Staatssprache und Verfassung

Daß es in Lettland einen hohen Anteil russischsprachiger Bevölkerung gibt ist bekannt. Bekannt ist auch, daß ein großer Teil dieser Menschen während der Sowjetzeit entweder selbst ins Land gekommen ist oder von solchen abstammt. Es ist zutreffend, daß 1991 die Bevölkerung des gerade wieder unabhängig gewordenen Lettland zwar kollektiv des Russischen mächtig war, aber nicht unbedingt der lettischen Sprache.

In 20 Jahren hat sich allerdings viel verändert. Junge Russen, welcher Abstammung auch immer, sprechen Lettisch besser als manch zugewanderter Ausländer, wohingegen mit Englisch als Pflichtfach in der Schule das Russische für junge Letten keine Selbstverständlichkeit mehr ist. Das führt zu Verwerfungen auf dem Arbeitsmarkt, wo es wenig überrascht, wenn Arbeitgeber im Kundegeschäft Mitarbeiter MIT Russischkenntnissen wünschen. Dies bezeichnete die nationalistische Partei „Alles für Lettland!“, in persona Imants Parādnieks, als eine in keinem anderem EU-Land übliche Diskriminierung der eigenen Jugend, die es gesetzlich zu verbieten gelte. In welchem EU-Land hingegen Unternehmer gesetzlich gezwungen werden, sich für Kandidaten mit weniger Kenntnissen und Fähigkeiten zu entscheiden, darauf blieb Parādnieks eine Antwort schuldig.

Nun hat die Bewegung „Muttersprache“ unter Führung von Vladimir Linderman (Владимир Линдерман) eine Initiative gestartet: Es soll eine Volksabstimmung durchgeführt werden über die Frage, ob Russisch die zweite Amtsprache in Lettland werden sollte. Mit dieser Forderung war die Bewegung „Gleichberechtigung“ zu den ersten Parlamentswahlen nach der Unabhängigkeit 1993 angetreten. Eine ihrer wichtigsten Vertreterinnen, Tatjana Schdanok (Татья́на Ждано́к), die als Aktivistin der Interfront ursprünglich gegen die Ausflösung der Sowjetunion gewesen war, sitzt bereits in der zweiten Periode im Europaparlament. Linderman ist eine nicht weniger schillernde Figur. Er gehört den Nationalbolschewisten (Национал-Большевистская Партия) von Eduard Limonow (Эдуард Лимонов) an – die übrigens später mit dem Schachspieler Garri Kasparows (Га́рри Ки́ Каспа́ров) „Anderem Rußland“ (Другая Россия) paktierten. Linderman war in Lettland 2002 illegaler Sprengstoffbesitz und die Vorbereitung eines Umsturzversuches vorgeworfen worden, woraufhin er von einer Reise nach Rußland nicht zurückkehrte und sich so der Verhaftung entzog. Linderman wurde in Rußland 2008 verhaftet, 2009 nach Lettland ausgeliefert und vom Gericht freigesprochen.

Linderman erklärte gegenüber dem lettischen Radio in einem Telefoninterview in fließendem Lettisch, die Russen seien schon immer in Lettland gewesen, und die eigene Muttersprache gelte es zu verteidigen, damit die Russen nicht Bürger zweiter Klasse im Land seien. Lindermans jetziger Vorstoß wird von der Verfassung Lettlands gedeckt, welcher die direkte Demokratie ebenso wenig fremd ist, wie in der Schweiz. Es genügen die Unterschriften von 10% der Wahlberechtigten, und die Wahlkommission muß in einer gesetzlich festgelegten Frist den Urnengang ausschreiben. Linderman konnte nun 12.000 Unterschriften bei einem Notar hinterlegen, was die Behörden dazu zwingt, für den gesetzlich vorgeschriebenen Zeitraum täglich wenigstens vier Stunden auf Kosten des Steuerzahlers die Infrastruktur für die weitere Unterschriftensammlung vorzuhalten. Dies geschieht an 600 Orten auch im Ausland.

Der Leiter der Wahlkommission, Anris Cimdars, sagte im lettischen Radio, daß diese Unterschriften-Sammelaktion sich von anderen unterscheide, da eigentlich nur derjenige daran teilnehmen müsse, der für die Motion optiert – im Unterschied etwa zu Referenden, in denen man mit ja oder nein abstimmen würde, was auch die Moderatoren des lettischen Radios in ihrem Beitrag mehrfach unterstreichen. Das ist eine interessante Argumentation: Selbstverständlich ist es für Gegner der Idee, Russisch als zweite offizielle Staatssprache zu akzeptieren, das günstigste Ergebnis, wenn das Referendum erst gar nicht stattfinden kann, weil nicht genügen Unterschriften zusammengetragen wurden. Das gälte aber für jedes Referendum mit der Alternative ja oder nein zu einer konkreten Frage.

Ein anderer Aspekt des Referendums ist kurios. Bei der Vorlage von Linderman und seinem Verein handelt es sich um mehrere Änderungen der Verfassung, unter anderem auch des Artikels 4. Dieser aber gehört, wie Cimdars zu bedenken gibt, zu jenen, die nicht einmal das Parlament ohne anschließende Volksbefragung verändern dürfte. Folglich, egal ob die Angeordneten nach erfolgreichem Referendum über Lindermans Vorlage dieser im Wortlaut zustimmten oder sie mit Änderungen verabschiedeten, müßte darüber erneut ein Referendum abgehalten werden. Neuerlich ein Beispiel für die Inkonsistenten der Verfassung Lettlands aus dem Jahre 1922.

Nevēlētāji – drauds demokrātijai?

Zinātnieki un žurnālisti parasti uzskata par svarīgi, ka vēlētāju aktivitāte būtu augstā demokrātijas valdīšanas leģitimitātei. Arī citu iedzīvotāju vidū zemā aktivitāte nevairo uzticību politikai. Kad Vācijā Bundestag vēlēšanas 2009.g. piedalījās nedaudz pāri 70% balsstiesīgo šādi medijos un ekspertu vidū komentēja šo rādītāju kā problemātiski zemu. Īstenība vēlētāju aktivitāte ap trim ceturtdaļām starptautiskajā salīdzinājumā nav nekāds slikts rādītājs. Protams, ASV, kur iedzīvotāju reģistri nav un vēlētājiem ir speciāli jāreģistrējas, lai vispār piedalīties, skaitļi ir regulāri zemāki, bet arī citās demokrātijās neinteresējas iedzīvotāji tik daudz par savām tiesībām lemt par parlamenta sastāvu. Salīdzinot ar minētu vācu piemēru, aktivitāte, piemēram, Latvijā ir aptuveni par desmit procentiem zemāk.

Kas ir iemesli vēlētajiem nepiedalīties vēlēšanās Latvijā un citviet? Īpaši Latvijā bieži var dzirdēt, ka balsot tik un tā neko ietekmē. Pat reizēm pat Latvijas iedzīvotāji apšauba rezultātu. Bet vēlēšanas Latvijā tiek novērotas kā citur pasaulē un par to, kā lielā mērā viss notiek godīgi, grūti apšaubīt. Izplatītas arī ir vēlētāju grūtības izšķirties, par ko balsot. Skatoties uz to, ka aptaujās daudzi vēlētāji nespēj precīzi atcerēties, par ko viņi iepriekšējās vēlēšanas ir balsojuši, varētu arī šo faktu uzskatīt par iemeslu tām šaubām par godīgumu.

Kamēr kāds vācu deputāts salīdzināja atturēšanos no balsošanas ar kliedzienu pagrabā, kuru viņš vienkārši nedzird, nevarētu teikt, ka viennozīmīgo iemesli šai rīcībai nepiedalīties būtu negatīvi. Protams, ja cilvēks neiet balsot, politiķi nezina, kāpēc tas notiek. Bet, iespējams, cilvēks nemaz nav tik neapmierināts, ka viņam neviens politiskais spēks arī kā mazākais ļaunums neder. Varbūt vēlētājs arī uzskata par mazsvarīgi, kurš valda valsti – labā ziņā. Šādu uzskatu privātajās sarunās var dzirdēt Vācijā. Vidusslāņa pārstāvjiem ar dažo niancu atšķirībām zem jebkuras valdības bija daudzmaz labi. Tas, protams, arī pateicoties faktam, ka šo iedzīvotāju grupu par svarīgu uzskatīja jebkura valdība.

Savukārt, par atturīgajiem vēlētājiem raksta prese visādi. Vienam komentētājam viņi šķiet gudri, kas neļauj politiķiem sevi manipulēt, citi redz šo uzvedību par klusu piekrišanu. Vieni uztver nepiedalīšanos par vēlētāju tiesībām, citi uztraucās un pieprasa ieviest obligātu balsošanu, kā tas ir, piemēram, Beļģijā, Turcijā, Grieķijā un Austrālijā. Bet plaši zinātniskie pētījumi par vēlētāju motivāciju atturēties no balsošanas nav. Šo trūkumu mēģināja pildīt 2009.g. Dorothée de Nève ar grāmatu NichtwählerInnen – eine Gefahr für die Demokratie.

Publicistikā aksiomātiski tiek uzskatīts, ka demokrātija nevarot pārstāvēt bez demokrātiem, proti, ja iedzīvotāji neatbalsta šim politiskam režīmam, demokrātija viennozīmīgi sabruks. Tomēr, interesants fenomens, kā de Nève norāda, ir, ka 1930.g. tieši nebalsojošo vēlētāju aktivizēšana līdzēja NSDAP uzvarēt. Bet līdzīga motivācija citās valstīs, piemēram lielā aktivitāte postsociālistsiskās valstīs īsi pēc pārmaiņām nebalsoja par radikāļiem. Proti, viennozīmīgi skaidri iemesli un sekas šajā jautājumā nav (38).

De Nève grāmatas uzbūve ir sekojošā: Autore salīdzina 16 rietumu un austrumeiropas valstis – diemžēl, Latvija tajā skaitā nav pētīta. Pēc tam tiek atspoguļota līdzšinēja pētniecība. Atsevišķā nodaļa autore analizē sociostruktūru un pasīvo vēlētāju politiskus uzskatus.

Socio-strukturāli
Vācijā vēlētāju aktivitāte pēc federatīvas republikas nodibināšanas pārsniedza regulāri 90%, proti, vairāk nekā pusgadsimta pastāvēšanas laikā tā ir kritusi par aptuveni 20%. Bet atturēšanas aug ne tikai Vācijā. Lielā daļa no neaktīviem balsstiesīgiem vispār neinteresējas par politiku. Šādus vēlētājus bieži var sasniegt nevis ar konkrētiem politiskiem jautājumiem, bet gan ar baiļu un emociju uzrunu, pārliecinot vēlētājus par problēmu esamību vienlaicīgi piedāvājot savu risinājumu.

Cik trūkstoša interese par politiskiem jautājumiem, piemēram, trūkstošas cerības dēļ, ka politika vēlētāju dzīvē kaut ko var mainīt, atturēšanas no balsošanas ir noteikto sabiedrības slāņu parādība, šī rīcība šiem cilvēkiem nozīmē, ka noteiktās sabiedrības sastāvdaļas politiski vairs nav reprezentēti. Tā Vācijā var konstatēt, ka zemākais slānis ir zaudējis cerību un nebalso. Rezultātā uzvarēja 2009.g. partijas, kas šī slāņa intereses tieši nereprezentē (48ff.).

Par bīstami demokrātijai uzskata, ja atturēšanos izslēdz tik lielu iedzīvotāju daļu, ka vairākuma princips nav realizēts, proti, valdoša elite tad vairs reprezentē vairākumu balsstiesīgu, bet ne vairākuma iedzīvotāju domas. Ja konkrēta vēlētāju grupa ir neaktīva vai arī neaktīvie vēlētāji atbalsta nedemokrātiskiem valdīšanas modeļiem ir sasniegta vēl augstākā pakāpe draudiem demokrātijai (52). 2010.g. labākais piemērs ir referendums par skolas reformu Hamburg. Šajā pilsētā piedalījās aktīvi bagatāko slāņu kvartīru iedzīvotāji, kas baidījas par savu bērnu samaisīšanu skolā ar “sliktajiem”, no izglītības attālināto ģimeņu bērniem. Savukārt, tieši tiem , pārsvarā maznodrošināto ģimeņu bērniem, kam reforma bija domāta, vecāki savās priekšpilsētas piedalījas kādi 10% vēlētāju.

Skatoties uz Latvijas piemēru, tad par svarīgi tiek uzskatīts arī aspekts, vai kāda iedzīvotāju daļa ir izslēgta no tiesībām balsot. Merkel un Croissant to sauc par ekskluzīvām demokrātijām kā defektu demokrātiju apakšgrupu (54f.). Latvijā ar padomju laiku migrantiem, kuriem nepiešķira automātiski pilsonību un līdz ar to izslēdza no iespējas piedalīties vēlēšanas skaitās Merkel par demokrātijai bīstamu piemēru. Savukārt, Šveice ar savu salīdzinošu lielu migrantu īpatsvaru ap 20%, no balstiesībām izslēgta daļa iedzīvotāju ir īpaši augsts (62).

Politiski uzskati
Vēlētāju un tajā skaitā neaktīvās daļas politiski uzskati var būt iemesli atturēties (143). Daudzi cilvēki, kā minēts, neinteresējas par politiku. Latvijas gadījumā gan maz izglītotie gan arī labi izglītotie cilvēki neredz iespēju atrast mazāko ļaunumu. Pirmie dēļ dzīves apstākļiem, kurus pēc paternalistiskās nostājas gaida uzlabot savu dzīves līmeni no politiskās elites. Rezultātā ne retais vēlētājs šaubas vispār par demokrātiju, jo daudzi pārpratuši demokrātiju par labklājības garantiju.

Savukārt, inteliģence necer uz politisku eliti un dod priekšroku savām iniciatīvām. Latvijā noteikti Pēdējās Partijas dibināšana pierāda, ka daudziem, it īpaši intelektuāliem cilvēkiem, oligaristiskās partijas tāpat neder, kā Jaunais Laiks, kas blakus mūsdienīgiem politiķiem kā Dombrovskis arī apvieno arhaistiski domājošus cilvēkus ar brīžiem demokrātijai bīstamiem uzskatiem kā Linda Mūrniece, atceroties, piemēram, saasinātu reakciju uz tilta bloķēšanu Bauskā. Proti, rietumniecisku domāšanu neviena Latvijas partija gluži nepārstāv (171).

Neaktīvie balsstiesīgie varenākais politiskais spēks?
Kopsavilkumā var konstatēt, ka daudzās valstīs tie, kas nebalso arī neinformējas par notiekošo un arī nepiedalās citos veidos. Šādi varētu arī Latvijā teikt, ka noteiktais slānis labākā gadījumā pamana, kas ir ministru prezidents un prezidents, neapzinot, kādi tiem ir uzdevumi, kādas tiesības. 1998.g. iznākušā grāmata Ievads politikā šīs sabiedrības daļas īpatsvars min ar 22% (58).

Vācijā atšķīrās no citām valstīm ar to, ka tie, kas nepiedalās, biežāk noliedz demokrātiju vispār un nedistancējās no nedemokrātiskās vēstures (195). Šādi cilvēki noteikti par politiku ir vairāk domājuši nekā Latvijas apātijā dzīvojošie. Bet arī Latvijā līdzīgi uzskati ir konstatējami, lielākoties kolektīvā atmiņa iegājušo mītu dēļ par Ulmaņa laikiem, kas ir pamats stipras rokas atbalstam. Vācijā atklāja pētījums arī radikālākas domas pret ārzemniekiem neaktīvu iedzīvotāju vidū nekā starp tiem, kas piedalās vēlēšanās.

Tomēr, “Partei der Nichtwähler” (atturīgo vēlētāju partija) nav reāla būtne; šis cilvēku kopums nav politiskais spēks, jo, kā pētījumi rietumvalstīs pierāda, šiem vēlētājiem nav kolektīvas piezīmes, proti, kopā nebalsotu lielā pārsvarā par kādu konkrētu parlamentā nepārstāvētu partiju (203).

Šķietami nesenas aptaujas Vācijā pierāda pretējo. 2010.g. sociāldemokrāts, bijušais Berlin finanšu senators un tagadējais valdes loceklis valsts bankā, Thilo Sarrazin, provocē ar galvenokārt pret musulmaņiem paustām tēzēm. Aptaujās apgalvo 20% aptaujātie, ka viņi būtu gatavi, par Sarrazin partiju balsot, ja tāda tiktu nodibināta. Šis rezultāts ir ļoti grūti vērtējams, jo tas solis ir vienkārši nereāls. Protams, 2000.g. tiesneša nodibināta labēji populistiskā partija Hamburg gan sasniedza diezgan precīzi tādu rezultātu, bet līdzīgi kā Zīgerista Tautas Kustība Latvija 1995.g. politiskais spēks ātri pierādīja savu nespēju piedalīties pozīcija un izjuka.

Iepretim šiem līdzīgiem aspektiem, Latvija noteikti atšķiras, jo daudz vēlētājiem šķiet, ka nav, par ko balsot un skatoties uz intelektuālajiem un rietumnieciski orientētiem vēlētājiem šī doma arī vienkārši atbilst patiesībai

Līdz ar to, cik vien ir pierādījumi, ka politiskā elite valda arī to cilvēku interesēs, kas paši aktīvi nepiedalās, demokrātriju pēc de Nève domām nedrīkst būt tikai governement for the people, bet gan pēc Abraham Lincoln arī governement by the people (204). Šādi de Nève uzskata par galveno problēmu, ka noteiktā sabiedrības daļa ilgtermiņa nav reprezentēta. Tomēr, cik šīs cilvēku kopums lielā pārsvarā neatbalsta radikālajām idejām, viņi vienlaicīgi nav drauds demokrātijai ka sistēmai, jo paši valsts orgāni nav apdraudēti. Drauds demokrātiskai idejai, ja reprezentācija nav pildīta, tomēr, paliek (206f.).

Noteikti jābilst, ka Latvijas gadījumā sabiedrības gatavība, uzticēties stiprai rokai, varētu būt atšķirīgs piemērs no pētītiem de Nève grāmatā. Tanī pašā laikā Latvijā nav uz politiskās skatuves neviens politiskais spēks vai persona, kas varētu uzņemt šo atbildību, Latvijā pat ekstrēmistiskās un radikālās partijas nav. Un tās partijas, kas spārnos pozicionējas, nav ietekmīgas.

Baltijas valstis Vācijas ārpolitikā

Vācijas ārpolitika pret Baltijas valstīm pēc neatkarības, varētu teikt, ir bijusi atturīgi. Kā Vācijas attieksme pret Baltijas valstīm mainījās no bailēm par Padomju Savienības sabrukuma un tā ietekme uz Vācijas apvienošanos uz atbalstu Baltijas valstīm iestāties NATO un Eiropas Savienībā, pētīja vācu politologs, Helge Dauchert (Anwalt der Balten oder Anwalt in eigener Sache, BWV Berliner Wissenschaftsverlag, 2008). Lai paradigma maiņu saprast, jāieskatās federatīvās Vācijas vēsturē.

Vācijas ārpolitikas pamatojums valsts iekšienē
Pamats federatīvas Vācijas ārpolitikai ir Vācijas sadalīšana četrās zonās pēc Otrā Pasaules Kara un bipolāras pasaules varas sistēmas izveidošanās. Toreiz pat konservatīvie politiķi, galvenokārt katoļi, kā Jakob Kaiser, atbalstīja kristīgajam sociālismam. Ārpolitikā redzēja Vāciju starp Austrumiem un Rietumiem kā neitrālo valsti. Tāda pozīcija bija diezgan tuvu sociāldemokrātiem, kas Kurt Schumacher vadībā redzēja apvienotu sociālistisko Vāciju Rietumeiropā, lai gan, 1949.g. nodibināta Rietumvācijas republika tāpat nebija suverēna. Pirmās vēlēšanas Schumacher, kā Hitlera upuris, sev kā pārsteigumu zaudēja un pie varas nāca konservatīvā valdība Konrad Adenauer vadībā, kurš ātri kreisās tendences arī viņa partijā neitralizēja. Astoņus gadus vēlāk lozungs bija: “Keine Experimente.”
Jaunā tikai par pamatlikumu nosauktā konstitūcija paredzēja, ka valsti ārzemēs reprezentē prezidents. Tomēr, ārpolitiku veic valdība. Pēc konstitūcijas stipri izveidots valdības galvas amats Bundeskanzler medijos un zinātnē ātri vien veda pie kanclera demokrātijas jēdziena. Rezultātā izveidojās arī ārpolitika konkurence starp valsts kanceleju un ārlietu ministriju.
No katoļu Rheinland izcelies Konrad Adenauer jau Weimarer Republik laikā bija bijis politikā aktīvs kā Ķelnes mērs. Viņš pēc savas pieredzes neuzticēja vācu mentalitātei un vēlējās beigt Prūsijas tradīcijas. Tāpēc sabiedrotus meklēja Rietumos, Benelux valstīs un Francijā. Viņa politikas mērķi bija – šajā secībā – suverenitāte, integrācija un apvienošanās. Tas Aukstā Kara apstākļos faktiski nozīmēja, federatīvas Vācijas integrācija Rieumos uz apvienošanās rēķinu.

Vācijas rietumintegrācija un ārpolitika Aukstā Kara laikā
Šāda politika sakrita lielā mērā ar Rietumeiropas politiku. It īpaši Francija vēlējās redzēt Rietumstruktūrā integrētu Vāciju, lai novērst trupamākas agresivitātes. Ar Francijas ārlietu ministru Schumann Adenauer jau 1950.g. uzsāka attiecīgu politiku. Ar virsnacionālo organizāciju bija plāns kontrolēt Vāciju, kam vēlāk var piebiedroties arī citās valstis. Tas bija ES pirmsākums. 1954.g. ar Parīzes līgumi okupācijas statuss tika likvidēts un Vācija atguva suverenitāte. Saucamais Deutschlandvertrag garantēja četru kara uzvārētāju tiesības uz karaspēku klātbūtne Vācijā un tās iestāšanās NATO.
Tanī pašā laikā Adenauer turējās pie Alleinvertretungsanspruch, ka vienīgi federatīvā Vācija ir tiesīga pārstāvēt Vāciju. Pēc valsts sekretāra Walter Hallstein nosauktas doktrīnas federatīvā Vācija nenodibināja diplomātiskās attiecības ar valstīm, kurām tādas bija noslēgtas ar Austrumvāciju. To iepretim oficiālajam nosaukumam nekad nesauca par demokrātisko, bet ļoti ilgi par SBZ (Sowjetische Besatzungszone), vai vienkārši par zonu. Vēlāk nosauca viņu pēc oficiālā saīsinājuma, DDR.
Pēc Charles de Gaulles nākšanas pie varas 1958.g. Francijas un Vācijas tuvināšanas politika tika turpināta ar Élysée līgumu vai franču-vācu draudzības līgumu. Francijas intereses bija gan ASV ietekmes mazināšana kā arī Vācijas iesaistīšana starptautiskās struktūrās. Adenauer interese bija samierināšanas politika ar Vācijas iesaistīšanu starptautiskās organizācijās. Ar šādu politiku federatīvā Vācija tika integrētā Rietumstruktūras, bet, tomēr, ar Berlīnes mūra celšanu 1961.g. augustā politika pret Austrumiem bija nonākusi strupceļā.

Patstāvīgā Vācijas ārpolitika
1969.g. sociāldemokrātu vadīta valdība nomainīja kristīgo demokrātu 20 gadu ilgu noteicošu lomu politikā. Willy Brandt uzsāka savu jaunu Ostpolitik, “Wandel durch Annäherung“ stratēģija, atvieglojot vāciešu likteni “zonā” samazinot savstarpējo neuzticību. Tika noslēgti vairāki līgumi, starp tiem Varšavas līgums ar Poliju 1970.g. par robežu nepārkāpjamību, Oderas – Neisas līnijas akceptēšanu. Ar Grundlagenvertrag pamat-attiecību-līgumu 1972.g. tika regulēts kontakts starp abām Vācijām. Tomēr tikai atvērtas tikai “Pastāvīgās Pārstāvniecības” nevis vēstniecība un federatīvā Vācija neatzina Ausrumvācijas valsts būtību, līdz ar to arī neeksistēja Austrumvācijas pilsonība federālās Vācijas izpratnē. Šādi jebkurš Austrumvācijas iedzīvotājs tika uzskatīts par tikai vienas Vācijas pilsoni. Rezultātā vajadzēja Austrumvācijas iedzīvotājiem tikai fiziski nokļūt Rietumvācijā, lai saņemtu tās pasi. Proti, Hallstein doktrīna tika likvidēta, tomēr valstiskās attiecības starp divām Vācijām nenodibinātas.
Šis bija iemesls rīcībām pēc mūra krišanas. Mirklī, kas Austrumacijas iedzīvotāji varēja brīvi pārvietoties arī uz Rietumvāciju draudēja masveida izvākšanas, proti, vienīgas iespējas reaģēt bija, vai apvienoties vai arī atzīt pēc mierīgas revolūcijas Austrumvāiju kā valsts. Lielbritānijas premjerministre Margaret Thatcher un Francijas prezidents Francois Mitterand iestājas pret Vācijas atkalapvienošanos, tomēr, ASV prezidentam George Bush senior tādas pretenzijas nebija. Tika noslēgts 4+2 līgums par robežu nemaināmību, Oderas Neisas līnijas galīgumu, Vācijas atteikšanās no jebkādām teritoriālām prasībām kā arī apvienotās Vācijas tiesības brīvi izvēlēties alianses piederību, kas faktiski nozīmēja apvienotās Vācijas iestāšanos NATO.

Realitāte kā galvenais pamats Vācijas ārpolitikai – Baltijas valstis nav tēma
Šādi līdz pat PSRS sabrukumam Vācijas ārpolitikas fokusā bija tās dalīšana un nākotne, proti, Baltijas valstis Padomju Savienības sastāvā nebija federatīvās Vācijas priekšplānā. Ārpolitikas mērķis kopš oficiāli, protams, bija atkalapvienošanas. Tomēr, Aukstā Kara laikā šo mērķi sasniegt, nebija reāls, tā, piemēram, arī Stalina ierosinājums, apvienot Vāciju kā neitrālo valsti netika akceptēts no Adenauer valdības. Līdz ar to vēlākos gados valsts apvienošanas vairāk tika uzsvērts saucamas svētdienas uzrunas. Viens vienkāršs piemērs tam bija „L“ valsts numura zīmes piešķiršanu pilsētai Lahn, kuru 70os gados no Gießen un Wetzlar izveidoja, kas bija paredzēts pēc apvienošanos pilsētai Leipzig.
Sasniegt mērķi reāli palika tikai sakarā ar pārmaiņām Austrumeiropā. Tomēr, atbalsts sabiedroto valstu vidū sasniegt bija iespējami tikai stabilā Eiropā, proti, Rietumvācijas valdība uzskatīja pa nepieciešamu arī nedestabilizēt Padomju Savienību Mihail Gorbatschow vadībā.
Tāpēc Vācijai bija atturīgā attieksme pret Baltijas valstu atmodu un Dienvidslāvijas tendencēm dalīties. Tāpēc transformācijas laikā Austrumeiropā priekšplānā valdībai bija Visegrád valstis Polija, Čehija, Slovākija un Ungārija kā arī Krievija.

Transformācija nesa pārmaiņas arī ārpolitikā
1992.g. atkāpās no amata ārlietu ministrs Hans Dietrich Genscher, kurš tajā laikā bija nozares ministrs ar lielāku stāžu, kopš 1974.g. Brīvo Demokrātu partijas iekšienē cīnījās divi politiķi pārmantot ministriju, Irmagrd Adam-Schwaetzer un Klaus Kinkel. Otrais tika izvirzīts. Lai gan viņš pildīja arī partijas priekšsēdētāju funkciju, viņam trūka savā partijā tas izteikts atbalsts kā priekštecim. Šādi viņam bija ministru kabineta lielākas grūtības atrast atbalstu savām idejām pret kristīgiem demokrātiem aizsardzības ministru Volker Rühe un kanclera Helmut Kohl. Valdības vadītāja priekšplāna bija pēc Maastricht līguma ES tālāk integrēt, nevis paplašināt. Šāda politika bija arī svarīga Vācijas valdības uzticībai īpaši Francijā un Lielbritānijā (137f.).
Tomēr, pirmā delegācija brauca uz Baltijas valstīm uz reiz pēc neatkarības, jo pēc de factu neatkarības no Krievijas pateicoties Jelzina atbalstam arī Vācijai nebija vairs šķērsli atzīt Baltijas valstis. Uz vietas paziņoja jaunais ārlietu ministrs, ka Vācija būšot Baltijas advokāts, jo Vācijas valdība atzīšot Vācijas vaina sakarā ar Hilter Stalin Paktu. Šādi Baltijas valstis ļoti cerēja uz Vācijas atbalstu (141).

Vācijas ārpolitika un starptautiskās organizācijas
Sakarā ar tālākām pārmaiņām Eiropā mainījās starptautisko organizāciju lomas. EDSK pārtapa par organizāciju EDSO un Eiropas Padome sāka uzņemt bijušās PSRS republikas un satelītvalstis. Sarežģīti arī bija NATO nākotne pēc Aukstā Kara beigām. Kamēr Kohl negribēja kaitināt Krieviju, ko viņš uzskatīja par svarīgu partneru, Rühe negribēja redzēt pelēku drošības zonu aiz Vācijas austrumrobežas. Rühe gribēja Visegrád valstis uzņemt, kamēr ģeopolitiski Baltijas valstis nebija svarīgas (166ff.). Kinkel, savukārt, norādīja uz drošības problēmām tajās valstīs, kas paliktu aiz svītras un iespējamiem ar to saistītiem draudiem arī Vācijai (180f.).
Tomēr, Baltijas valstis pārvērtēja Vācijas ietekmi ES un NATO ietvaros iepretim tās lielumam pēc iedzīvotāju skaita un ekonomiskās nozīmes. Savukārt, vācu ietekme pašā Baltijā arī nebija liela, skatoties uz konfliktiem par krieviem un pilsonības jautājumiem. Īpaši Vācijas prese uztvēra krievu tautības Baltijas iedzīvotāju situāciju kritiski.
1992.g. ASV uzvarēja Bill Clinton prezidenta vēlēšanas. Viņa valdības politika raksturoja ideja, neatstāt jaunās demokrātijas Austrumeiropā aiz žogiem. Uz to reaģēt vajadzēja arī Kohl, kurš vēlējās šo procesu sinhronizēt, proti, veikt sarunas par iestāšanos ES un NATO ar visiem kandidātiem vienlaicīgi. Šādi, Baltijas valstis cerēja Vācijas atbalstu līdz ar NATO arī iekļūt ES.
Tomēr, Kohl nostāju pret Krieviju nebija īsti mainījusies un 1998.g vizītes laikā Maskavā viņš aicināja Baltiju risināt savus robežjautājumus ar Krieviju un brīdināja nediskriminēt savus krievu tautības iedzīvotājus. Dauchert uzskata, ka viņš šādi ignorēja, ka atslēga šiem jautājumiem esot bijusi tieši Maskavā, proti, autors uzskata konfliktos Krieviju par vainīgo pusi. Bet Vācija šādi atstāja Skandināvijai atbalstīt Baltijai, kas Somijas vadībā arī notika (265ff.). Līdzīgi ka ceļš uz Vācijas Baltijas valstu neatkarības atzīšanu, Kohl valdība mainīja savu attieksmi tikai pēc Krievijas valdības attieksmes maiņas. Kad Putin paziņoja, ka lai gan neredzot nepieciešamību Baltijas valstīm iestāties NATO, bet uzskatot to par Igaunijas, Latvijas un Lietuvas izvēli, Vācija piekrita NATO paplašināšanai Baltijā (271). Pēc Dauchert domām, neitrālo Zviedrijas un Somijas politiskās elites īstenībā vēlējās šādi pārliecināt par iestāšanos militāro aliansi savus iedzīvotājus.

“Vēstures beigām” beigas
Šādi beidzās 20.gs., ko Fukuyama aprakstīja kā vēstures beigām. Bet tad, kad uzņemšana ES un NATO palika par daudzmaz nolemtu lietu un pirms paplašināšana tika īstenota notika teroruzbrukums New York. 9/11 bija moments, kad Krievija un ASV cīņā pret terorismu atrada kopīgu valodu. Bet tā vienotība ātri beidzās ar ASV uzbrukumam Irākai. Austrumeiropas valstis, tajā skaitā Baltijas, piebiedrojās ASV, jo kongress nebija vēl ratificējis uzņemšanu NATO. Šādi izveidojas pēkšņi domstarpības starp ASV un jaunajām demokrātijām vienā pusē un Vāciju, Franciju un Krieviju otrajā pusē.
Šis jautājums, kā arī Kosovo atzīšana un Gruzijas karš 2008.g. apgrūtina komunikāciju gan NATO iekšienē kā arī kontaktā ar Krieviju. Daļēji šie jautājumi parādījās tikai pēc Dauchert grāmatas publicēšanas.

“Blakus ārpolitika”
Vācijas ārpolitiku pret Baltijas valstīm vēl ietekmēja Baltijas jūras krasta federālo zemju politika. 1992.g. Genscher un Dānijas ārlietu ministrs Uffe Ellemann-Jensen nodibināja pēc Schleswig-Holstein ministru prezidenta Björn Engholm ierosinājuma Baltijas Jūras Padomi. Bet šai padomei veltīja vēlāk maz uzmanību (281ff.) Mecklenburg-Vorpommern atvēra Igaunijas galvaspilsēta Tallinn pārstāvniecību, kura 2004.g. tika slēgta. Savukārt, Rīga darbojas ar citām organizācijām kopā cilvēks zinātnisko sadarbību veicināšanai.
Šādi var piekrist Dauchert izvirzītai tēze, ka Vācijas ārpolitikas virziens laikā posmā pēc Aukstā Kara beigām savā būtībā nav mainījies un Vācija līdz ar to pret Baltiju uzvedusies diezgan pasīvi. To par Baltijas valstu advokātu nosaukt nevar.
Pēc uzņemšanas gan NATO gan ES atkal pievērsa uzmanību Merkel, piemēram, klimatam. Un, protams, sakarā ar finanšu krīzi vispār kopš 2008.g. citi jautājumi ir priekšplānā. Merkel savas vizītes laikā 2010.g. septembrī Lietuvā izpauda Vācijas atbalstu jaunās atomenerģijas stacijas celšanai, ražošanas veids, kas vienlaicīgi Vācijas iekšpolitikā ir degpunktā un par ko preses konferencē Rīgā Merkel ar žurnālistiem runāja.

Letten mißtrauen sich selbst

Dieser Text ist vor den außerordentlichen Parlamentswahlen entstanden.

Also über Politikverdrossenheit wird auch in den etablierten Demokratien Westeuropas seit so langer Zeit diskutiert, daß jeder Student jahrzehntealte Werke zum Thema in der Uni-Bibliothek finden kann. Mal heißt es Politik-, dann Parteien- oder Politikerverdrossenheit, was man wissenschaftlich mit verschiedenen Methoden auseinanderdröseln kann. Selten jedoch hinterfragt mal der Durchschnittsmensch seine eigenen Erwartungen an den Staat und seinen Beitrag zum Schlamassel.

Die Letten haben nun plakativ das Mißtrauen gegen sich selber geäußert, indem sie in einem Referendum am 23. Juli 2011 das von ihnen selbst erst am 2. Oktober 2010 (neun Monate und 21 Tage, die Zeit einer Schwangerschaft!) gewählte Parlament in die Wüste geschickt haben. Umfragen belegen nicht nur, daß viele Wähler so wie immer vor Wahlen in den vergangenen 20 Jahren nicht wissen, wen sie wählen sollen, sie zeigen auch, daß sowohl Referendumsmuffel – die eine Neuwahl meist für überflüssig hielten – als auch Befürworter der Entlassung des Parlamentes wenig Erwartungen in die Neuwahl setzen. Ein vom lettischen Radio interviewter Passant bringt es auf den Punkt: zunächst einmal müsse sich die Gesellschaft verändern.

Und so verwundert es auch wenig, daß, obwohl andere Passanten bekundeten, ausschließlich für neue Gesichter stimmen zu wollen, da die alten ihre Zeit in mehreren Parlamentszusammensetzungen abgesessen hätten, bei der anstehenden Neuwahl viele alte Gesichter wieder zur Wahl stehen – inklusive Ainārs Šlesers sogar als Spitzenkandidat seiner Partei, dessen von den Abgeordneten-Kollegen abgelehnte Immunitätsaufhebung der Grund für den historisch einmaligen Schritt des abgetreten Präsidenten Valdis Zatlers zur Parlamentsauflösung war.

Damit bleibt einstweilen und ziemlich sicher auch danach alles beim Alten. Der politische Diskurs verändert sich nicht. Der Bürgermeister von Ventspils, Aivars Lembergs, steht erneut als Chef der Exekutive zur Verfügung, weigert sich aber wie immer, sich in die Niederungen des politischen Alltags zu begeben und Abgeordneter zu werden.

Šlesers bemerkt zutreffend, daß sich die Menschen weniger für Wahlrechtsänderungen interessierten als für ihren Lebensstandard und sich die Politik deshalb genau darum zu kümmern habe, ohne zu erklären, warum er als langjähriger Minister in Regierungen saß, die dieses Ziel gewiß nicht als Priorität behandelt haben. Der Spitzenkandidat des Harmoniezentrums, Jānis Urbanovičs will auch erst einmal expressiv verbis für drei Jahre als Priorität den Lebensstandard heben, danach könne sich die Politik Fragen widmen, ob es nun eine Okkupation gegeben habe oder nicht.

Hintergrund ist die Forderung der Einigkeit nach den letzten Wahlen, das Harmoniezentrum müsse, um eine Zusammenarbeit in der Regierung möglich zu machen, die Okkupation anerkennen. Rigas Bürgermeister Nil Uschakow war ebenfalls kritisiert worden, daß er bei seinem Besuch im Museum dieses Namens gleich gegenüber des Rathauses diesen Begriff sich geweigert hatte in den Mund zu nehmen.

Die seit den letzten Wahlen nationalistischer gewordenen Nationalisten legen in Umfragen zu. Darüber freut sich Nationalist Raivis Dzintars, der ebenfalls mit dem alten Dauerbrenner in den Wahlkampf ziehen will, es müsse künftig ein Machtzentrum beim Präsidenten statt im Koalitionsausschuß gehen, will sagen, die Verfassung müsse geändert werden.

Mit anderen Worten, während Lettland und seine Bevölkerung unter den Folgen der Krise leidet, diskutieren die Politiker über Verfassung und Vergangenheit und versuchen, sich Pfründe und juristische Sicherheit zu erhalten. Es steht zu befürchten, daß die Wähler sich auch erneut für diese Positionen entscheiden werden.

Einziger Neuzugang im politischen Spektrum ist die Partei von Ex-Präsident Zatlers, der mit der Benennung seiner Partei als Zatlers Reformpartei unter Aufnahme seines Nachnamens sowohl schwer an den deutschen Joachim Siegerist mit seiner fragwürdigen Siegerist Partei erinnert, als auch bislang auf eine Festlegung in Fragen von Inhalten und Personal weitgehend verzichtet, was er in seinem weiterhin abgehackten Redestil gern in jedes Mikrophon rechtfertigt.

Ja, wahrscheinlich werden die lettischen Parteien wieder einmal nicht mit dem Harmoniezentrum koalieren wollen. Vermutlich sollte es für die Einigkeit mit Zatlers und den Nationalisten reichen, vielleicht aber auch in anderer Konstellation mit der Union aus Grünen und Bauern. Ohne letztere wäre allerdings ein positiver Aspekt anzumerken, es gäbe erstmalig keine Oligarchen mehr in der Regierung. Wie professionell jedoch Zatlers politische Genossen arbeiten werden, nachdem er einen in den 30ern stehenden Unternehmer als Kandidat für das Amt des Ministerpräsidenten ausgerufen und einen Millionär für das Finanzministerium nominiert hat, bleibt ebenso ungewiß wie die Frage, wie die eher national denkende Bürgerliche Union innerhalb der Einigkeit mit den Nationalisten in einer allfälligen Regierung erneut in die nationale Frage über die sozio-ökonomische stellt.

Lettland hat sich in den vergangenen zwanzig Jahren in der Öffentlichkeit vorwiegend mit der Vergangenheit statt mit der Zukunft beschäftigt, während im Hintergrund ganz andere politische Inhalte verfolgt wurden. Einstweilen deutet alles darauf hin, daß sich daran auch nach dem nächsten Urnengang nichts ändert. Sechs Monate sieht die Verfassung vor, ehe eine neuerliche Parlamentsauflösung möglich ist. Seit vergangenem Jahr kann dies auch das Volk allein mit einem Referendum anstrengen, den Präsidenten braucht es dazu nicht mehr. Mal sehen, wie lange die Letten dieses Mal Vertrauen in ihre eigene Entscheidung setzen.

Der Jurist Jānis Pleps erklärte, daß die Gesellschaft ihre Meinung, Politik sei ein schmutziges Geschäft, zügig ändern müsse. Politiker sei ein Job mit hoher Verantwortung, der enorme Kenntnisse verlange. Die negative Einstellung gegenüber der Politik in der Bevölkerung halte die kompetentesten Leute von einer politischen Karriere ab. Also Politikverdrossenheit als self-fulfillig prophecy. Und da steht Lettland dem Westen in nichts nach oder vor. Der aus der ehemaligen DDR stammende Politologe Dieter Segert gab seinem Sammelband über die Parteiensysteme Osteuropas bereits vor Jahren den Titel Osteuropa als Trendsetter.

Noch einmal Drambjan

Im August gab es in Estland einen Amoklauf im Verteidigungsministerium, der auch im Blog diskutiert wurde. Im Estland-Blog gab es eine Erörterung der unterschiedlichen Angaben in der Presse. Wikipedija ist sicher alles andere als eine sichere Quelle, aber es ist interessant zu sehen, daß unmittelbar nach den Ereignissen im August über den Täter ein Artikel eingestellt wurde, den es einstweilen auf Englisch, Estnisch und Finnisch gibt.

Die estnische Version bezeichnet Drambjan als Lokalpolitiker, Jurist und Terrorist, der das sowjetische Estland habe wieder herstellen wollen (sic!). Er stamme aus Armenien, seine Muttersprache sei jedoch Russisch. Er habe in Tartu und Kaliningrad studiert, sei geschieden und Vater zweier Töchter, von denen eine in Spanien lebt.

Drambjan habe als Anwalt 2007 Larissa Neštšadimova (estnische Transkription) von Ночной дозор (nächtliche Wache) verteidigt, die im Zusammenhang mit den Ausschreitungen wegen der Versetzung des bronzenen Soldaten angeklagt worden war, wurde aber später durch einen “fähigeren”, der Landessprache mächtigen anderen Juristen ersetzt. Wie gut er sich im estnischen Recht nach der Unabhängigkeit auskannte, wurde bislang weder von der Presse noch von Wikipedija erwähnt.

Drambjan gehörte eine Weile der inzwischen im Parlament nicht mehr vertretenen Volksunion an, die mehrfach mutierte Partei des ehemaligen Präsidenten Arnold Rüütel. Darüber hinaus war er aktiv in der Splitterbewegung Konstitutionspartei sowie in der Vereinigten Linkspartei, der heute bedeutungslosen Nachfolgeorganisation der Kommunisten Estlands. Der gebürtige Armenier hatte nach 1999 für die Liste “Zukunft Maardus” im Stadtrat von Maardu gesessen, war aber mit jeweils 45 und 23 Stimmen als Kandidat der Volksunion und der Linkspartei angehörender Einzelkandidat später nicht erneut gewählt worden. Für die Konstitutionspartei hatte er 2007 auch erfolglos versucht, im Wahlkreis Tallinn-Piritia ins nationale Parlament zu gelangen.

Der Beitrag in Wikipedija diskutiert ebenfalls, daß von politischer Seite nach dem Anschlag in Tallinn der Vergleich zum Amoklauf in Norwegen gezogen wurde und das Psychologen der Ansicht sind, Drambjan habe es lediglich an Aufmerksamkeit gefehlt, sein Tot wäre somit vermeidbar gewesen. Zu den Motiven wird auch hier spekuliert über die schwierige Lebensituation des Verstorbenen, der seine Kanzlei wegen mangelnde Kenntnisse der Landessprache hatte schließen, Wohnung, Sommerhaus und Auto verkaufen müssen und bei Freunden lebte und später einen Schlafplatz in Lasnamäe gemietet habe.

Wer laut wird, hat Recht oder Zufallsgenerator an die Wahlurnen!

In Lettland hat jüngst der Vertreter einer Splitterpartei eine live übertragene Diskussion von Kandidaten zur vorgezogenen, außerordentlichen Parlamentswahl gestört. Der Mann fiel zunächst mit einigen Anhängern sowohl vor Beginn der Sendung als auch während der Übertragung durch laute Kommentare und pfeifen auf und wurde von den Moderatoren um mehr Disziplin gebeten. Auf diese Aufforderung reagierten die Angesprochenen jedoch nicht. Während der eine die Veranstaltung zu stören versuchte, wurde das Geschehen von einem anderen gefilmt. Ein Beteiligter reagierte während einer Werbeunterbrechung auch auf weitere Bitten selbst des Publikums nicht, sondern stürmte auf die Bühne. Er überschüttete die Kandidaten Augsust Brigmanis von der Union aus Grünen und Bauern und den Vertreter von „Alles für Lettland!“, Imants Parādnieks mit Wasser und wurde von der Polizei verhaftet.

Der während der Sendung in Bauska verhaftete Dainis Grabovskis behauptet nun, er habe nicht persönliche Aufmerksamkeit erregen wollen, sondern verlange gleiches Recht für alle. Er kandidiert für die Partei „Volkskontrolle“ und ist führendes Mitglied eines Vereins von Globalisierungsgegnern und wollte in der Funktion als Kandidat ebenfalls an der Fernsehdebatte teilnehmen dürfen. Es sei unfair, daß nur die großen Parteien zu solchen Sendungen geladen würden. Auf der Bühne stünden die Vertreter von im Parlament vertretenen Parteien, die im Juli durch Referendum entlassen worden seien, aber neue politische Kräfte, die angetreten seien, etwas im Lande zu verändern, erhielten keine Chance.

Grabovskis wird minderschweres Randalieren vorgeworfen, ihm droht eine Geldstrafe im „Wert“ von 15 Tagen Haft. Der Festgenommene stand nicht unter Alkoholeinfluß.

Armands Agrums von den Christdemokraten kritisierte im lettischen Radio zwar die Methoden von Grabovskis, stützt aber dessen Meinung, daß kleine Parteien weniger Möglichkeiten zur Darstellung in den Medien erhielten. Das Fernsehen sei schließlich kein Privatunternehmen und werde von den Steuern finanziert, die alle zahlten. Er meint, gegebenenfalls könnten sich dann ja die kleinen politischen Kräfte auch als die schlechtere Alternative präsentieren. Kaspars Lazdāns von der Partei Freiheit, frei von Mehrwertsteuer, Haß und Wut und pflichtet dem ebenfalls bei, es müsse eigentlich Gleichheit herrschen, doch die Umfragewerte „sortierten“ schließlich die Parteien. Das lettische Fernsehen rechtfertigt sich mit dem Argument, Debatten mit zu vielen Teilnehmern seien für den Zuschauer langweilig.

Der Jura-Dozent der Universität Lettlands, Dr. Artūrs Kučs, sagte dem lettischen Radio ebenfalls, daß die öffentlichen Medien in Lettland auf diese Weise die Prinzipien der Verfassung mißachteten. Die Wähler hätten ein Recht darauf, auch auf die Meinung der Splitterparteien zu hören. Sein Vorschlag, das Prinzip, allen eine Chance zu geben und die Zahl der Debattenteilnehmer gleichzeitig zu begrenzen: Bei den Einladungen sollte das Fernsehen das Zufallsprinzip anwenden.

Der Mann sollte noch einmal eine Stunde Mathematik, Wahrscheinlichkeitsrechnung nachholen. Auf diese Art und Weise könnte es erstens zu Debatten nur zwischen Splitterparteien kommen und in Umfragen an der Spitze stehende Parteien total ausgeschlossen werden. Bei 6 aus 49 ist die Wahrscheinlichkeit, daß mehrfach die gleiche Kombination entsteht nicht kleiner als die, daß die gleiche Zahl kein zweites Mal gezogen wird. Das öffentliche Fernsehen darf, auch wenn es von allen finanziert wird, nicht das Interesse der Zuschauer ignorieren. Eine Mehrheit der Zuschauer hat auch die Mehrheit der Finanzierung geleistet. Freilich soll an dieser in keiner Weise einer in Lettland verbreiteten Meinung das Wort geredet werden, Demokratie sei die Diktatur der Mehrheit.

Ilves wiedergewählt – Estlands Stabilität

Erst im März hat Estland ein neues Parlament gewählt, in dem erst mal nur vier Parteien sitzen und derer nur zwei die Regierungskoalition bilden. Nun hat das Parlament erstmals seit der Unabhängigkeit gleich im ersten Wahlgang einen Präsidenten gewählt.

In den vergangenen 20 Jahren war ungeachtet selbst der Popularität von Lennart Meri, der in der außerverfassungsmäßigen Volkswahl von 1992 sogar beinahe dem kommunistischen Kader Arnold Rüütel unterlegen wäre, niemals gelungen, die erforderliche zwei Drittel-Mehrheit im Parlament zu erringen, immer mußte der Wahlausschuß unter Beteiligung der Kommunalabgeordneten zusammengerufen werden, der noch 2001 selbigen Arnold Rüütel entgegen einer konservativen Mehrheit im Parlament ins Amt gebracht hatte.

Toomas Hendrik Ilves ist trotzdem ein problematischer Politiker. Er ist ein aus Amerika heimgekehrter Exilant, der in den 90er Jahren zwei Mal Außenminister war und und sich in dieser Zeit wiederholt gegen die Bezeichnung Estlands als post-kommunistischer Staat gewandt, dessen nordeuropäische Rolle betont hatte. Ilves ist mit einer deutlich jüngeren Frau verheiratet, die in Estland für kopfschütteln sorgt.
Seine Wiederwahl sicherte nun der Umstand, daß die beiden Regierungsparteien Reformpartei und Vaterlandsunion hinter ihm standen und natürlich auch seine politische Heimat, die oppositionellen nur bedingt sozialdemokratischen Sozialdemokraten. Von diesen Fraktionen fehlten ihm trotzdem zwei Stimmen. Gegenkandidat war der Entertainer Indrek Tarand, der als parteiloser Kandidat 2009 bei den Europawahlen mit einem Rekordresultat gewählt worden war. Tarand war außerdem Berater des früheren Außenministers Ilves. Die oppositionelle und politisch regelmäßig isolierte Zentrumspartei des Tallinner Bürgermeisters Edgar Savisaar hatte lediglich keine andere Persönlichkeit zu nominieren.