Portāls Politika.lv publicēja redakcijas rediģētu rakstu par Latvijas "politics" zem virsraksta "Vēlētājs nepastāvīgais, vēlētājs niknais". Melnraksts šeit:
Kā politiskā skatuve varētu uztvert, kas tiek atspoguļots mēdijos. Medijos parādās politiskais process, ar angļu jēdzienu nosaukt – politics. Valsts iekārta – polity – kā arī politikas saturu – policy – diskutēja divi iepriekšēji raksti.[1]
Ne tikai tajos rakstos autori nemitīgi atkārtoja uzskatu, ka Latvijā liela iedzīvotāju daļa skatās negatīvi uz politikas norisi un kā to novērtēt jēdziena „politiskā kultūra”[2] fonā. Runājot par politisko skatuvi vai politikas procesu atkal no tā nevarēs izvairīties, jo Almond un Verba jau tieši šo aspektu demokrātiskai valstij atspoguļo.
Saprotot politiskās kultūras jēdzienu kā politiķu uzvedību, tautas vidū var dzirdēt komentāru kā: Vai tad tāda vispār ir Latvijā? Un šis jautājums rodas tieši pateicoties kā haotiski uztvertu politikas norisei, politiķu uzvedībai, kas kaut vai televizorā ir vērots. Vēl viens ļoti izplatīts uzskats: Tās taču ir tikai spēles! Bez šaubām, to var pavisam nopietni pārmest lemšanas procesam. Bet, savukārt, kurā dzīves jomā tad varētu apgalvot, ka cilvēki, lai sasniegtu savu iecerēto, nespēlētos, meklē sabiedrotus vai pat iesaistās intrigās. Pats jēdziens spēle figurē, cik vien, protams, arī negatīvā nozīmē. Kurā dzīves jomā savu naidu, prieku, patiku utt. var noslēpt? Un politikas process jau nav nekas cits nekā problēmu atklāšana, risinājumu meklēšana, sabiedroto meklēšana un beigu beigās, protams, savu ideju īstenošana.
Situācija post-sociālismā
Tautas skats uz politiku vai politikas izpratne post-sociālistiskās valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, ļoti atšķīrās no Rietumeiropas. Šeit lielai daļai iedzīvotājiem, burtiski visiem, kas ir pilngadīgie, ir vēl tādā dzīves pieredze no Padomju laikiem, kad komunisti solīja paradīzi uz pasaules, bet to tomēr vai nu nepildīja launpratigi vai to vienkārši nespēja pildīt. Tanī pašā laikā tautas vidū daudzmaz bija zināms, vismaz dzirdēts, ka Rietumos dzīves līmenis ir augstāks nekā Latvijā. Kamēr kaimiņvalstī Igaunijā iedzīvotāji, vismaz tās ziemeļdaļā, varēja skatīties Somijas televīziju, Latvijas iedzīvotāju dzīvoja citā informācijas telpā. Tāpēc nav brīnums, ka mazāk par to dzīvi Rietumos zināja, vai arī par to, kāpēc tieši dzīves līmenis bija augstāks, kāds viņš neapšaubāmi arī bija un joprojām ir. No mūsdienām skatoties varbūt liekas nedaudz naivi, bet tomēr daži bija pārliecināti, ka Rietumos cilvēki dzīvo labāk pateicoties faktam, ka tur politiķi savus solījumus arī pilda. Šī domāšana izpaudās, piemēram, neizpratnē par vācu kanclera Helmut Kohl sakāvi 1998.g. vēlēšanās. Radās jautājums, kāpēc, ja vāciešiem dzīvē labi klājās, viņi vairs nebalso par savu kancleru. Īstenībā, protams, viņa 16 gadu valdīšanas laikā vienmēr vismaz pāri 40% vēlētāju nebija balsojuši par Kohl.
Rezultātā Latvijā bieži cilvēki svārstās orientēties jaunos apstākļos, proti, uzzināt un saprast patiesību par dzīvi Rietumos vai arī izplatīt “sazvērestības teorijas“, piemēram, par to, ka politika apzināti vai aiz nespējas likvidēja Latvijas rūpniecību. Tiesa gan, tādu cilvēku ar laiku saruka – gandrīz jau 18 gadu ir pagājuši kopš neatkarības atgūšanas – un redz konkurētspējas zaudējumu pēc PSRS sabrukuma kā iemeslu rūpniecības krīzei un sekojoši labklājības lejupslīdei; protams, sabiedrība, savukārt, briesmīgāku posmu jau pārdzīvoja.
Turklāt pirms PSRS sabrukuma, proti, arī pirms dziļākas ekonomiskās krīzes iedzīvotājiem atmodas laikā nacionālais jautājums bija daudz svarīgāks nekā socio-ekonomiskais, par kuru svarīgumu faktiski arī uzzināja tikai ar attiecīgu problēmu iestāšanās pēc neatkarības.
