Zinātnieki un žurnālisti parasti uzskata par svarīgi, ka vēlētāju aktivitāte būtu augstā demokrātijas valdīšanas leģitimitātei. Arī citu iedzīvotāju vidū zemā aktivitāte nevairo uzticību politikai. Kad Vācijā Bundestag vēlēšanas 2009.g. piedalījās nedaudz pāri 70% balsstiesīgo šādi medijos un ekspertu vidū komentēja šo rādītāju kā problemātiski zemu. Īstenība vēlētāju aktivitāte ap trim ceturtdaļām starptautiskajā salīdzinājumā nav nekāds slikts rādītājs. Protams, ASV, kur iedzīvotāju reģistri nav un vēlētājiem ir speciāli jāreģistrējas, lai vispār piedalīties, skaitļi ir regulāri zemāki, bet arī citās demokrātijās neinteresējas iedzīvotāji tik daudz par savām tiesībām lemt par parlamenta sastāvu. Salīdzinot ar minētu vācu piemēru, aktivitāte, piemēram, Latvijā ir aptuveni par desmit procentiem zemāk.
Kas ir iemesli vēlētajiem nepiedalīties vēlēšanās Latvijā un citviet? Īpaši Latvijā bieži var dzirdēt, ka balsot tik un tā neko ietekmē. Pat reizēm pat Latvijas iedzīvotāji apšauba rezultātu. Bet vēlēšanas Latvijā tiek novērotas kā citur pasaulē un par to, kā lielā mērā viss notiek godīgi, grūti apšaubīt. Izplatītas arī ir vēlētāju grūtības izšķirties, par ko balsot. Skatoties uz to, ka aptaujās daudzi vēlētāji nespēj precīzi atcerēties, par ko viņi iepriekšējās vēlēšanas ir balsojuši, varētu arī šo faktu uzskatīt par iemeslu tām šaubām par godīgumu.
Kamēr kāds vācu deputāts salīdzināja atturēšanos no balsošanas ar kliedzienu pagrabā, kuru viņš vienkārši nedzird, nevarētu teikt, ka viennozīmīgo iemesli šai rīcībai nepiedalīties būtu negatīvi. Protams, ja cilvēks neiet balsot, politiķi nezina, kāpēc tas notiek. Bet, iespējams, cilvēks nemaz nav tik neapmierināts, ka viņam neviens politiskais spēks arī kā mazākais ļaunums neder. Varbūt vēlētājs arī uzskata par mazsvarīgi, kurš valda valsti – labā ziņā. Šādu uzskatu privātajās sarunās var dzirdēt Vācijā. Vidusslāņa pārstāvjiem ar dažo niancu atšķirībām zem jebkuras valdības bija daudzmaz labi. Tas, protams, arī pateicoties faktam, ka šo iedzīvotāju grupu par svarīgu uzskatīja jebkura valdība.
Savukārt, par atturīgajiem vēlētājiem raksta prese visādi. Vienam komentētājam viņi šķiet gudri, kas neļauj politiķiem sevi manipulēt, citi redz šo uzvedību par klusu piekrišanu. Vieni uztver nepiedalīšanos par vēlētāju tiesībām, citi uztraucās un pieprasa ieviest obligātu balsošanu, kā tas ir, piemēram, Beļģijā, Turcijā, Grieķijā un Austrālijā. Bet plaši zinātniskie pētījumi par vēlētāju motivāciju atturēties no balsošanas nav. Šo trūkumu mēģināja pildīt 2009.g. Dorothée de Nève ar grāmatu NichtwählerInnen – eine Gefahr für die Demokratie.
Publicistikā aksiomātiski tiek uzskatīts, ka demokrātija nevarot pārstāvēt bez demokrātiem, proti, ja iedzīvotāji neatbalsta šim politiskam režīmam, demokrātija viennozīmīgi sabruks. Tomēr, interesants fenomens, kā de Nève norāda, ir, ka 1930.g. tieši nebalsojošo vēlētāju aktivizēšana līdzēja NSDAP uzvarēt. Bet līdzīga motivācija citās valstīs, piemēram lielā aktivitāte postsociālistsiskās valstīs īsi pēc pārmaiņām nebalsoja par radikāļiem. Proti, viennozīmīgi skaidri iemesli un sekas šajā jautājumā nav (38).
De Nève grāmatas uzbūve ir sekojošā: Autore salīdzina 16 rietumu un austrumeiropas valstis – diemžēl, Latvija tajā skaitā nav pētīta. Pēc tam tiek atspoguļota līdzšinēja pētniecība. Atsevišķā nodaļa autore analizē sociostruktūru un pasīvo vēlētāju politiskus uzskatus.
Socio-strukturāli
Vācijā vēlētāju aktivitāte pēc federatīvas republikas nodibināšanas pārsniedza regulāri 90%, proti, vairāk nekā pusgadsimta pastāvēšanas laikā tā ir kritusi par aptuveni 20%. Bet atturēšanas aug ne tikai Vācijā. Lielā daļa no neaktīviem balsstiesīgiem vispār neinteresējas par politiku. Šādus vēlētājus bieži var sasniegt nevis ar konkrētiem politiskiem jautājumiem, bet gan ar baiļu un emociju uzrunu, pārliecinot vēlētājus par problēmu esamību vienlaicīgi piedāvājot savu risinājumu.
Cik trūkstoša interese par politiskiem jautājumiem, piemēram, trūkstošas cerības dēļ, ka politika vēlētāju dzīvē kaut ko var mainīt, atturēšanas no balsošanas ir noteikto sabiedrības slāņu parādība, šī rīcība šiem cilvēkiem nozīmē, ka noteiktās sabiedrības sastāvdaļas politiski vairs nav reprezentēti. Tā Vācijā var konstatēt, ka zemākais slānis ir zaudējis cerību un nebalso. Rezultātā uzvarēja 2009.g. partijas, kas šī slāņa intereses tieši nereprezentē (48ff.).
Par bīstami demokrātijai uzskata, ja atturēšanos izslēdz tik lielu iedzīvotāju daļu, ka vairākuma princips nav realizēts, proti, valdoša elite tad vairs reprezentē vairākumu balsstiesīgu, bet ne vairākuma iedzīvotāju domas. Ja konkrēta vēlētāju grupa ir neaktīva vai arī neaktīvie vēlētāji atbalsta nedemokrātiskiem valdīšanas modeļiem ir sasniegta vēl augstākā pakāpe draudiem demokrātijai (52). 2010.g. labākais piemērs ir referendums par skolas reformu Hamburg. Šajā pilsētā piedalījās aktīvi bagatāko slāņu kvartīru iedzīvotāji, kas baidījas par savu bērnu samaisīšanu skolā ar “sliktajiem”, no izglītības attālināto ģimeņu bērniem. Savukārt, tieši tiem , pārsvarā maznodrošināto ģimeņu bērniem, kam reforma bija domāta, vecāki savās priekšpilsētas piedalījas kādi 10% vēlētāju.
Skatoties uz Latvijas piemēru, tad par svarīgi tiek uzskatīts arī aspekts, vai kāda iedzīvotāju daļa ir izslēgta no tiesībām balsot. Merkel un Croissant to sauc par ekskluzīvām demokrātijām kā defektu demokrātiju apakšgrupu (54f.). Latvijā ar padomju laiku migrantiem, kuriem nepiešķira automātiski pilsonību un līdz ar to izslēdza no iespējas piedalīties vēlēšanas skaitās Merkel par demokrātijai bīstamu piemēru. Savukārt, Šveice ar savu salīdzinošu lielu migrantu īpatsvaru ap 20%, no balstiesībām izslēgta daļa iedzīvotāju ir īpaši augsts (62).
Politiski uzskati
Vēlētāju un tajā skaitā neaktīvās daļas politiski uzskati var būt iemesli atturēties (143). Daudzi cilvēki, kā minēts, neinteresējas par politiku. Latvijas gadījumā gan maz izglītotie gan arī labi izglītotie cilvēki neredz iespēju atrast mazāko ļaunumu. Pirmie dēļ dzīves apstākļiem, kurus pēc paternalistiskās nostājas gaida uzlabot savu dzīves līmeni no politiskās elites. Rezultātā ne retais vēlētājs šaubas vispār par demokrātiju, jo daudzi pārpratuši demokrātiju par labklājības garantiju.
Savukārt, inteliģence necer uz politisku eliti un dod priekšroku savām iniciatīvām. Latvijā noteikti Pēdējās Partijas dibināšana pierāda, ka daudziem, it īpaši intelektuāliem cilvēkiem, oligaristiskās partijas tāpat neder, kā Jaunais Laiks, kas blakus mūsdienīgiem politiķiem kā Dombrovskis arī apvieno arhaistiski domājošus cilvēkus ar brīžiem demokrātijai bīstamiem uzskatiem kā Linda Mūrniece, atceroties, piemēram, saasinātu reakciju uz tilta bloķēšanu Bauskā. Proti, rietumniecisku domāšanu neviena Latvijas partija gluži nepārstāv (171).
Neaktīvie balsstiesīgie varenākais politiskais spēks?
Kopsavilkumā var konstatēt, ka daudzās valstīs tie, kas nebalso arī neinformējas par notiekošo un arī nepiedalās citos veidos. Šādi varētu arī Latvijā teikt, ka noteiktais slānis labākā gadījumā pamana, kas ir ministru prezidents un prezidents, neapzinot, kādi tiem ir uzdevumi, kādas tiesības. 1998.g. iznākušā grāmata Ievads politikā šīs sabiedrības daļas īpatsvars min ar 22% (58).
Vācijā atšķīrās no citām valstīm ar to, ka tie, kas nepiedalās, biežāk noliedz demokrātiju vispār un nedistancējās no nedemokrātiskās vēstures (195). Šādi cilvēki noteikti par politiku ir vairāk domājuši nekā Latvijas apātijā dzīvojošie. Bet arī Latvijā līdzīgi uzskati ir konstatējami, lielākoties kolektīvā atmiņa iegājušo mītu dēļ par Ulmaņa laikiem, kas ir pamats stipras rokas atbalstam. Vācijā atklāja pētījums arī radikālākas domas pret ārzemniekiem neaktīvu iedzīvotāju vidū nekā starp tiem, kas piedalās vēlēšanās.
Tomēr, “Partei der Nichtwähler” (atturīgo vēlētāju partija) nav reāla būtne; šis cilvēku kopums nav politiskais spēks, jo, kā pētījumi rietumvalstīs pierāda, šiem vēlētājiem nav kolektīvas piezīmes, proti, kopā nebalsotu lielā pārsvarā par kādu konkrētu parlamentā nepārstāvētu partiju (203).
Šķietami nesenas aptaujas Vācijā pierāda pretējo. 2010.g. sociāldemokrāts, bijušais Berlin finanšu senators un tagadējais valdes loceklis valsts bankā, Thilo Sarrazin, provocē ar galvenokārt pret musulmaņiem paustām tēzēm. Aptaujās apgalvo 20% aptaujātie, ka viņi būtu gatavi, par Sarrazin partiju balsot, ja tāda tiktu nodibināta. Šis rezultāts ir ļoti grūti vērtējams, jo tas solis ir vienkārši nereāls. Protams, 2000.g. tiesneša nodibināta labēji populistiskā partija Hamburg gan sasniedza diezgan precīzi tādu rezultātu, bet līdzīgi kā Zīgerista Tautas Kustība Latvija 1995.g. politiskais spēks ātri pierādīja savu nespēju piedalīties pozīcija un izjuka.
Iepretim šiem līdzīgiem aspektiem, Latvija noteikti atšķiras, jo daudz vēlētājiem šķiet, ka nav, par ko balsot un skatoties uz intelektuālajiem un rietumnieciski orientētiem vēlētājiem šī doma arī vienkārši atbilst patiesībai
Līdz ar to, cik vien ir pierādījumi, ka politiskā elite valda arī to cilvēku interesēs, kas paši aktīvi nepiedalās, demokrātriju pēc de Nève domām nedrīkst būt tikai governement for the people, bet gan pēc Abraham Lincoln arī governement by the people (204). Šādi de Nève uzskata par galveno problēmu, ka noteiktā sabiedrības daļa ilgtermiņa nav reprezentēta. Tomēr, cik šīs cilvēku kopums lielā pārsvarā neatbalsta radikālajām idejām, viņi vienlaicīgi nav drauds demokrātijai ka sistēmai, jo paši valsts orgāni nav apdraudēti. Drauds demokrātiskai idejai, ja reprezentācija nav pildīta, tomēr, paliek (206f.).
Noteikti jābilst, ka Latvijas gadījumā sabiedrības gatavība, uzticēties stiprai rokai, varētu būt atšķirīgs piemērs no pētītiem de Nève grāmatā. Tanī pašā laikā Latvijā nav uz politiskās skatuves neviens politiskais spēks vai persona, kas varētu uzņemt šo atbildību, Latvijā pat ekstrēmistiskās un radikālās partijas nav. Un tās partijas, kas spārnos pozicionējas, nav ietekmīgas.
Kas ir iemesli vēlētajiem nepiedalīties vēlēšanās Latvijā un citviet? Īpaši Latvijā bieži var dzirdēt, ka balsot tik un tā neko ietekmē. Pat reizēm pat Latvijas iedzīvotāji apšauba rezultātu. Bet vēlēšanas Latvijā tiek novērotas kā citur pasaulē un par to, kā lielā mērā viss notiek godīgi, grūti apšaubīt. Izplatītas arī ir vēlētāju grūtības izšķirties, par ko balsot. Skatoties uz to, ka aptaujās daudzi vēlētāji nespēj precīzi atcerēties, par ko viņi iepriekšējās vēlēšanas ir balsojuši, varētu arī šo faktu uzskatīt par iemeslu tām šaubām par godīgumu.
Kamēr kāds vācu deputāts salīdzināja atturēšanos no balsošanas ar kliedzienu pagrabā, kuru viņš vienkārši nedzird, nevarētu teikt, ka viennozīmīgo iemesli šai rīcībai nepiedalīties būtu negatīvi. Protams, ja cilvēks neiet balsot, politiķi nezina, kāpēc tas notiek. Bet, iespējams, cilvēks nemaz nav tik neapmierināts, ka viņam neviens politiskais spēks arī kā mazākais ļaunums neder. Varbūt vēlētājs arī uzskata par mazsvarīgi, kurš valda valsti – labā ziņā. Šādu uzskatu privātajās sarunās var dzirdēt Vācijā. Vidusslāņa pārstāvjiem ar dažo niancu atšķirībām zem jebkuras valdības bija daudzmaz labi. Tas, protams, arī pateicoties faktam, ka šo iedzīvotāju grupu par svarīgu uzskatīja jebkura valdība.
Savukārt, par atturīgajiem vēlētājiem raksta prese visādi. Vienam komentētājam viņi šķiet gudri, kas neļauj politiķiem sevi manipulēt, citi redz šo uzvedību par klusu piekrišanu. Vieni uztver nepiedalīšanos par vēlētāju tiesībām, citi uztraucās un pieprasa ieviest obligātu balsošanu, kā tas ir, piemēram, Beļģijā, Turcijā, Grieķijā un Austrālijā. Bet plaši zinātniskie pētījumi par vēlētāju motivāciju atturēties no balsošanas nav. Šo trūkumu mēģināja pildīt 2009.g. Dorothée de Nève ar grāmatu NichtwählerInnen – eine Gefahr für die Demokratie.
Publicistikā aksiomātiski tiek uzskatīts, ka demokrātija nevarot pārstāvēt bez demokrātiem, proti, ja iedzīvotāji neatbalsta šim politiskam režīmam, demokrātija viennozīmīgi sabruks. Tomēr, interesants fenomens, kā de Nève norāda, ir, ka 1930.g. tieši nebalsojošo vēlētāju aktivizēšana līdzēja NSDAP uzvarēt. Bet līdzīga motivācija citās valstīs, piemēram lielā aktivitāte postsociālistsiskās valstīs īsi pēc pārmaiņām nebalsoja par radikāļiem. Proti, viennozīmīgi skaidri iemesli un sekas šajā jautājumā nav (38).
De Nève grāmatas uzbūve ir sekojošā: Autore salīdzina 16 rietumu un austrumeiropas valstis – diemžēl, Latvija tajā skaitā nav pētīta. Pēc tam tiek atspoguļota līdzšinēja pētniecība. Atsevišķā nodaļa autore analizē sociostruktūru un pasīvo vēlētāju politiskus uzskatus.
Socio-strukturāli
Vācijā vēlētāju aktivitāte pēc federatīvas republikas nodibināšanas pārsniedza regulāri 90%, proti, vairāk nekā pusgadsimta pastāvēšanas laikā tā ir kritusi par aptuveni 20%. Bet atturēšanas aug ne tikai Vācijā. Lielā daļa no neaktīviem balsstiesīgiem vispār neinteresējas par politiku. Šādus vēlētājus bieži var sasniegt nevis ar konkrētiem politiskiem jautājumiem, bet gan ar baiļu un emociju uzrunu, pārliecinot vēlētājus par problēmu esamību vienlaicīgi piedāvājot savu risinājumu.
Cik trūkstoša interese par politiskiem jautājumiem, piemēram, trūkstošas cerības dēļ, ka politika vēlētāju dzīvē kaut ko var mainīt, atturēšanas no balsošanas ir noteikto sabiedrības slāņu parādība, šī rīcība šiem cilvēkiem nozīmē, ka noteiktās sabiedrības sastāvdaļas politiski vairs nav reprezentēti. Tā Vācijā var konstatēt, ka zemākais slānis ir zaudējis cerību un nebalso. Rezultātā uzvarēja 2009.g. partijas, kas šī slāņa intereses tieši nereprezentē (48ff.).
Par bīstami demokrātijai uzskata, ja atturēšanos izslēdz tik lielu iedzīvotāju daļu, ka vairākuma princips nav realizēts, proti, valdoša elite tad vairs reprezentē vairākumu balsstiesīgu, bet ne vairākuma iedzīvotāju domas. Ja konkrēta vēlētāju grupa ir neaktīva vai arī neaktīvie vēlētāji atbalsta nedemokrātiskiem valdīšanas modeļiem ir sasniegta vēl augstākā pakāpe draudiem demokrātijai (52). 2010.g. labākais piemērs ir referendums par skolas reformu Hamburg. Šajā pilsētā piedalījās aktīvi bagatāko slāņu kvartīru iedzīvotāji, kas baidījas par savu bērnu samaisīšanu skolā ar “sliktajiem”, no izglītības attālināto ģimeņu bērniem. Savukārt, tieši tiem , pārsvarā maznodrošināto ģimeņu bērniem, kam reforma bija domāta, vecāki savās priekšpilsētas piedalījas kādi 10% vēlētāju.
Skatoties uz Latvijas piemēru, tad par svarīgi tiek uzskatīts arī aspekts, vai kāda iedzīvotāju daļa ir izslēgta no tiesībām balsot. Merkel un Croissant to sauc par ekskluzīvām demokrātijām kā defektu demokrātiju apakšgrupu (54f.). Latvijā ar padomju laiku migrantiem, kuriem nepiešķira automātiski pilsonību un līdz ar to izslēdza no iespējas piedalīties vēlēšanas skaitās Merkel par demokrātijai bīstamu piemēru. Savukārt, Šveice ar savu salīdzinošu lielu migrantu īpatsvaru ap 20%, no balstiesībām izslēgta daļa iedzīvotāju ir īpaši augsts (62).
Politiski uzskati
Vēlētāju un tajā skaitā neaktīvās daļas politiski uzskati var būt iemesli atturēties (143). Daudzi cilvēki, kā minēts, neinteresējas par politiku. Latvijas gadījumā gan maz izglītotie gan arī labi izglītotie cilvēki neredz iespēju atrast mazāko ļaunumu. Pirmie dēļ dzīves apstākļiem, kurus pēc paternalistiskās nostājas gaida uzlabot savu dzīves līmeni no politiskās elites. Rezultātā ne retais vēlētājs šaubas vispār par demokrātiju, jo daudzi pārpratuši demokrātiju par labklājības garantiju.
Savukārt, inteliģence necer uz politisku eliti un dod priekšroku savām iniciatīvām. Latvijā noteikti Pēdējās Partijas dibināšana pierāda, ka daudziem, it īpaši intelektuāliem cilvēkiem, oligaristiskās partijas tāpat neder, kā Jaunais Laiks, kas blakus mūsdienīgiem politiķiem kā Dombrovskis arī apvieno arhaistiski domājošus cilvēkus ar brīžiem demokrātijai bīstamiem uzskatiem kā Linda Mūrniece, atceroties, piemēram, saasinātu reakciju uz tilta bloķēšanu Bauskā. Proti, rietumniecisku domāšanu neviena Latvijas partija gluži nepārstāv (171).
Neaktīvie balsstiesīgie varenākais politiskais spēks?
Kopsavilkumā var konstatēt, ka daudzās valstīs tie, kas nebalso arī neinformējas par notiekošo un arī nepiedalās citos veidos. Šādi varētu arī Latvijā teikt, ka noteiktais slānis labākā gadījumā pamana, kas ir ministru prezidents un prezidents, neapzinot, kādi tiem ir uzdevumi, kādas tiesības. 1998.g. iznākušā grāmata Ievads politikā šīs sabiedrības daļas īpatsvars min ar 22% (58).
Vācijā atšķīrās no citām valstīm ar to, ka tie, kas nepiedalās, biežāk noliedz demokrātiju vispār un nedistancējās no nedemokrātiskās vēstures (195). Šādi cilvēki noteikti par politiku ir vairāk domājuši nekā Latvijas apātijā dzīvojošie. Bet arī Latvijā līdzīgi uzskati ir konstatējami, lielākoties kolektīvā atmiņa iegājušo mītu dēļ par Ulmaņa laikiem, kas ir pamats stipras rokas atbalstam. Vācijā atklāja pētījums arī radikālākas domas pret ārzemniekiem neaktīvu iedzīvotāju vidū nekā starp tiem, kas piedalās vēlēšanās.
Tomēr, “Partei der Nichtwähler” (atturīgo vēlētāju partija) nav reāla būtne; šis cilvēku kopums nav politiskais spēks, jo, kā pētījumi rietumvalstīs pierāda, šiem vēlētājiem nav kolektīvas piezīmes, proti, kopā nebalsotu lielā pārsvarā par kādu konkrētu parlamentā nepārstāvētu partiju (203).
Šķietami nesenas aptaujas Vācijā pierāda pretējo. 2010.g. sociāldemokrāts, bijušais Berlin finanšu senators un tagadējais valdes loceklis valsts bankā, Thilo Sarrazin, provocē ar galvenokārt pret musulmaņiem paustām tēzēm. Aptaujās apgalvo 20% aptaujātie, ka viņi būtu gatavi, par Sarrazin partiju balsot, ja tāda tiktu nodibināta. Šis rezultāts ir ļoti grūti vērtējams, jo tas solis ir vienkārši nereāls. Protams, 2000.g. tiesneša nodibināta labēji populistiskā partija Hamburg gan sasniedza diezgan precīzi tādu rezultātu, bet līdzīgi kā Zīgerista Tautas Kustība Latvija 1995.g. politiskais spēks ātri pierādīja savu nespēju piedalīties pozīcija un izjuka.
Iepretim šiem līdzīgiem aspektiem, Latvija noteikti atšķiras, jo daudz vēlētājiem šķiet, ka nav, par ko balsot un skatoties uz intelektuālajiem un rietumnieciski orientētiem vēlētājiem šī doma arī vienkārši atbilst patiesībai
Līdz ar to, cik vien ir pierādījumi, ka politiskā elite valda arī to cilvēku interesēs, kas paši aktīvi nepiedalās, demokrātriju pēc de Nève domām nedrīkst būt tikai governement for the people, bet gan pēc Abraham Lincoln arī governement by the people (204). Šādi de Nève uzskata par galveno problēmu, ka noteiktā sabiedrības daļa ilgtermiņa nav reprezentēta. Tomēr, cik šīs cilvēku kopums lielā pārsvarā neatbalsta radikālajām idejām, viņi vienlaicīgi nav drauds demokrātijai ka sistēmai, jo paši valsts orgāni nav apdraudēti. Drauds demokrātiskai idejai, ja reprezentācija nav pildīta, tomēr, paliek (206f.).
Noteikti jābilst, ka Latvijas gadījumā sabiedrības gatavība, uzticēties stiprai rokai, varētu būt atšķirīgs piemērs no pētītiem de Nève grāmatā. Tanī pašā laikā Latvijā nav uz politiskās skatuves neviens politiskais spēks vai persona, kas varētu uzņemt šo atbildību, Latvijā pat ekstrēmistiskās un radikālās partijas nav. Un tās partijas, kas spārnos pozicionējas, nav ietekmīgas.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen