Publicēts Sestdienā, 24. janvāris (2009). Vācu tulkojums.
2007.gadā ievēlētais Valsts prezidents Valdis Zatlers nebija tā persona, kuru tauta vēlējās redzēt Rīgas pilī. Protams, nonākt amatā pēc tik populāra cilvēka kā Vaira Vīķe-Freiberga nevienam nebūtu bijis vienkārši. Toreiz V.Zatleram, pēc profesijas mediķim, sabiedrība pārmeta arī aplokšņu naudas iekasēšanu, bet no amatpersonas sabiedrība vienmēr gaida augstāku godīgumu nekā no vidusmēra pilsoņa. Turklāt sabiedrība ātri vien ievēroja jaunā prezidenta problēmas izteikties ("kas es esmu"), kā arī viņa vājās zināšanas par politisko procesu.
Kad tikai pusgadu pēc viņa stāšanās amatā notika lietussargu revolūcija, V.Zatlers beidza savu vienaldzību pret tautas izteiktajām kritiskajām domām par valdību. Prezidents negaidīti piedalījās manifestācijā un aizvien biežāk komentēja ikdienas politiskās norises, saasinot savu toni. Kad iecerētais Satversmes grozījums ļaut pilsoņiem ierosināt Saeimas atlaišanu 2008.gada referendumā piedzīvoja neveiksmi, prezidents izmantoja savas tiesības ierosināt likumprojektu. Šo likumprojektu valdošās koalīcijas partijas atbildīgajā Saeimas komisijā ignorēja.
Toreiz uz aicinājumiem prezidentam ierosināt atlaist Saeimu, kas Satversmes tagadējā redakcijā ir vienīgais ceļš uz ārkārtas vēlēšanām, V.Zatlers nerīkojās. Bet pēc grautiņiem 13.janvārī viņš pavēstīja, ka ierosinās Saeimas atlaišanu, ja līdz 31.martam nebūs izdarīti konkrēti uzdevumi. Protams, lūgums Saeimai beidzot ievēlēt jaunu KNAB vadītāju ir pamatots. Bet V.Zatlera solis — brīdināt deputātus un šo brīdinājumu saistīt ar konkrētām prasībām — pēc Satversmes un no demokrātijas viedokļa ir apšaubāmi. Satversmē gan nav rakstīts, kā retoriski un kuros laika rāmjos prezidents var ierosināt Saeimas atlaišanu. Taču V.Zatlera rīcība izteikt Saeimai ultimātu ir reāls apdraudējums, no kā atkāpties vēlāk būtu diezgan grūti.
Tā vietā prezidentam varēja ieteikt sarīkot preses konferenci, kurā pamatot Saeimas atlaišanas ierosinājumu, ko tajā pašā brīdī arī izdarīt. Tagad V.Zatlera rīcība kļūst par šantāžu, ar ko vēlas ietekmēt likumdošanas procesa konkrētus lēmumus. Tas gan Satversmē prezidentam nav paredzēts. Bet arī prezidenta prasības ir apšaubāmas.
2007.gadā ievēlētais Valsts prezidents Valdis Zatlers nebija tā persona, kuru tauta vēlējās redzēt Rīgas pilī. Protams, nonākt amatā pēc tik populāra cilvēka kā Vaira Vīķe-Freiberga nevienam nebūtu bijis vienkārši. Toreiz V.Zatleram, pēc profesijas mediķim, sabiedrība pārmeta arī aplokšņu naudas iekasēšanu, bet no amatpersonas sabiedrība vienmēr gaida augstāku godīgumu nekā no vidusmēra pilsoņa. Turklāt sabiedrība ātri vien ievēroja jaunā prezidenta problēmas izteikties ("kas es esmu"), kā arī viņa vājās zināšanas par politisko procesu.
Kad tikai pusgadu pēc viņa stāšanās amatā notika lietussargu revolūcija, V.Zatlers beidza savu vienaldzību pret tautas izteiktajām kritiskajām domām par valdību. Prezidents negaidīti piedalījās manifestācijā un aizvien biežāk komentēja ikdienas politiskās norises, saasinot savu toni. Kad iecerētais Satversmes grozījums ļaut pilsoņiem ierosināt Saeimas atlaišanu 2008.gada referendumā piedzīvoja neveiksmi, prezidents izmantoja savas tiesības ierosināt likumprojektu. Šo likumprojektu valdošās koalīcijas partijas atbildīgajā Saeimas komisijā ignorēja.
Toreiz uz aicinājumiem prezidentam ierosināt atlaist Saeimu, kas Satversmes tagadējā redakcijā ir vienīgais ceļš uz ārkārtas vēlēšanām, V.Zatlers nerīkojās. Bet pēc grautiņiem 13.janvārī viņš pavēstīja, ka ierosinās Saeimas atlaišanu, ja līdz 31.martam nebūs izdarīti konkrēti uzdevumi. Protams, lūgums Saeimai beidzot ievēlēt jaunu KNAB vadītāju ir pamatots. Bet V.Zatlera solis — brīdināt deputātus un šo brīdinājumu saistīt ar konkrētām prasībām — pēc Satversmes un no demokrātijas viedokļa ir apšaubāmi. Satversmē gan nav rakstīts, kā retoriski un kuros laika rāmjos prezidents var ierosināt Saeimas atlaišanu. Taču V.Zatlera rīcība izteikt Saeimai ultimātu ir reāls apdraudējums, no kā atkāpties vēlāk būtu diezgan grūti.
Tā vietā prezidentam varēja ieteikt sarīkot preses konferenci, kurā pamatot Saeimas atlaišanas ierosinājumu, ko tajā pašā brīdī arī izdarīt. Tagad V.Zatlera rīcība kļūst par šantāžu, ar ko vēlas ietekmēt likumdošanas procesa konkrētus lēmumus. Tas gan Satversmē prezidentam nav paredzēts. Bet arī prezidenta prasības ir apšaubāmas.
1. Jaunās sejas valdībā un nacionālā izlīguma valdības izveidošana ir daudz vairāk nekā prezidenta tiesības nosaukt Ministru prezidenta kandidātu, kam Latvijā nav pat jābūt ievēlētam deputātam. Bet koalīcijas izveidošana, kā arī Ministru kabineta sastādīšana pēc Satversmes nav prezidenta uzdevums vai tiesības.
2. Prezidents kritizē, ka 10% no deputātiem nepārstāv politiskos spēkus, kas ar saviem sarakstiem piedalījās 9.Saeimas vēlēšanās. Ar šo starp rindām viņš tiem deputātiem, kas izstājās no partijas, kuras sarakstā viņi tika ievēlēti, prasa atteikties no mandāta, ļaujot vietā nākt kandidātiem no bijušās partijas saraksta. Īstenībā vēlēšanās ar grozāmiem sarakstiem nemaz nevar konstatēt, cik daudz vēlētāju, iekļaujot sarakstā tieši šo kandidātu, par šo partiju vispār ir balsojuši. Turklāt arī Latvijā Satversme noteic, ka deputāts ir atbildīgs tikai savai sirdsapziņai. Spiedieni no partijas vai frakcijas nav pieļaujami, arī no prezidenta. Tikai vēlētājam ir tiesības nākamajās vēlēšanās spriest par šiem politiķiem.
3. Zatlers prasa valdību ar profesionāliem cilvēkiem, kas pārvalda svešvalodas. Tātad veselības ministram jābūt ārstam, aizsardzības ministram — karavīram? Tādu priekšlikumu sauc par tehnokrātiju. Arī ekspertu vidū nevalda vienprātība. Zatlera runāšana par svešvalodu prasmēm ir vēl viens joks: tikko viņš pats Latvijas krievu kanālā atteicās ar krievu iedzīvotājiem runāt krieviski.
4. Zatlers prasa vēlēšanu sistēmas maiņu, kas likvidētu lokomotīves lomu. Jāatgādina — lai populārs cilvēks nāktu pie varas, no viņa partijas vienmēr būs jāievēl arī citi kandidāti. Vai nu apgabalā A populārais politiķis netiek ievēlēts tāpēc, ka viņš citā apgabalā ar labāku rezultātu skaitās ievēlēts, proti, velk citu personu Saeimā, vai arī vēlētājs savā A apgabalā atbalsta B apgabalā kandidējošu populāru kandidātu, balsojot par tās pašas partijas citiem kandidātiem savā A apgabalā, un rezultāts neatšķiras. Turklāt ar kandidēšanu tikai vienā vēlēšanu apgabalā saistīts jautājums, vai kandidātiem ir arī jādzīvo tur uz vietas. Latvijas ģeogrāfiskās disparitātes dēļ elite tomēr galvenokārt dzīvo galvaspilsētā Rīgā.
Politologam Ivaram Ījabam ir taisnība, ka ārkārtas vēlēšanas ir normāla parādība demokrātiskā valstī. Tagadējā politiskā elite tautā ir zaudējusi uzticību. To nevar mainīt arī jaunais Ministru prezidents, jo viņš pats ir šīs elites pārstāvis. Tajā pašā laikā no vēlēšanām šogad nevajadzētu gaidīt pārāk daudz. Ir tikai divi jauni politiskie spēki, turklāt vairākums jauno partiju izveidots no politiskās elites. Ne Sabiedrība citai politikai, ne Pilsoniskā savienība nav tautas kustības. No viņiem varētu cerēt sagaidīt tikai godīgākas amatpersonas nekā tie, kas līdz šim valda Latvijā. Bet arī tas ir apšaubāmi, jo abi spēki nav tik populāri, ka varētu paredzēt uzvaru vēlēšanās. Turklāt jānotiek arī obligātam referendumam. Trīs referendumi nepieciešamās kvotas nesasniegšanas dēļ 2007. un 2008.gadā izgāzās. Iespējams, ka nākamajās vēlēšanās piedalīsies rekordmazs vēlētāju skaits, līdz ar to 10.Saeima nebūs leģitīmāka par esošo.
Politologam Ivaram Ījabam ir taisnība, ka ārkārtas vēlēšanas ir normāla parādība demokrātiskā valstī. Tagadējā politiskā elite tautā ir zaudējusi uzticību. To nevar mainīt arī jaunais Ministru prezidents, jo viņš pats ir šīs elites pārstāvis. Tajā pašā laikā no vēlēšanām šogad nevajadzētu gaidīt pārāk daudz. Ir tikai divi jauni politiskie spēki, turklāt vairākums jauno partiju izveidots no politiskās elites. Ne Sabiedrība citai politikai, ne Pilsoniskā savienība nav tautas kustības. No viņiem varētu cerēt sagaidīt tikai godīgākas amatpersonas nekā tie, kas līdz šim valda Latvijā. Bet arī tas ir apšaubāmi, jo abi spēki nav tik populāri, ka varētu paredzēt uzvaru vēlēšanās. Turklāt jānotiek arī obligātam referendumam. Trīs referendumi nepieciešamās kvotas nesasniegšanas dēļ 2007. un 2008.gadā izgāzās. Iespējams, ka nākamajās vēlēšanās piedalīsies rekordmazs vēlētāju skaits, līdz ar to 10.Saeima nebūs leģitīmāka par esošo.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen