Latvijas politiskā kultūra

Nepabeigts melnraksts

Neapšaubāmi, Latvijas ekonomiskā un politiskā situācija nav apmierinoši iedzīvotājiem un sliktāk nekā kaimiņvalstīs Lietuvā un Igaunijā, kuras arī 1991.g. ieguva neatkarību no Padomju Savienības. Kā tas varēja notikt? Vai Latvijā dzīvo mazāk gudrie cilvēki? Kāpēc Latvijas politiskā ainava ir haotiskākā un nevarēja novērst ekonomisko lejupslīdi pēdējos gados? Lai saprastu dažādu sabiedrību politiskās problēmas zinātnieki ieveda terminu politiskā kultūra.

Politisko kultūru var arī saprast kā tradīciju un kolektīvās atmiņas rezultāts politikas uztverē. Latviešu kolektīvajā atmiņā noteikti ir dzīvot ciltīs, kas nebija izveidojuši valsti, kad iebruka svešā vara – krustneši. Latvieši kā zemnieki, kas dzīvo gadsimtiem ilgi viensētās zem svešiem valdniekiem, kamēr vēlu izveidojās latviešu valodas rakstamību, vēl vēlāk žurnālisti un dzejnieki sāka rakstīt šajā un tikai 20. gadsimta valstiskā neatkarība tika sasniegta asiņaiņā cīņā pret Bermondtiešiem un citiem, kad atkal zemniecībai bija liela nozīme.

Tomēr, jāsaka, ka pašreizējā sabiedrībā visdziļākās pēdas kolektīvajā atmiņā atstājuši nesenie 50 gadi, proti, laiks zem padomju varas. Viena pusmūža igauniete teikusi, ka viens gads Staļins ar deportācijām spēja iznīcināt naidu pret baltvāciešu baroniem. Šādi padomju varas ietekme sabiedrībā arī pēc 20 pavadītiem gadiem atjaunotajā neatkarīgajā valstī ir konstatējama. Šajā laikā posma nepastāvēja ne politiskā nedz pārvietošanas brīvība, proti, gan nedrīkstēja vienkārši teikt, ko domā un grib gan nedrīkstēja braukt, kur vēlās ne uz ārzemēm atpūsties nedz reizēm pat dzīves vietu. Tomēr, ikdienas dzīvē daudzajiem cilvēkiem nelikās, ka viņi ir ierobežoti. Atmiņā, it īpaši salīdzinot ar tagadni, daudzajiem palicis apdrošināta dzīve kaut vai zemā līmenī, dzīve, kurā bija skaidrs, ka pazaudēt darbu un pajumtu nevarēja. Iespējams, šāds skatījums neattiecās tik izteikti uz intelektuāliem cilvēkiem. Katrā ziņā valsts rūpējās arī par tiem, kas savus “pienākumus“ ieguldīt kaut vai daļu sava darba spēka sabiedrības labumam neuztvēra pārāk nopietni vai citādāk teikt slinkošana darbā nebija sveša lieta, kamēr čaklie nekāpa obligāti par karjeras kāpnēm ātrāk un netika automātiski vairāk. Dzeršana šīm problēmām pievienojās, ko pēdējais padomju valdnieks, Mihails Gorbatšovs, cīnījās apkārot.

Šādi noteikti kopš viduslaikiem latviešiem ir bijis vienmēr kāds kungs. Pat brīvajā Latvijā pēdējie gadi bija autoritārais režīms, kas kolektīvajā atmiņā tik pozitīvi ir palicis, ka kādus desmit gadus pēc atjaunotās neatkarības Kārlim Ulmanim uzcēla pieminekli Raiņa bulvārī un medijos pirmais ministru prezidents bieži vien tiek saukts par Latvijas prezidentu, lai gan viņš pēc Satversmes nekad netika ievēlēts.

Psihoterapeits Viesturs Rudzītis intervijā saka: „Ārēji un politiski ir brīvs, bet iekšēji ļoti bieži fantomi saglabājas. Tukšās vietas. PSRS vairs nav, bet sociālpsiholoģiski tā eksistē. Cilvēks uzvedas tā, it kā viņam būtu kāds kungs”, kas noteikti sakņojas dziļāk arī iepriekšējos laika posmos. Rudzītis argumentē, ka grūtības valstī, kas izveidota pēc feodālisma laikmeta esot grūti izveidot “kaut kādu virsslāni”. Pie šīm domām vajag atgādināt, protams, arī to, ka lielā daļa elite okupācijas sākumposmā tika izvesta un šādi daļēji iznīcināta, pēc psihologa aprēķiniem pat 80%. Šajā fonā interesanti, kā uztvēra Latvijā nesenu diskusiju Vācijā par Thilo Sarrazin tēzēm Latvijā, sabiedrībā bez pat niecīgā īpatsvara svešo, izņemot padomju laikā iebraucījušiem krieviem. Noraidošā attieksme tauta pret citādākiem ir – piekrišana vācietim. No otras puses Sarrazin arī apgalvo, ka inteliģence sevi atražo. Atbilstu šī teorija patiesībai, vispār nedrīkstētu izaugt no tagadējas sabiedrības nekāds virsslānis.

Rudzītis piemin vēl vienu Latvijas sabiedrības aspektu, par ko arī ierindas tauta ļoti bieži runā, ka viens otram neuztic un pat uz to iespēju necer. Tiek apgalvot, ka latvietim lielākais ienaidnieks ir otrs latvietis. Tam var pievienot ārzemnieku vērotāja skatoties uz cilvēku uzvedību publiskā telpā, satiksmē, ka acīmredzot sabiedrībā pastāv tāda neizteiktā sajūta, ka indivīdam pārējie kaut ko ir parādā.

Skatoties no vispārīga fona uz indivīdiem, tad daudzi cilvēki saprata padomju laikā, ka pretestībai var sekot nepatikšanas. Tāpēc pasivitāte publiskajā dzīve bija aizsargmehānisms kā arī, brīžiem, protests – nepiedalīties varas pasākumos. No otras puses cita veida rīcība bija ikdienas dzīvei nepieciešama, kamēr valdīja deficīta režīms. Vietā nopirkt vajadzīgo veikalā vajadzēja organizēt, “dabūt”, bieži vien pa neoficiāliem ceļiem. Abus divus ieradumus pamest vienā momentā ir grūti, jo

· pirmkārt cilvēks nevar mainīt tos tik strauji, un

· otrkārt, cilvēkiem izprot apstākļus, kuros uzauguši, bet ar jauniem principiem jāiepazīstas.

Proti,. nepieciešams ir laiks saprast, ka brīvajā valstī rīkoties tā, kā iepriekšējos apstākļos bija nepieciešami un veiksmīgi, jaunajos veicina problēmas. Piemēram, turpinot risināt jautājumus neoficiālajā ceļā, veicina korupciju, jo trūkst transparence. Vēl lielāks izaicinājums ir saprast, kā rīcības, kas vecajos apstākļos varēja pat būt bīstami, jaunajos nestu labākus augļus. Brīvā sabiedrība bāzējas uz cilvēku pašorganizāciju, tādēļ publiskajā dzīvē atturēties ļauj tiem rīkoties, kuriem bija pateicoties pozicijai sabiedrībā un darbā vairāk zināšanas, savi mērķi un nav žēl, situāciju izmantot. Šos cilvēkus mūsdienas tiek nereti dēvēti par oligarhiem.

Lai gan pirmā skatījumā Baltijas valstis visos minētos aspektos ir līdzīgas savā vēsturē un Atmodas laikā pastāvēja lielā vienotība starp viņām, ko pierāda Baltijas Ceļš 1989.g. augustā, pastāv arī atšķirības. Blakus pazīstamām atšķirībām, ka igauņi ir somugru tauta, Igaunijas iedzīvotāji jau padomju laikā varēja skatīties somu televīziju un ļoti orientējas uz savu „lielu brāli“. Pēc neatkarības robežu šķērsot bija iespējamāks abos virzienos un pirktspējīgākiem somiem bija iespējams apmeklēt masveidā jaunu dienvidu kaimiņvalsti, kura rezultātā ļoti daudz tūristu ceļojot tos tikai 80km no Helsinkiem ienesa valstī naudu blakus valstiskām aktivitātēm no valdības puses.

Tā arī Baltijas valstu politika pēc neatkarības uz reiz turpinājās par diezgan dažādiem ceļiem. Kamēr Igaunija dienas kārtībā bija nākotne, kā attīstīties, Latvijā diskutēja par pagātnes rādītajām problēmām. Diskusijas fokusā bija krievu jautājums nevis sociālā un ekonomiskā situācija. Šādi Igaunijā ar pirmām vēlēšanām 1992.g. pilnīgi jaunā politiskā elite nāca pie varas, kamēr pirmās vēlēšanas Latvija notiekot gadu vēlāk, tomēr, atstāja vairākus konstitucionālus jautājumus nerisinātas kā arī ļaujot turpināt strādāt lielai daļai vecas elites jaunajos kreklos. „Naivi cerot, ka pēc neatkarības atgūšanas latviešu (!) politiķi rūpēsies un nodrošinās „auklītes tipa valsts” turpināšanos, vēlētāji uzticējās ievēlētajiem pārstāvjiem, īpaši neinteresējoties par viņu pagātni un neprasot tiesisku kontroli pār nodokļu izlietojumu.“ Lai gan tā Igaunijā kā arī Latvijā daļa nacionālistiski domājošie disidenti uzskatīja Augstāko Padomi par neleģitimētu parlamentu, jo to drīkstēja vēlēt arī padomju laika migranti, abās republikās Atmodas laikā tika organizēts pilsoņu kongress kā leģitīms valsts pilsoņu parlaments. Kamēr Igaunijā izdevās kompromiss un abi parlamenti izstrādāja jaunu konstitūciju, Latvijā tas tika stumts malā. Rezultātā Latvijas dienas kārtībā vēl līdz šodienai paliek tādi jautājumi kā vēlēšanu sistēma un prezidenta vēlēšanu mehānisms.

Var konstatēt, ka Latvijā daudzi iedzīvotāji ar pārmaiņas rezultātiem nav apmierināti un blakus igauņiem, kam ir somu draugi un lietuviešiem, kam ir sava dižā vēsture kopā ar Poliju, latvieši ir vēlāk no vairākām baltu tautām ar lībiešu asinīm izveidojusies tauta, kurai trūkst šāds pamats kolektīvai pašapziņai un sekojoši ir apgrūtināts meklēt sev jaunu vietu. Rezultātā Latvijā 20 gadus notika regulāri meklēšana pēc nerēaliem ideāliem un tiem spējigiem vadoniem, tiek idealizēti Ulmaņa laiki. Bieži vien kāds konkrēts politiķis tiek idealizēts, lai pēc tam atkal atgrieztos pie vilšanām. Spilgtāki piemēri ir Andris Šķēle un Einars Repše. Kamēr Igaunijā un mazākā mērā arī Lietuvā struktūras ir izkristalizējušas, šādi politiskajā skatuvē notiek nemitīga partiju sistēmas pārkārtošana ar prozaiskiem nosaumiem kā Jaunais Laiks, Latvijas Pirmā Partija vai Vienotība nerunājot par partijām, kas nosaukumā satur partijas vadītāja uzvārdu. Par to vainojama, protams, arī ir pati politiskā elite, kura, atšķirībā no kaimiņvalstīm izvairījusies pieņemt līdzīgus spēļu noteikumus, piemēram, neaizliegot kandidēt vēlēšanās no vairākām partijām izveidotajiem sarakstiem. Parādība staigāt par frakcijām, frakcijas nomādi, demokrātija principā pieļauts deputāta solis, kas vēl vairāk destabilzēja ainavu. Savukārt, tauta, kura ar grozamiem sarakstiem var izvēlēt ne tikai partiju, bet arī konkrētus kandidātus, atbildīgāku rīcību nepieprasīja vai asāk teikt ar savu svarstīgumu šo procesu vēl tikai veicināja.

Šādi daudzi iedzīvotāji nav sapratuši jaunus apstākļus, demokrātiju un tirgus ekonomiku. Raksturīgi ir, ka no jaunas sistēmas, kas acīmredzot nodrošina tā saucamajos Rietumos labākus dzīves apstākļus, tika gaidīts pildīt komunista solījumus. Tas varēja notikt tikai neapzinot īstus dzīves apstākļus Rietumos, kur nav visiem bez pūlēm visas ērtības nodrošinātas, proti, arī tur ir daļa iedzīvotāju spiesta iepirkties lētākos veikalos vai pat ietaupīšanas mērķim to brīvprātīgi dara, kamēr daudzajiem arī nav tik lielie ienākumi, ātri augošiem bērniem nopirkt vienmēr tikai jaunas drēbes, bet gan ģimenes ietvaros apmaina tos. Un, protams, arī Rietumos nav vienmēr visi iedzīvotāji apmierināti ar savu valdību.

Tā arī bieži vairākuma princips tiek pārprasts kā vairākuma noteikumu noteikšana. Demokrātija pie varas nāk tie, kas ieguva vairākumu, mazākumam tā gribai jāpielagojās. Šāda pieeja demokrātiskam lemšanas procesam atgādina Rousseau domu par “volonte generale”, kur lēmusm var tikt tikai pieņemts gadījumā, kad vairākums spēja mazākumu pierunāt vai savu domu uzspiest? Tas izpaužas, piemēram, nievājošajā attieksmē pret citādākiem. Spilgts piemērs tam ir incidents ar somaliešu bēgļiem kā arī negatīva attieksme pret pride parādi. Daudzi cilvēki sevi uzskata par tolerantiem ļaujot homoseksuāliem dzīvot savu dzīvi, tikai ne ar to dzīves veidu uzstāties uz ielas.

Tālāk demokrātijas jēdziens tiek izmatot arī citās sfērās. Piemēram, par „pārāk demokrātiskām attieksmēm“ nosauc pat vāju vadību privātuzņēmumos, proti, gandrīz kā sinonīms visatļautībai. Arī šis aspekts izpaužas ceļu satiksmē augoši uzstājīgai uzvedībai atbilstoši mašīnas cenai. Interesantā kārtā ar šiem punktiem atkal Latvija gan neatšķiras ļoti no Baltijas kaimiņvalstīm kā arī no post-sociālisma telpas.

Līdzīgi nerisināts konflikts arī ir minoritātes. Un šis jautājums ir it īpaši sarežģīts. Kamēr igauņiem galvenā grūtība, ka lielākā daļa krievi iebraukuši padomju laikā un dzīvo koncentrēti, Latvijā cittautieši ir sadalīti par visu teritoriju, protams, galvenokārt, pilsētām, un viņi ir gan padomju imigranti gan arī lielā mērā vēsturiskā populācija gan Rīgā gan arī Latgalē. Ārzemniekiem bieži vien grūti saprast, kas ir kurš Latvijā, piemēram, kas ir cilvēks ar poļu uzvārdu, kuram mājas valoda ir krievu ar Latvijas Republikas pasi kabatā, kam senči kopš paaudzēm dzīvo tagadējas Latvijas teritorijā? Fakts, ka gan Igaunija gan Latvija padomju migrantus no pilsonības izslēdza pēc neatkarības 1991.g. tiek Rietumos ļoti negatīvi uztverts. Vāciju politologs Wolfgang Merkel ierindo Latvija tāpēc pat starp defektīvām demokrātijām kā valstis Dienvidamerikā vai tālajos Austrumos, kuras ekonomiskā un politiskā elite tautas masām neļauj piedalīties politiskā procesā.

Īstenībā minoritāšu pārstāvji Latvijā savā pasivitāte neatšķiras uzkrītoši no pamatnācijas un visi iedzīvotāji kopā mazāk izslēgti no lemšanas procesiem nekā brīvprātīgi atsakās no tā. Lai gan, jāatzīst, gan Latvijā gan arī Igaunijā minoritātes dzīvo paralēlajā sabiedrībā, proti, Latvijā pamatnācija un migranti dzīvo vienā vietā (place), bet ne vienā telpā (space) nevar teikt, ka etniskais konflikts kaut vai vienā no Baltijas valstīm būtu saspringsts. Nedrīkst arī aizmirst, ka uz papīra izvairīties no integrācijas var arī būt pamatota ar praktiskiem jautājumiem. Nepilsonim nav jādienē armijā (Iagunijā) un ir vienkāršākas iespējas ceļot uz Krieviju.

Ir eksperti, kas izklāstīto apstākļu dēļ apstrīd Latvijas piederību pie rietumkultūras. Skatoties uz Huntington tēzēm pirmā skatījumā varētu tam piekrist. Bet vai attīstības laiks nav arī jādod post-kommunistiskām valstīm – īpaši skatoties uz aktuālajām pārmaiņām Arābijā?