Sekojoši nepārsteidz daži ārzemju zinātnieku novērojumi atmodas laikā. Tā Arter stāsta par cilvēkiem, kuri nesaprot, kāpēc ir vairākām partijām jābūt, vai nebūtu labāk eksistēt tikai vienai. Prasot, ka taču tā tieši esot tagad 50 gadus bijis, izrādās, ka cilvēks vienkārši nedomā par to, kā un kāpēc viņas rodas.[3] Lieven, savukārt, stāsta, ka kāds Tautas Frontes kongresa deleģēts kritizējot toreizējo Godmaņa valdību nespēja alternatīvu nosaukt uzskatot, ka tas taču arī esot valdības uzdevums.[4]
Sabiedrībā ir gandrīz rokām taustāmi, ka solis no tautas vienprātības barikāžu laikā līdz mūsdienas strīdiem starp partijām, kas pateicoties žurnālistu darbam medijos tiek plaši atspoguļots, seko arī to kritērijiem, daudziem ne tikai grūti aptverami, bet bieži vien pat nav akceptējami, ka vienotība nevar pastāvēt mūžīgi. Tauta atmodas laikā ar jēdzienu brīvību iecerēja latvisko Latviju nevis sabiedrības stratifikācija. Austrumvācijas disidente Bärbel Bohley savas vilšanās izpauda sekojoši: Mēs vēlējāmies taisnīgumu un ieguvām tiesisko valsti”.[5] Varētu precizēt, ka tauta ilgojās pēc sociālā taisnīguma to apvienojot ar brīvību, proti, zināmā mērā Latvijā cilvēki ir sociāldemokrātiski noskaņoti un turpinājušam sabiedrības noslāņojumam trūkst akceptance.[6] To pastiprina vēl Latvijas spilgtākie skandāli, sākot ar Bankas Baltija sabrukumu un tiem Liechtenstein zaudētiem 3 miljonu Latvenergo latiem. Bet šī izteikti sāpīga uztvere notiek arī pateicoties faktam, ka Latvijas mediji pārāk maz atspoguļo, kas citās valstīs notiek, proti, ka diemžēl korupcija un skandāli raksturīgi ne tikai Latvijas politikai.[7]
Protams, svarīgā loma Latvijas politiskā kultūrā arī ir stirpas rokas tradīcijai. Pensionāri daļēji vēl atceras Ulmaņa “zelta” laikus un jaunākām paaudzēm no vecākas tika padomju okupācijas laikā galvenokārt tas labākais priekšstats mutiskos stāstos pārmantots. Savukārt, tagadēja jaunatne ir atmodas laika aktīvistu bērnu paaudze un uzaug ar to cilvēku vilšanos. Bet šādā veidā uzturēta pārliecība par īstā ceļa vai “pareizākas vai ideālās politikas” eksistenci vienkārši ievēlējot pareizus cilvēkus[8] neļauj politiskam procesam notikt normāli. Nedarbojās vēl Latvijā, kā Offe nosauc kompromisa kultūru par “pozitīvas summas spēli”, proti, atrast dažādu interešu korī visiem puslīdz akceptējamu risinājumu.[9]
Ietekme uz valsts
Kamēr latvieši, protams, lepojas ar savu kultūru un ar dzimtenes dabu, minētās nostājas veicina nihilistisko noskaņojumu pret politisko veidojumu, proti, valsts. Padomju laikā politiskā pasivitāte bija raksturīga iedzīvotājiem gan kā aizsardzība no režīma gan protests pret viņu[10]. Turklāt cilvēki tajā laikā ir iemācījušies, risināt problēmas neoficiālā veidā. Tās ir pieredzes no diktatūras. Bet šādi turpināties dzīvot garām oficiāliem ceļiem veicina mūsdienas apstākļos atkal korupciju. Beigu beigās nav brīnums, ka pati politika paliek nihilistiskā, ko pierāda 2006.g. Jūrmalgeit un jau gadu vēlāk mēģinājumi monopolizēt varu ar maiņām drošības likumdošanā.
Kamēr pirmais gadījums ir galvenokārt nekaunība, otrais piemērs ir likumīgs mēģinājums demokrātiju apiet un ierobežot.
Bet ar to nebeidzās. Prezidenta vēlēšanās 2007.g. atkal notika likumiem pilnīgi atbilstoši, savukārt, noslēpumainai kandidātu izvirzīšanai bija savi pamati, to pierādīja Tautas partijas deputāta Jāņa Lagzdiņa žests pie loga Saeimas frakcijas ēkā pēc Valda Zatlera ievēlēšanu. Lai gan krimināli, protams, nav sodāmi, turpināja politiķis ar šādu rīcību ņirgāties par demokrātiskiem lemšanas procesiem. Atceramies, šī partija 1998.g. piedalījās kā tikko nodibinātais politiskais spēks ar lozungu: “Mēs mīlam šo valsti”.
Šajā rīcībā slēpjas Latvijas atšķirības no citam demokrātijām, kur, piemēram, pozīcija uzskata opozīciju nevis kā ienaidnieku, bet, ka konkurentu, kurš jau nākošās velēšanās varētu uzvarēt. Tāpēc, piemēram, Vācijā nenotiek varas monopolizēšana. Parlamenta spīkers ir vienmēr lielākās frakcijas pārstāvis, neatkarīgi no tā, vai viņa ari atrodas valdošajā koalīcijā. Par svarīgākas komisijas – tā ir budžeta – priekšsēdētāju, savukārt, apstiprina vienmēr opozīcijas pārstāvi. Bet pastāv arī sekojošs „gentlemen agreement” gadījumā, kad valdību atbalstošām frakcijām ir tikai niecīgs vairākums parlamentā. Ja kāds no koalīcijas deputātiem ir atvaļinājuma, komandējumā vai slimo, arī opozīcija nāk ar attiecīgi mazāk deputātiem uz balsošanu, lai neļautu sakritības vairākumu, zinot, ka iepriekšējā vai arī nākotnes parlamenta sasaukumā varētu situācija būt tieši pretēja.
Latvijā, savukārt, valdošās partijas cenšas visus amatus ieņemt, prakse, kura arī citās valstīs valda kā, piemēram, Igaunijā. Gan gada sākumā divreizējais ministru prezidents Mart Laar ierosināja parlamenta reformu, ar ko dotu opozīcijai vairāk iespējas. Kā pamatojumu politiķis min, ka tagad vairs neesot tik daudz likumu steigā jāpieņem, kā tas bija nepieciešams īsi pēc neatkarības atjaunošanas.
Rezultātā netrūkst ne iedomātu iemeslu nedz demokrātijas pārpratumu un ļoti pamatotu dusmu, kas “lietussarga revolūcijā” izpaudās. Viss kopā veicina lielu atsvešinātību starp tautu un eliti, skats uz dzīve kā “mēs un viņi”.[11] Tāpēc nav brīnumu, kā vēlētāju katrās vēlēšanās meklē kādu jaunu varoni, kādu godīgu politiku, kurā rezultātā pastāv liela vēlētāju nepastāvība no tās.[12]
Personas, politiķi, kas kādā noteiktajā brīdī ir populāri, šo momentu izmanto un nodibina veiksmīgi savas partijas, kā tas notika ar Andra Šķēles Tautas Partiju un Eināra Repše Jauno Laiku, lai nosauktu tikai spilgtākus piemērus. Tanī pašā laikā ārpus vēlēšanu laikiem pārgrupēšanas arī notiek: politiķi, kas baidās no savas partijas neveiksmēm un arī nepopularitātes izstājas.[13]
Politiskie spēlētāji
To gan tautā bieži vien pozitīvi vērtē. Jaunā Laika šķelšanās notiekot pirmkārt pareizā brīdī un dotu otrkārt iespēju, beidzot nodibināt partiju, kura pārstāv godīgu politiku, uzskata pat Dienas komentētājs.[14] Nesen jau no Tautas Partijas izstājās bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks, kad viņa partijas biedrs Aigars Štokenbergs tikko tika izslēgts no tās. Viņi kopā ar domubiedriem no ārpus politikas nodibināja kustību “cita politika”, kura vēl nevēlās būt partija – nav brīnums, jo līdz nākošām vēlēšanām būtu vēl tik daudz laika, ka mierīgi izdotos krist atkal nepopularitātē. Tikpat likumsakarīgi ir Ģirta Kristovska un Ineses Vaideres izstāšanos no Tēvzemei un Brīvībai partijas, jo šai partijai draud nākošās vēlēšanas sakāve, proti, politiķiem ir jārūpējas par savu politisko nākotni. Tāpēc tas arī tieši notika pēc tam, kad izstājās svarīgie politiķi no Jauna Laika, kas ir viņiem ideālie partneri.
Likumsakarīgi sākās spekulācijas par to, vai viņi nepiebiedrosies iepriekš minētiem kolēģiem, lai nodibinātu kārtējo “tīras politikas” partiju. Varētu vel ari Loskutovs nākotni plānot, ja tiks atbrīvots no KNAB-vadītāja amata. Vienīgi, droši vien, VVF netaisīs nodibināt politisko spēku. Tieši uz to cer daudzi. Šīs cerības loģiku domāt līdz beigām ved pie Latvijas politikas izpratni, it kā panākt vajadzētu politisku plaisu (cleavage) starp oligarhiem un godīgiem, melniem un baltiem spēkiem. Varbūt tāpēc arī atbalsts Aivaram Lembergam vēl joprojām turas. Ir jau arī citu avīžu lasītāji.
Īstenība, ja Jaunais Laiks tiešam no dibinātājiem bija domāts kā godīgās politikas partija, ka vismaz savā laikā viņi apgalvoja, tad viņa no paša sākuma bija ”miris dzimušais” projekts. Tāds secinājums ir neatkarīgs no apšaubāmiem ziedojumiem, kurus Einars Repše savulaik no vēlētājiem pieprasīja, kā arī no Doma baznīcas dotiem zvērestiem, un Repšes naivās pieejas politikai, kura izpaudās arī praksē, koalīcijas sarunas veikt televīzijas kamerām priekšā. Proti, ar etiķeti pārstāvēt “ilgas pēc nevainīgas politikas”[15] ierindojās politiķi pie tiem vēlētajiem, kas kopš neatkarības ilgojas pēc ideāliem, stiprām rokām un zelta Ulmaņa laikiem, kuru iespējamība ir apšaubāma, jo politikai ne pa velti pārmet būt spēle, kamēr viņa ir reāla cīņa par varu. Tas, savukārt, ir gan normāli gan neizbēgami. Nopietna atruna ir, protams, fakts, ka politikai ir arī tautā pieprasīto jāpiedāvā.
Līdzīgā pieredze jau bija partijai ”Res Publica” Igaunijā. Pēc 1999.g. vēlēšanām nāca kaimiņvalstī pie varas Mart Laar otrā valdība, kura bija līdzšinējā vēsturē visstabilākā un palika trīs gadus amatā pat bez izmaiņām ministru kabinetā. Tomēr dažu skandālu dēļ igauņi bija ļoti neapmierināti ar tās valdības politiku, bet 2003.g. nevēlējas valdošas koalīcijas vietā ievēlēt opozīcijā esošas partijas. Šo izmantoja intelektuālie nodibinājot to jaunu spēku, kam atbalstīja arī amerikāņu-igauņu profesors un politologs Rein Taagepera, kurš pat īslaicīgi kļuva par partijas priekšsēdētāju. Viņam sekoja bijušais tiesībsargs Juhan Parts, kurš vēlāk arī ieņēma ministru prezidenta amatu. Par spīti partija viena parlamenta sasaukuma laikā zaudēja vēlētāju uzticību pavisam un 2006.g. apvienojās tieši ar Mart Laar Tautas Savienību. Šajā brīdi atgriezās uz politiskas skatuves Zaļie.
Proti, ja notiktu Latvijā tagad tas, ko Ozoliņš uzskatu par sliktāku variantu, ka izstājušies politiķi pievienosies pārējām partijām, uz kurieni, protams, viņus jau aicina, tad tas būtu īstenībā diezgan likumsakarīgi. Iemesls Jauna Laika sašķelšanai bija iekšējais konflikts par to, vai nu būt oligarhiem opozīcija vai piedalīties I.Godmaņa valdībā, proti, cīņā par varu! Tie, kas izstājās tieši atbalstīja piedalīšanos pozīcijā. Bet tā arī, protams, ir viena no partijas funkcijām, tikt pie varas, lai savu vēlētāju iecerēto panākt.[16] Jautājums tādēļ, vai tas būtu šajā gadījumā bijis iespējams.
Lai realizētu savu politiku ir jācīnās un arī sekojoši jāstrīdas, nevis jāizvairās no konfliktiem. Igaunijā Res Publica dibinātājiem būtu bijis prātīgāk uzreiz iestāties viņiem ideoloģiski vistuvākā partijā un tās politiku mēģināt ietekmēt no iekšpuses. Šādi, kā arī rīkojās Jaunais Laiks, konflikti atgādina drīzāk spēli smilšu kastē. Vācijā, piemēram, universitātes pilsētās regulāri studenti domā par to, masveidā iestāties kādā no mazām partijām, kāda būtu, piemēram, brīvie demokrāti, lai pārņemtu tur varu. Bet, protams, tas tik vienkārši nav iespējams, jo partijas arī skatās uz to, kādi cilvēki iesniedz pieteikumu kļūt par biedru.
Pašlaik Latvijai draud, ka minētā, novērojama vēlētāju nepastāvība, kura kopš 1991.g. Latvijā ir augstākā visu post-sociālistisko valstu vidū, turpināsies. Karuselis griezīsies tālāk. Kādas ir sekas? Diez vai izdosies tautas iecerēto īstenot, proti, atrast beidzot to īsto ceļu, to īsto cilvēku, to nevainīgu politiku. Drīzāk jaunie politiskie spēki vilināsies atkal tautu un vēl padziļinās neapmierinātību ar politiku un beigu beigās, iespējams, arī ar valsts iekārtu. Un tā jau diskusija atgriežas pie ”polity”.
Politologam vispār paliek aizvien grūtāk Latvijas iekšpolitiku analizēt ar politikas zinātnes metodoloģiju. Drīzāk nāksies konsultēties ar psihologiem.
[1] Reetz, Axel: Demos, kratos, evimeria, 28.08.2007; Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Demokrātija ar totalitārisma saknēm, 12.02.2008 www.politika.lv
[2] Almond, Gabriel / Sidney, Verba: The Civic Culture. Political Attitudes and Democracy in Five Nations, Princeton 1963
[3] Arter, David: Parties and democracy in the Post-Soviet republics: the case of Estonia, Aldershot Dartmouth 1996, lp. 205, 234
[4] Lieven, Anatol: The Baltic revolution, New Haven und London 1994, lp. 265f.
[5] Citāts vācu valodā: „Wir wollten Gerechtigkeit und bekamen den Rechtsstaat.“
[6] Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Die Sehnsucht des „Volkes” nach einer unschuldigen Politik; in: Reetz, Axel (Hg.): Aktuelle Probleme postsozialistischer Länder. Das Beispiel Lettland, Wittenbach 2007, S.140
[7] Tas izpaudās, piemēram, komentārā par rakstu „Ilgas pēc nevainīgas politika“, 27.03.2007 http://www.politika.lv/. Maija raksta: „Nevainiga politika ir iespejama: Francija nav talu no šī ideāla.“ Savukārt Francija noteikti nav vismazāk korumpētā valsts Eiropā.
[8] Par latviešu domāšanu raksta Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estraged europeans - sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, S.26ff., “if the right people are in power’, the situation will improve”.
[9] Offe, Claus: Der Tunnel am Ende des Lichts, Frankfurt am Main 1994, lp.86ff.
[10] Putniņa, Aivita: Strādāsim vai noalgosim Antiņu? Interview http://www.politika.lv/, 11.09.2001
[11] Evans, Geoffrey / Whitefield, Stephen: Identifying the Bases of Party Competition in Eastern Europe; in: British Journal of Political Science 23/94, lp. 530
[12] Ginters, Māris: Vēlētāju balsojuma mainīgums (Electoral Volatility) Latvijas Republikas Saeimas. vēlēšanu rezultātu kontekstā. (1993. – 2002.), Maģistra darbs Rīgas Stradiņa Universitāte 2005, kas balstās uz Pedersen indeksu: Pedersen, Mogens: The Dynamics of European Party Systems: Changing Patterns of Electoral Volatility, 1979
[13] To aprakstīja par Igaunijas piemēru Grofman, Bernard / Mikkel, Evald / Taagepera, Rein: Fission and fusion of parties in Estonia; in: Journal of Baltic studies 4/2000, lp. 329-357
[14] Ozoliņš, Aivars: Aizgājēji, palicēji, atnācēji. Diena 02.02.2008
[15] Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Ilgas pēc nevainīgas politikas, www.politika.lv 28.03.2007
[16] Politoloģija uzskata par partijas funkcijām: Mērķu definēšana, artikulācija un agregācija, mobilizācija un sociālizācija, Elites rekrutācija kā arī valdības veidošana.
Kā politiskā skatuve varētu uztvert, kas tiek atspoguļots mēdijos. Medijos parādās politiskais process, ar angļu jēdzienu nosaukt – politics. Valsts iekārta – polity – kā arī politikas saturu – policy – diskutēja divi iepriekšēji raksti.[1]
Ne tikai tajos rakstos autori nemitīgi atkārtoja uzskatu, ka Latvijā liela iedzīvotāju daļa skatās negatīvi uz politikas norisi un kā to novērtēt jēdziena „politiskā kultūra”[2] fonā. Runājot par politisko skatuvi vai politikas procesu atkal no tā nevarēs izvairīties, jo Almond un Verba jau tieši šo aspektu demokrātiskai valstij atspoguļo.
Saprotot politiskās kultūras jēdzienu kā politiķu uzvedību, tautas vidū var dzirdēt komentāru kā: Vai tad tāda vispār ir Latvijā? Un šis jautājums rodas tieši pateicoties kā haotiski uztvertu politikas norisei, politiķu uzvedībai, kas kaut vai televizorā ir vērots. Vēl viens ļoti izplatīts uzskats: Tās taču ir tikai spēles! Bez šaubām, to var pavisam nopietni pārmest lemšanas procesam. Bet, savukārt, kurā dzīves jomā tad varētu apgalvot, ka cilvēki, lai sasniegtu savu iecerēto, nespēlētos, meklē sabiedrotus vai pat iesaistās intrigās. Pats jēdziens spēle figurē, cik vien, protams, arī negatīvā nozīmē. Kurā dzīves jomā savu naidu, prieku, patiku utt. var noslēpt? Un politikas process jau nav nekas cits nekā problēmu atklāšana, risinājumu meklēšana, sabiedroto meklēšana un beigu beigās, protams, savu ideju īstenošana.
Situācija post-sociālismā
Tautas skats uz politiku vai politikas izpratne post-sociālistiskās valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, ļoti atšķīrās no Rietumeiropas. Šeit lielai daļai iedzīvotājiem, burtiski visiem, kas ir pilngadīgie, ir vēl tādā dzīves pieredze no Padomju laikiem, kad komunisti solīja paradīzi uz pasaules, bet to tomēr vai nu nepildīja launpratigi vai to vienkārši nespēja pildīt. Tanī pašā laikā tautas vidū daudzmaz bija zināms, vismaz dzirdēts, ka Rietumos dzīves līmenis ir augstāks nekā Latvijā. Kamēr kaimiņvalstī Igaunijā iedzīvotāji, vismaz tās ziemeļdaļā, varēja skatīties Somijas televīziju, Latvijas iedzīvotāju dzīvoja citā informācijas telpā. Tāpēc nav brīnums, ka mazāk par to dzīvi Rietumos zināja, vai arī par to, kāpēc tieši dzīves līmenis bija augstāks, kāds viņš neapšaubāmi arī bija un joprojām ir. No mūsdienām skatoties varbūt liekas nedaudz naivi, bet tomēr daži bija pārliecināti, ka Rietumos cilvēki dzīvo labāk pateicoties faktam, ka tur politiķi savus solījumus arī pilda. Šī domāšana izpaudās, piemēram, neizpratnē par vācu kanclera Helmut Kohl sakāvi 1998.g. vēlēšanās. Radās jautājums, kāpēc, ja vāciešiem dzīvē labi klājās, viņi vairs nebalso par savu kancleru. Īstenībā, protams, viņa 16 gadu valdīšanas laikā vienmēr vismaz pāri 40% vēlētāju nebija balsojuši par Kohl.
Rezultātā Latvijā bieži cilvēki svārstās orientēties jaunos apstākļos, proti, uzzināt un saprast patiesību par dzīvi Rietumos vai arī izplatīt “sazvērestības teorijas“, piemēram, par to, ka politika apzināti vai aiz nespējas likvidēja Latvijas rūpniecību. Tiesa gan, tādu cilvēku ar laiku saruka – gandrīz jau 18 gadu ir pagājuši kopš neatkarības atgūšanas – un redz konkurētspējas zaudējumu pēc PSRS sabrukuma kā iemeslu rūpniecības krīzei un sekojoši labklājības lejupslīdei; protams, sabiedrība, savukārt, briesmīgāku posmu jau pārdzīvoja.
Turklāt pirms PSRS sabrukuma, proti, arī pirms dziļākas ekonomiskās krīzes iedzīvotājiem atmodas laikā nacionālais jautājums bija daudz svarīgāks nekā socio-ekonomiskais, par kuru svarīgumu faktiski arī uzzināja tikai ar attiecīgu problēmu iestāšanās pēc neatkarības.
Sekojoši nepārsteidz daži ārzemju zinātnieku novērojumi atmodas laikā. Tā Arter stāsta par cilvēkiem, kuri nesaprot, kāpēc ir vairākām partijām jābūt, vai nebūtu labāk eksistēt tikai vienai. Prasot, ka taču tā tieši esot tagad 50 gadus bijis, izrādās, ka cilvēks vienkārši nedomā par to, kā un kāpēc viņas rodas.[3] Lieven, savukārt, stāsta, ka kāds Tautas Frontes kongresa deleģēts kritizējot toreizējo Godmaņa valdību nespēja alternatīvu nosaukt uzskatot, ka tas taču arī esot valdības uzdevums.[4]
Sabiedrībā ir gandrīz rokām taustāmi, ka solis no tautas vienprātības barikāžu laikā līdz mūsdienas strīdiem starp partijām, kas pateicoties žurnālistu darbam medijos tiek plaši atspoguļots, seko arī to kritērijiem, daudziem ne tikai grūti aptverami, bet bieži vien pat nav akceptējami, ka vienotība nevar pastāvēt mūžīgi. Tauta atmodas laikā ar jēdzienu brīvību iecerēja latvisko Latviju nevis sabiedrības stratifikācija. Austrumvācijas disidente Bärbel Bohley savas vilšanās izpauda sekojoši: Mēs vēlējāmies taisnīgumu un ieguvām tiesisko valsti”.[5] Varētu precizēt, ka tauta ilgojās pēc sociālā taisnīguma to apvienojot ar brīvību, proti, zināmā mērā Latvijā cilvēki ir sociāldemokrātiski noskaņoti un turpinājušam sabiedrības noslāņojumam trūkst akceptance.[6] To pastiprina vēl Latvijas spilgtākie skandāli, sākot ar Bankas Baltija sabrukumu un tiem Liechtenstein zaudētiem 3 miljonu Latvenergo latiem. Bet šī izteikti sāpīga uztvere notiek arī pateicoties faktam, ka Latvijas mediji pārāk maz atspoguļo, kas citās valstīs notiek, proti, ka diemžēl korupcija un skandāli raksturīgi ne tikai Latvijas politikai.[7]
Protams, svarīgā loma Latvijas politiskā kultūrā arī ir stirpas rokas tradīcijai. Pensionāri daļēji vēl atceras Ulmaņa “zelta” laikus un jaunākām paaudzēm no vecākas tika padomju okupācijas laikā galvenokārt tas labākais priekšstats mutiskos stāstos pārmantots. Savukārt, tagadēja jaunatne ir atmodas laika aktīvistu bērnu paaudze un uzaug ar to cilvēku vilšanos. Bet šādā veidā uzturēta pārliecība par īstā ceļa vai “pareizākas vai ideālās politikas” eksistenci vienkārši ievēlējot pareizus cilvēkus[8] neļauj politiskam procesam notikt normāli. Nedarbojās vēl Latvijā, kā Offe nosauc kompromisa kultūru par “pozitīvas summas spēli”, proti, atrast dažādu interešu korī visiem puslīdz akceptējamu risinājumu.[9]
Ietekme uz valsts
Kamēr latvieši, protams, lepojas ar savu kultūru un ar dzimtenes dabu, minētās nostājas veicina nihilistisko noskaņojumu pret politisko veidojumu, proti, valsts. Padomju laikā politiskā pasivitāte bija raksturīga iedzīvotājiem gan kā aizsardzība no režīma gan protests pret viņu[10]. Turklāt cilvēki tajā laikā ir iemācījušies, risināt problēmas neoficiālā veidā. Tās ir pieredzes no diktatūras. Bet šādi turpināties dzīvot garām oficiāliem ceļiem veicina mūsdienas apstākļos atkal korupciju. Beigu beigās nav brīnums, ka pati politika paliek nihilistiskā, ko pierāda 2006.g. Jūrmalgeit un jau gadu vēlāk mēģinājumi monopolizēt varu ar maiņām drošības likumdošanā.
Kamēr pirmais gadījums ir galvenokārt nekaunība, otrais piemērs ir likumīgs mēģinājums demokrātiju apiet un ierobežot.
Bet ar to nebeidzās. Prezidenta vēlēšanās 2007.g. atkal notika likumiem pilnīgi atbilstoši, savukārt, noslēpumainai kandidātu izvirzīšanai bija savi pamati, to pierādīja Tautas partijas deputāta Jāņa Lagzdiņa žests pie loga Saeimas frakcijas ēkā pēc Valda Zatlera ievēlēšanu. Lai gan krimināli, protams, nav sodāmi, turpināja politiķis ar šādu rīcību ņirgāties par demokrātiskiem lemšanas procesiem. Atceramies, šī partija 1998.g. piedalījās kā tikko nodibinātais politiskais spēks ar lozungu: “Mēs mīlam šo valsti”.
Šajā rīcībā slēpjas Latvijas atšķirības no citam demokrātijām, kur, piemēram, pozīcija uzskata opozīciju nevis kā ienaidnieku, bet, ka konkurentu, kurš jau nākošās velēšanās varētu uzvarēt. Tāpēc, piemēram, Vācijā nenotiek varas monopolizēšana. Parlamenta spīkers ir vienmēr lielākās frakcijas pārstāvis, neatkarīgi no tā, vai viņa ari atrodas valdošajā koalīcijā. Par svarīgākas komisijas – tā ir budžeta – priekšsēdētāju, savukārt, apstiprina vienmēr opozīcijas pārstāvi. Bet pastāv arī sekojošs „gentlemen agreement” gadījumā, kad valdību atbalstošām frakcijām ir tikai niecīgs vairākums parlamentā. Ja kāds no koalīcijas deputātiem ir atvaļinājuma, komandējumā vai slimo, arī opozīcija nāk ar attiecīgi mazāk deputātiem uz balsošanu, lai neļautu sakritības vairākumu, zinot, ka iepriekšējā vai arī nākotnes parlamenta sasaukumā varētu situācija būt tieši pretēja.
Latvijā, savukārt, valdošās partijas cenšas visus amatus ieņemt, prakse, kura arī citās valstīs valda kā, piemēram, Igaunijā. Gan gada sākumā divreizējais ministru prezidents Mart Laar ierosināja parlamenta reformu, ar ko dotu opozīcijai vairāk iespējas. Kā pamatojumu politiķis min, ka tagad vairs neesot tik daudz likumu steigā jāpieņem, kā tas bija nepieciešams īsi pēc neatkarības atjaunošanas.
Rezultātā netrūkst ne iedomātu iemeslu nedz demokrātijas pārpratumu un ļoti pamatotu dusmu, kas “lietussarga revolūcijā” izpaudās. Viss kopā veicina lielu atsvešinātību starp tautu un eliti, skats uz dzīve kā “mēs un viņi”.[11] Tāpēc nav brīnumu, kā vēlētāju katrās vēlēšanās meklē kādu jaunu varoni, kādu godīgu politiku, kurā rezultātā pastāv liela vēlētāju nepastāvība no tās.[12]
Personas, politiķi, kas kādā noteiktajā brīdī ir populāri, šo momentu izmanto un nodibina veiksmīgi savas partijas, kā tas notika ar Andra Šķēles Tautas Partiju un Eināra Repše Jauno Laiku, lai nosauktu tikai spilgtākus piemērus. Tanī pašā laikā ārpus vēlēšanu laikiem pārgrupēšanas arī notiek: politiķi, kas baidās no savas partijas neveiksmēm un arī nepopularitātes izstājas.[13]
Politiskie spēlētāji
To gan tautā bieži vien pozitīvi vērtē. Jaunā Laika šķelšanās notiekot pirmkārt pareizā brīdī un dotu otrkārt iespēju, beidzot nodibināt partiju, kura pārstāv godīgu politiku, uzskata pat Dienas komentētājs.[14] Nesen jau no Tautas Partijas izstājās bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks, kad viņa partijas biedrs Aigars Štokenbergs tikko tika izslēgts no tās. Viņi kopā ar domubiedriem no ārpus politikas nodibināja kustību “cita politika”, kura vēl nevēlās būt partija – nav brīnums, jo līdz nākošām vēlēšanām būtu vēl tik daudz laika, ka mierīgi izdotos krist atkal nepopularitātē. Tikpat likumsakarīgi ir Ģirta Kristovska un Ineses Vaideres izstāšanos no Tēvzemei un Brīvībai partijas, jo šai partijai draud nākošās vēlēšanas sakāve, proti, politiķiem ir jārūpējas par savu politisko nākotni. Tāpēc tas arī tieši notika pēc tam, kad izstājās svarīgie politiķi no Jauna Laika, kas ir viņiem ideālie partneri.
Likumsakarīgi sākās spekulācijas par to, vai viņi nepiebiedrosies iepriekš minētiem kolēģiem, lai nodibinātu kārtējo “tīras politikas” partiju. Varētu vel ari Loskutovs nākotni plānot, ja tiks atbrīvots no KNAB-vadītāja amata. Vienīgi, droši vien, VVF netaisīs nodibināt politisko spēku. Tieši uz to cer daudzi. Šīs cerības loģiku domāt līdz beigām ved pie Latvijas politikas izpratni, it kā panākt vajadzētu politisku plaisu (cleavage) starp oligarhiem un godīgiem, melniem un baltiem spēkiem. Varbūt tāpēc arī atbalsts Aivaram Lembergam vēl joprojām turas. Ir jau arī citu avīžu lasītāji.
Īstenība, ja Jaunais Laiks tiešam no dibinātājiem bija domāts kā godīgās politikas partija, ka vismaz savā laikā viņi apgalvoja, tad viņa no paša sākuma bija ”miris dzimušais” projekts. Tāds secinājums ir neatkarīgs no apšaubāmiem ziedojumiem, kurus Einars Repše savulaik no vēlētājiem pieprasīja, kā arī no Doma baznīcas dotiem zvērestiem, un Repšes naivās pieejas politikai, kura izpaudās arī praksē, koalīcijas sarunas veikt televīzijas kamerām priekšā. Proti, ar etiķeti pārstāvēt “ilgas pēc nevainīgas politikas”[15] ierindojās politiķi pie tiem vēlētajiem, kas kopš neatkarības ilgojas pēc ideāliem, stiprām rokām un zelta Ulmaņa laikiem, kuru iespējamība ir apšaubāma, jo politikai ne pa velti pārmet būt spēle, kamēr viņa ir reāla cīņa par varu. Tas, savukārt, ir gan normāli gan neizbēgami. Nopietna atruna ir, protams, fakts, ka politikai ir arī tautā pieprasīto jāpiedāvā.
Līdzīgā pieredze jau bija partijai ”Res Publica” Igaunijā. Pēc 1999.g. vēlēšanām nāca kaimiņvalstī pie varas Mart Laar otrā valdība, kura bija līdzšinējā vēsturē visstabilākā un palika trīs gadus amatā pat bez izmaiņām ministru kabinetā. Tomēr dažu skandālu dēļ igauņi bija ļoti neapmierināti ar tās valdības politiku, bet 2003.g. nevēlējas valdošas koalīcijas vietā ievēlēt opozīcijā esošas partijas. Šo izmantoja intelektuālie nodibinājot to jaunu spēku, kam atbalstīja arī amerikāņu-igauņu profesors un politologs Rein Taagepera, kurš pat īslaicīgi kļuva par partijas priekšsēdētāju. Viņam sekoja bijušais tiesībsargs Juhan Parts, kurš vēlāk arī ieņēma ministru prezidenta amatu. Par spīti partija viena parlamenta sasaukuma laikā zaudēja vēlētāju uzticību pavisam un 2006.g. apvienojās tieši ar Mart Laar Tautas Savienību. Šajā brīdi atgriezās uz politiskas skatuves Zaļie.
Proti, ja notiktu Latvijā tagad tas, ko Ozoliņš uzskatu par sliktāku variantu, ka izstājušies politiķi pievienosies pārējām partijām, uz kurieni, protams, viņus jau aicina, tad tas būtu īstenībā diezgan likumsakarīgi. Iemesls Jauna Laika sašķelšanai bija iekšējais konflikts par to, vai nu būt oligarhiem opozīcija vai piedalīties I.Godmaņa valdībā, proti, cīņā par varu! Tie, kas izstājās tieši atbalstīja piedalīšanos pozīcijā. Bet tā arī, protams, ir viena no partijas funkcijām, tikt pie varas, lai savu vēlētāju iecerēto panākt.[16] Jautājums tādēļ, vai tas būtu šajā gadījumā bijis iespējams.
Lai realizētu savu politiku ir jācīnās un arī sekojoši jāstrīdas, nevis jāizvairās no konfliktiem. Igaunijā Res Publica dibinātājiem būtu bijis prātīgāk uzreiz iestāties viņiem ideoloģiski vistuvākā partijā un tās politiku mēģināt ietekmēt no iekšpuses. Šādi, kā arī rīkojās Jaunais Laiks, konflikti atgādina drīzāk spēli smilšu kastē. Vācijā, piemēram, universitātes pilsētās regulāri studenti domā par to, masveidā iestāties kādā no mazām partijām, kāda būtu, piemēram, brīvie demokrāti, lai pārņemtu tur varu. Bet, protams, tas tik vienkārši nav iespējams, jo partijas arī skatās uz to, kādi cilvēki iesniedz pieteikumu kļūt par biedru.
Pašlaik Latvijai draud, ka minētā, novērojama vēlētāju nepastāvība, kura kopš 1991.g. Latvijā ir augstākā visu post-sociālistisko valstu vidū, turpināsies. Karuselis griezīsies tālāk. Kādas ir sekas? Diez vai izdosies tautas iecerēto īstenot, proti, atrast beidzot to īsto ceļu, to īsto cilvēku, to nevainīgu politiku. Drīzāk jaunie politiskie spēki vilināsies atkal tautu un vēl padziļinās neapmierinātību ar politiku un beigu beigās, iespējams, arī ar valsts iekārtu. Un tā jau diskusija atgriežas pie ”polity”.
Politologam vispār paliek aizvien grūtāk Latvijas iekšpolitiku analizēt ar politikas zinātnes metodoloģiju. Drīzāk nāksies konsultēties ar psihologiem.
[1] Reetz, Axel: Demos, kratos, evimeria, 28.08.2007; Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Demokrātija ar totalitārisma saknēm, 12.02.2008 www.politika.lv
[2] Almond, Gabriel / Sidney, Verba: The Civic Culture. Political Attitudes and Democracy in Five Nations, Princeton 1963
[3] Arter, David: Parties and democracy in the Post-Soviet republics: the case of Estonia, Aldershot Dartmouth 1996, lp. 205, 234
[4] Lieven, Anatol: The Baltic revolution, New Haven und London 1994, lp. 265f.
[5] Citāts vācu valodā: „Wir wollten Gerechtigkeit und bekamen den Rechtsstaat.“
[6] Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Die Sehnsucht des „Volkes” nach einer unschuldigen Politik; in: Reetz, Axel (Hg.): Aktuelle Probleme postsozialistischer Länder. Das Beispiel Lettland, Wittenbach 2007, S.140
[7] Tas izpaudās, piemēram, komentārā par rakstu „Ilgas pēc nevainīgas politika“, 27.03.2007 http://www.politika.lv/. Maija raksta: „Nevainiga politika ir iespejama: Francija nav talu no šī ideāla.“ Savukārt Francija noteikti nav vismazāk korumpētā valsts Eiropā.
[8] Par latviešu domāšanu raksta Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estraged europeans - sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, S.26ff., “if the right people are in power’, the situation will improve”.
[9] Offe, Claus: Der Tunnel am Ende des Lichts, Frankfurt am Main 1994, lp.86ff.
[10] Putniņa, Aivita: Strādāsim vai noalgosim Antiņu? Interview http://www.politika.lv/, 11.09.2001
[11] Evans, Geoffrey / Whitefield, Stephen: Identifying the Bases of Party Competition in Eastern Europe; in: British Journal of Political Science 23/94, lp. 530
[12] Ginters, Māris: Vēlētāju balsojuma mainīgums (Electoral Volatility) Latvijas Republikas Saeimas. vēlēšanu rezultātu kontekstā. (1993. – 2002.), Maģistra darbs Rīgas Stradiņa Universitāte 2005, kas balstās uz Pedersen indeksu: Pedersen, Mogens: The Dynamics of European Party Systems: Changing Patterns of Electoral Volatility, 1979
[13] To aprakstīja par Igaunijas piemēru Grofman, Bernard / Mikkel, Evald / Taagepera, Rein: Fission and fusion of parties in Estonia; in: Journal of Baltic studies 4/2000, lp. 329-357
[14] Ozoliņš, Aivars: Aizgājēji, palicēji, atnācēji. Diena 02.02.2008
[15] Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Ilgas pēc nevainīgas politikas, www.politika.lv 28.03.2007
[16] Politoloģija uzskata par partijas funkcijām: Mērķu definēšana, artikulācija un agregācija, mobilizācija un sociālizācija, Elites rekrutācija kā arī valdības veidošana.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen