas iedzīvotājs tika uzskatīts par tikai vienas Vācijas pilsoni. Rezultātā vajadzēja Austrumvācijas iedzīvotājiem tikai fiziski nokļūt Rietumvācijā, lai saņemtu tās pasi. Proti, Hallstein doktrīna tika likvidēta, tomēr valstiskās attiecības starp divām Vācijām nenodibinātas.
Šis bija iemesls rīcībām pēc mūra krišanas. Mirklī, kas Austrumacijas iedzīvotāji varēja brīvi pārvietoties arī uz Rietumvāciju draudēja masveida izvākšanas, proti, vienīgas iespējas reaģēt bija, vai apvienoties vai arī atzīt pēc mierīgas revolūcijas Austrumvāiju kā valsts. Lielbritānijas premjerministre Margaret Thatcher un Francijas prezidents Francois Mitterand iestājas pret Vācijas atkalapvienošanos, tomēr, ASV prezidentam George Bush senior tādas pretenzijas nebija. Tika noslēgts 4+2 līgums par robežu nemaināmību, Oderas Neisas līnijas galīgumu, Vācijas atteikšanās no jebkādām teritoriālām prasībām kā arī apvienotās Vācijas tiesības brīvi izvēlēties alianses piederību, kas faktiski nozīmēja apvienotās Vācijas iestāšanos NATO.
Realitāte kā galvenais pamats Vācijas ārpolitikai – Baltijas valstis nav tēma
Šādi līdz pat PSRS sabrukumam Vācijas ārpolitikas fokusā bija tās dalīšana un nākotne, proti, Baltijas valstis Padomju Savienības sastāvā nebija federatīvās Vācijas priekšplānā. Ārpolitikas mērķis kopš oficiāli, protams, bija atkalapvienošanas. Tomēr, Aukstā Kara laikā šo mērķi sasniegt, nebija reāls, tā, piemēram, arī Stalina ierosinājums, apvienot Vāciju kā neitrālo valsti netika akceptēts no Adenauer valdības. Līdz ar to vēlākos gados valsts apvienošanas vairāk tika uzsvērts saucamas svētdienas uzrunas. Viens vienkāršs piemērs tam bija „L“ valsts numura zīmes piešķiršanu pilsētai Lahn, kuru 70os gados no Gießen un Wetzlar izveidoja, kas bija paredzēts pēc apvienošanos pilsētai Leipzig.
Sasniegt mērķi reāli palika tikai sakarā ar pārmaiņām Austrumeiropā. Tomēr, atbalsts sabiedroto valstu vidū sasniegt bija iespējami tikai stabilā Eiropā, proti, Rietumvācijas valdība uzskatīja pa nepieciešamu arī nedestabilizēt Padomju Savienību Mihail Gorbatschow vadībā.
Tāpēc Vācijai bija atturīgā attieksme pret Baltijas valstu atmodu un Dienvidslāvijas tendencēm dalīties. Tāpēc transformācijas laikā Austrumeiropā priekšplānā valdībai bija Visegrád valstis Polija, Čehija, Slovākija un Ungārija kā arī Krievija.
Transformācija nesa pārmaiņas arī ārpolitikā
1992.g. atkāpās no amata ārlietu ministrs Hans Dietrich Genscher, kurš tajā laikā bija nozares ministrs ar lielāku stāžu, kopš 1974.g. Brīvo Demokrātu partijas iekšienē cīnījās divi politiķi pārmantot ministriju, Irmagrd Adam-Schwaetzer un Klaus Kinkel. Otrais tika izvirzīts. Lai gan viņš pildīja arī partijas priekšsēdētāju funkciju, viņam trūka savā partijā tas izteikts atbalsts kā priekštecim. Šādi viņam bija ministru kabineta lielākas grūtības atrast atbalstu savām idejām pret kristīgiem demokrātiem aizsardzības ministru Volker Rühe un kanclera Helmut Kohl. Valdības vadītāja priekšplāna bija pēc Maastricht līguma ES tālāk integrēt, nevis paplašināt. Šāda politika bija arī svarīga Vācijas valdības uzticībai īpaši Francijā un Lielbritānijā (137f.).
Tomēr, pirmā delegācija brauca uz Baltijas valstīm uz reiz pēc neatkarības, jo pēc de factu neatkarības no Krievijas pateicoties Jelzina atbalstam arī Vācijai nebija vairs šķērsli atzīt Baltijas valstis. Uz vietas paziņoja jaunais ārlietu ministrs, ka Vācija būšot Baltijas advokāts, jo Vācijas valdība atzīšot Vācijas vaina sakarā ar Hilter Stalin Paktu. Šādi Baltijas valstis ļoti cerēja uz Vācijas atbalstu (141).
Vācijas ārpolitika un starptautiskās organizācijas
Sakarā ar tālākām pārmaiņām Eiropā mainījās starptautisko organizāciju lomas. EDSK pārtapa par organizāciju EDSO un Eiropas Padome sāka uzņemt bijušās PSRS republikas un satelītvalstis. Sarežģīti arī bija NATO nākotne pēc Aukstā Kara beigām. Kamēr Kohl negribēja kaitināt Krieviju, ko viņš uzskatīja par svarīgu partneru, Rühe negribēja redzēt pelēku drošības zonu aiz Vācijas austrumrobežas. Rühe gribēja Visegrád valstis uzņemt, kamēr ģeopolitiski Baltijas valstis nebija svarīgas (166ff.). Kinkel, savukārt, norādīja uz drošības problēmām tajās valstīs, kas paliktu aiz svītras un iespējamiem ar to saistītiem draudiem arī Vācijai (180f.).
Tomēr, Baltijas valstis pārvērtēja Vācijas ietekmi ES un NATO ietvaros iepretim tās lielumam pēc iedzīvotāju skaita un ekonomiskās nozīmes. Savukārt, vācu ietekme pašā Baltijā arī nebija liela, skatoties uz konfliktiem par krieviem un pilsonības jautājumiem. Īpaši Vācijas prese uztvēra krievu tautības Baltijas iedzīvotāju situāciju kritiski.
1992.g. ASV uzvarēja Bill Clinton prezidenta vēlēšanas. Viņa valdības politika raksturoja ideja, neatstāt jaunās demokrātijas Austrumeiropā aiz žogiem. Uz to reaģēt vajadzēja arī Kohl, kurš vēlējās šo procesu sinhronizēt, proti, veikt sarunas par iestāšanos ES un NATO ar visiem kandidātiem vienlaicīgi. Šādi, Baltijas valstis cerēja Vācijas atbalstu līdz ar NATO arī iekļūt ES.
Tomēr, Kohl nostāju pret Krieviju nebija īsti mainījusies un 1998.g vizītes laikā Maskavā viņš aicināja Baltiju risināt savus robežjautājumus ar Krieviju un brīdināja nediskriminēt savus krievu tautības iedzīvotājus. Dauchert uzskata, ka viņš šādi ignorēja, ka atslēga šiem jautājumiem esot bijusi tieši Maskavā, proti, autors uzskata konfliktos Krieviju par vainīgo pusi. Bet Vācija šādi atstāja Skandināvijai atbalstīt Baltijai, kas Somijas vadībā arī notika (265ff.). Līdzīgi ka ceļš uz Vācijas Baltijas valstu neatkarības atzīšanu, Kohl valdība mainīja savu attieksmi tikai pēc Krievijas valdības attieksmes maiņas. Kad Putin paziņoja, ka lai gan neredzot nepieciešamību Baltijas valstīm iestāties NATO, bet uzskatot to par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas izvēli, Vācija piekrita NATO paplašināšanai Baltijā (271). Pēc Dauchert domām, neitrālo Zviedrijas un Somijas politiskās elites īstenībā vēlējās šādi pārliecināt par iestāšanos militāro aliansi savus iedzīvotājus.
“Vēstures beigām” beigas
Šādi beidzās 20.gs., ko Fukuyama aprakstīja kā vēstures beigām. Bet tad, kad uzņemšana ES un NATO palika par daudzmaz nolemtu lietu un pirms paplašināšana tika īstenota notika teroruzbrukums New York. 9/11 bija moments, kad Krievija un ASV cīņā pret terorismu atrada kopīgu valodu. Bet tā vienotība ātri beidzās ar ASV uzbrukumam Irākai. Austrumeiropas valstis, tajā skaitā Baltijas, piebiedrojās ASV, jo kongress nebija vēl ratificējis uzņemšanu NATO. Šādi izveidojas pēkšņi domstarpības starp ASV un jaunajām demokrātijām vienā pusē un Vāciju, Franciju un Krieviju otrajā pusē.
Šis jautājums, kā arī Kosovo atzīšana un Gruzijas karš 2008.g. apgrūtina komunikāciju gan NATO iekšienē kā arī kontaktā ar Krieviju. Daļēji šie jautājumi parādījās tikai pēc Dauchert grāmatas publicēšanas.
“Blakus ārpolitika”
Vācijas ārpolitiku pret Baltijas valstīm vēl ietekmēja Baltijas jūras krasta federālo zemju politika. 1992.g. Genscher un Dānijas ārlietu ministrs Uffe Ellemann-Jensen nodibināja pēc Schleswig-Holstein ministru prezidenta Björn Engholm ierosinājuma Baltijas Jūras Padomi. Bet šai padomei veltīja vēlāk maz uzmanību (281ff.) Mecklenburg-Vorpommern atvēra Igaunijas galvaspilsēta Tallinn pārstāvniecību, kura 2004.g. tika slēgta. Savukārt, Rīga darbojas ar citām organizācijām kopā cilvēks zinātnisko sadarbību veicināšanai.
Šādi var piekrist Dauchert izvirzītai tēze, ka Vācijas ārpolitikas virziens laikā posmā pēc Aukstā Kara beigām savā būtībā nav mainījies un Vācija līdz ar to pret Baltiju uzvedusies diezgan pasīvi. To par Baltijas valstu advokātu nosaukt nevar.
Pēc uzņemšanas gan NATO gan ES atkal pievērsa uzmanību Merkel, piemēram, klimatam. Un, protams, sakarā ar finanšu krīzi vispār kopš 2008.g. citi jautājumi ir priekšplānā. Merkel savas vizītes laikā 2010.g. septembrī Lietuvā izpauda Vācijas atbalstu jaunās atomenerģijas stacijas celšanai, ražošanas veids, kas vienlaicīgi Vācijas iekšpolitikā ir degpunktā un par ko preses konferencē Rīgā Merkel ar žurnālistiem runāja.
Vācijas ārpolitikas pamatojums valsts iekšienē
Pamats federatīvas Vācijas ārpolitikai ir Vācijas sadalīšana četrās zonās pēc Otrā Pasaules Kara un bipolāras pasaules varas sistēmas izveidošanās. Toreiz pat konservatīvie politiķi, galvenokārt katoļi, kā Jakob Kaiser, atbalstīja kristīgajam sociālismam. Ārpolitikā redzēja Vāciju starp Austrumiem un Rietumiem kā neitrālo valsti. Tāda pozīcija bija diezgan tuvu sociāldemokrātiem, kas Kurt Schumacher vadībā redzēja apvienotu sociālistisko Vāciju Rietumeiropā, lai gan, 1949.g. nodibināta Rietumvācijas republika tāpat nebija suverēna. Pirmās vēlēšanas Schumacher, kā Hitlera upuris, sev kā pārsteigumu zaudēja un pie varas nāca konservatīvā valdība Konrad Adenauer vadībā, kurš ātri kreisās tendences arī viņa partijā neitralizēja. Astoņus gadus vēlāk lozungs bija: “Keine Experimente.”
Jaunā tikai par pamatlikumu nosauktā konstitūcija paredzēja, ka valsti ārzemēs reprezentē prezidents. Tomēr, ārpolitiku veic valdība. Pēc konstitūcijas stipri izveidots valdības galvas amats Bundeskanzler medijos un zinātnē ātri vien veda pie kanclera demokrātijas jēdziena. Rezultātā izveidojās arī ārpolitika konkurence starp valsts kanceleju un ārlietu ministriju.
No katoļu Rheinland izcelies Konrad Adenauer jau Weimarer Republik laikā bija bijis politikā aktīvs kā Ķelnes mērs. Viņš pēc savas pieredzes neuzticēja vācu mentalitātei un vēlējās beigt Prūsijas tradīcijas. Tāpēc sabiedrotus meklēja Rietumos, Benelux valstīs un Francijā. Viņa politikas mērķi bija – šajā secībā – suverenitāte, integrācija un apvienošanās. Tas Aukstā Kara apstākļos faktiski nozīmēja, federatīvas Vācijas integrācija Rieumos uz apvienošanās rēķinu.
Vācijas rietumintegrācija un ārpolitika Aukstā Kara laikā
Šāda politika sakrita lielā mērā ar Rietumeiropas politiku. It īpaši Francija vēlējās redzēt Rietumstruktūrā integrētu Vāciju, lai novērst trupamākas agresivitātes. Ar Francijas ārlietu ministru Schumann Adenauer jau 1950.g. uzsāka attiecīgu politiku. Ar virsnacionālo organizāciju bija plāns kontrolēt Vāciju, kam vēlāk var piebiedroties arī citās valstis. Tas bija ES pirmsākums. 1954.g. ar Parīzes līgumi okupācijas statuss tika likvidēts un Vācija atguva suverenitāte. Saucamais Deutschlandvertrag garantēja četru kara uzvārētāju tiesības uz karaspēku klātbūtne Vācijā un tās iestāšanās NATO.
Tanī pašā laikā Adenauer turējās pie Alleinvertretungsanspruch, ka vienīgi federatīvā Vācija ir tiesīga pārstāvēt Vāciju. Pēc valsts sekretāra Walter Hallstein nosauktas doktrīnas federatīvā Vācija nenodibināja diplomātiskās attiecības ar valstīm, kurām tādas bija noslēgtas ar Austrumvāciju. To iepretim oficiālajam nosaukumam nekad nesauca par demokrātisko, bet ļoti ilgi par SBZ (Sowjetische Besatzungszone), vai vienkārši par zonu. Vēlāk nosauca viņu pēc oficiālā saīsinājuma, DDR.
Pēc Charles de Gaulles nākšanas pie varas 1958.g. Francijas un Vācijas tuvināšanas politika tika turpināta ar Élysée līgumu vai franču-vācu draudzības līgumu. Francijas intereses bija gan ASV ietekmes mazināšana kā arī Vācijas iesaistīšana starptautiskās struktūrās. Adenauer interese bija samierināšanas politika ar Vācijas iesaistīšanu starptautiskās organizācijās. Ar šādu politiku federatīvā Vācija tika integrētā Rietumstruktūras, bet, tomēr, ar Berlīnes mūra celšanu 1961.g. augustā politika pret Austrumiem bija nonākusi strupceļā.
Patstāvīgā Vācijas ārpolitika
1969.g. sociāldemokrātu vadīta valdība nomainīja kristīgo demokrātu 20 gadu ilgu noteicošu lomu politikā. Willy Brandt uzsāka savu jaunu Ostpolitik, “Wandel durch Annäherung“ stratēģija, atvieglojot vāciešu likteni “zonā” samazinot savstarpējo neuzticību. Tika noslēgti vairāki līgumi, starp tiem Varšavas līgums ar Poliju 1970.g. par robežu nepārkāpjamību, Oderas – Neisas līnijas akceptēšanu. Ar Grundlagenvertrag pamat-attiecību-līgumu 1972.g. tika regulēts kontakts starp abām Vācijām. Tomēr tikai atvērtas tikai “Pastāvīgās Pārstāvniecības” nevis vēstniecība un federatīvā Vācija neatzina Ausrumvācijas valsts būtību, līdz ar to arī neeksistēja Austrumvācijas pilsonība federālās Vācijas izpratnē. Šādi jebkurš Austrumvācijas iedzīvotājs tika uzskatīts par tikai vienas Vācijas pilsoni. Rezultātā vajadzēja Austrumvācijas iedzīvotājiem tikai fiziski nokļūt Rietumvācijā, lai saņemtu tās pasi. Proti, Hallstein doktrīna tika likvidēta, tomēr valstiskās attiecības starp divām Vācijām nenodibinātas.
Šis bija iemesls rīcībām pēc mūra krišanas. Mirklī, kas Austrumacijas iedzīvotāji varēja brīvi pārvietoties arī uz Rietumvāciju draudēja masveida izvākšanas, proti, vienīgas iespējas reaģēt bija, vai apvienoties vai arī atzīt pēc mierīgas revolūcijas Austrumvāiju kā valsts. Lielbritānijas premjerministre Margaret Thatcher un Francijas prezidents Francois Mitterand iestājas pret Vācijas atkalapvienošanos, tomēr, ASV prezidentam George Bush senior tādas pretenzijas nebija. Tika noslēgts 4+2 līgums par robežu nemaināmību, Oderas Neisas līnijas galīgumu, Vācijas atteikšanās no jebkādām teritoriālām prasībām kā arī apvienotās Vācijas tiesības brīvi izvēlēties alianses piederību, kas faktiski nozīmēja apvienotās Vācijas iestāšanos NATO.
Realitāte kā galvenais pamats Vācijas ārpolitikai – Baltijas valstis nav tēma
Šādi līdz pat PSRS sabrukumam Vācijas ārpolitikas fokusā bija tās dalīšana un nākotne, proti, Baltijas valstis Padomju Savienības sastāvā nebija federatīvās Vācijas priekšplānā. Ārpolitikas mērķis kopš oficiāli, protams, bija atkalapvienošanas. Tomēr, Aukstā Kara laikā šo mērķi sasniegt, nebija reāls, tā, piemēram, arī Stalina ierosinājums, apvienot Vāciju kā neitrālo valsti netika akceptēts no Adenauer valdības. Līdz ar to vēlākos gados valsts apvienošanas vairāk tika uzsvērts saucamas svētdienas uzrunas. Viens vienkāršs piemērs tam bija „L“ valsts numura zīmes piešķiršanu pilsētai Lahn, kuru 70os gados no Gießen un Wetzlar izveidoja, kas bija paredzēts pēc apvienošanos pilsētai Leipzig.
Sasniegt mērķi reāli palika tikai sakarā ar pārmaiņām Austrumeiropā. Tomēr, atbalsts sabiedroto valstu vidū sasniegt bija iespējami tikai stabilā Eiropā, proti, Rietumvācijas valdība uzskatīja pa nepieciešamu arī nedestabilizēt Padomju Savienību Mihail Gorbatschow vadībā.
Tāpēc Vācijai bija atturīgā attieksme pret Baltijas valstu atmodu un Dienvidslāvijas tendencēm dalīties. Tāpēc transformācijas laikā Austrumeiropā priekšplānā valdībai bija Visegrád valstis Polija, Čehija, Slovākija un Ungārija kā arī Krievija.
Transformācija nesa pārmaiņas arī ārpolitikā
1992.g. atkāpās no amata ārlietu ministrs Hans Dietrich Genscher, kurš tajā laikā bija nozares ministrs ar lielāku stāžu, kopš 1974.g. Brīvo Demokrātu partijas iekšienē cīnījās divi politiķi pārmantot ministriju, Irmagrd Adam-Schwaetzer un Klaus Kinkel. Otrais tika izvirzīts. Lai gan viņš pildīja arī partijas priekšsēdētāju funkciju, viņam trūka savā partijā tas izteikts atbalsts kā priekštecim. Šādi viņam bija ministru kabineta lielākas grūtības atrast atbalstu savām idejām pret kristīgiem demokrātiem aizsardzības ministru Volker Rühe un kanclera Helmut Kohl. Valdības vadītāja priekšplāna bija pēc Maastricht līguma ES tālāk integrēt, nevis paplašināt. Šāda politika bija arī svarīga Vācijas valdības uzticībai īpaši Francijā un Lielbritānijā (137f.).
Tomēr, pirmā delegācija brauca uz Baltijas valstīm uz reiz pēc neatkarības, jo pēc de factu neatkarības no Krievijas pateicoties Jelzina atbalstam arī Vācijai nebija vairs šķērsli atzīt Baltijas valstis. Uz vietas paziņoja jaunais ārlietu ministrs, ka Vācija būšot Baltijas advokāts, jo Vācijas valdība atzīšot Vācijas vaina sakarā ar Hilter Stalin Paktu. Šādi Baltijas valstis ļoti cerēja uz Vācijas atbalstu (141).
Vācijas ārpolitika un starptautiskās organizācijas
Sakarā ar tālākām pārmaiņām Eiropā mainījās starptautisko organizāciju lomas. EDSK pārtapa par organizāciju EDSO un Eiropas Padome sāka uzņemt bijušās PSRS republikas un satelītvalstis. Sarežģīti arī bija NATO nākotne pēc Aukstā Kara beigām. Kamēr Kohl negribēja kaitināt Krieviju, ko viņš uzskatīja par svarīgu partneru, Rühe negribēja redzēt pelēku drošības zonu aiz Vācijas austrumrobežas. Rühe gribēja Visegrád valstis uzņemt, kamēr ģeopolitiski Baltijas valstis nebija svarīgas (166ff.). Kinkel, savukārt, norādīja uz drošības problēmām tajās valstīs, kas paliktu aiz svītras un iespējamiem ar to saistītiem draudiem arī Vācijai (180f.).
Tomēr, Baltijas valstis pārvērtēja Vācijas ietekmi ES un NATO ietvaros iepretim tās lielumam pēc iedzīvotāju skaita un ekonomiskās nozīmes. Savukārt, vācu ietekme pašā Baltijā arī nebija liela, skatoties uz konfliktiem par krieviem un pilsonības jautājumiem. Īpaši Vācijas prese uztvēra krievu tautības Baltijas iedzīvotāju situāciju kritiski.
1992.g. ASV uzvarēja Bill Clinton prezidenta vēlēšanas. Viņa valdības politika raksturoja ideja, neatstāt jaunās demokrātijas Austrumeiropā aiz žogiem. Uz to reaģēt vajadzēja arī Kohl, kurš vēlējās šo procesu sinhronizēt, proti, veikt sarunas par iestāšanos ES un NATO ar visiem kandidātiem vienlaicīgi. Šādi, Baltijas valstis cerēja Vācijas atbalstu līdz ar NATO arī iekļūt ES.
Tomēr, Kohl nostāju pret Krieviju nebija īsti mainījusies un 1998.g vizītes laikā Maskavā viņš aicināja Baltiju risināt savus robežjautājumus ar Krieviju un brīdināja nediskriminēt savus krievu tautības iedzīvotājus. Dauchert uzskata, ka viņš šādi ignorēja, ka atslēga šiem jautājumiem esot bijusi tieši Maskavā, proti, autors uzskata konfliktos Krieviju par vainīgo pusi. Bet Vācija šādi atstāja Skandināvijai atbalstīt Baltijai, kas Somijas vadībā arī notika (265ff.). Līdzīgi ka ceļš uz Vācijas Baltijas valstu neatkarības atzīšanu, Kohl valdība mainīja savu attieksmi tikai pēc Krievijas valdības attieksmes maiņas. Kad Putin paziņoja, ka lai gan neredzot nepieciešamību Baltijas valstīm iestāties NATO, bet uzskatot to par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas izvēli, Vācija piekrita NATO paplašināšanai Baltijā (271). Pēc Dauchert domām, neitrālo Zviedrijas un Somijas politiskās elites īstenībā vēlējās šādi pārliecināt par iestāšanos militāro aliansi savus iedzīvotājus.
“Vēstures beigām” beigas
Šādi beidzās 20.gs., ko Fukuyama aprakstīja kā vēstures beigām. Bet tad, kad uzņemšana ES un NATO palika par daudzmaz nolemtu lietu un pirms paplašināšana tika īstenota notika teroruzbrukums New York. 9/11 bija moments, kad Krievija un ASV cīņā pret terorismu atrada kopīgu valodu. Bet tā vienotība ātri beidzās ar ASV uzbrukumam Irākai. Austrumeiropas valstis, tajā skaitā Baltijas, piebiedrojās ASV, jo kongress nebija vēl ratificējis uzņemšanu NATO. Šādi izveidojas pēkšņi domstarpības starp ASV un jaunajām demokrātijām vienā pusē un Vāciju, Franciju un Krieviju otrajā pusē.
Šis jautājums, kā arī Kosovo atzīšana un Gruzijas karš 2008.g. apgrūtina komunikāciju gan NATO iekšienē kā arī kontaktā ar Krieviju. Daļēji šie jautājumi parādījās tikai pēc Dauchert grāmatas publicēšanas.
“Blakus ārpolitika”
Vācijas ārpolitiku pret Baltijas valstīm vēl ietekmēja Baltijas jūras krasta federālo zemju politika. 1992.g. Genscher un Dānijas ārlietu ministrs Uffe Ellemann-Jensen nodibināja pēc Schleswig-Holstein ministru prezidenta Björn Engholm ierosinājuma Baltijas Jūras Padomi. Bet šai padomei veltīja vēlāk maz uzmanību (281ff.) Mecklenburg-Vorpommern atvēra Igaunijas galvaspilsēta Tallinn pārstāvniecību, kura 2004.g. tika slēgta. Savukārt, Rīga darbojas ar citām organizācijām kopā cilvēks zinātnisko sadarbību veicināšanai.
Šādi var piekrist Dauchert izvirzītai tēze, ka Vācijas ārpolitikas virziens laikā posmā pēc Aukstā Kara beigām savā būtībā nav mainījies un Vācija līdz ar to pret Baltiju uzvedusies diezgan pasīvi. To par Baltijas valstu advokātu nosaukt nevar.
Pēc uzņemšanas gan NATO gan ES atkal pievērsa uzmanību Merkel, piemēram, klimatam. Un, protams, sakarā ar finanšu krīzi vispār kopš 2008.g. citi jautājumi ir priekšplānā. Merkel savas vizītes laikā 2010.g. septembrī Lietuvā izpauda Vācijas atbalstu jaunās atomenerģijas stacijas celšanai, ražošanas veids, kas vienlaicīgi Vācijas iekšpolitikā ir degpunktā un par ko preses konferencē Rīgā Merkel ar žurnālistiem runāja.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen