Šis teksts tika rediģēts un saīsināts publicēts Latvijas Avīzē 1. Aprīlī.
Latvija ir demokrātiskā valsts. Jēdziena izcelsme no grieķu valodas – tautas valdīšana – pamato iedzīvotāju gaidas, ka valsts tiek valdīta viņu interesēs. Bet, diemžēl, Latvijas iedzīvotāji nav apmierināti ar politiku, politiķiem un politiskām partijām. Un šī neapmierinātība ir pamatota. Tāpēc eksperti nāk klājā ar priekšlikumiem pārmaiņām ne tikai politikā, bet gan arī valsts iekārtā.
Tiek diskutēta Saeimas iespējamas atlaišanas kārta, kā arī reforma vēlēšanu sistēmā. Jaunāko ideju piedāvā politologs Aleksnadrs Gārša. Viņaprāt, nevajadzētu prasīt ievēlētiem deputātiem kļūstot par ministriem mandāta nolikšana uz laiku, kamēr politiķis atrodas ministru kabineta sastāvā. Šādu praksi līdz šim pamato Charles de Montesquieu varas dalīšana (likumdevējs, izpildvara un jurisdikcija), jo nedrīkstos divas no tām apvienot vienā rokā.
Latvijā kā parlamentārā demokrātija, argumentē A.Gārša, varas dalīšana netiek konsekventi ievērota. Tiesa, šādā valsts iekārtā, parlamenta uzdevums kontrolēt valdību ierobežo faktu, ka valdības deputātu vairākuma atbalsta nepieciešamības dēļ, loģiski vairākums deputātu pārstāv tās partijas, kas veido koalīciju. Protams, mazakumvaldības gadījumā šī parādība izpaužas nedaudz sarežģītāk.
A.Gārša uzskata par absurdu, ka ievēlētiem deputātiem ir jāatsakās no demokrātiskā ceļā iegūta amata, kamēr viņu vietā ienāk neievēlētie cilvēki, proti, attiecīga partijas saraksta aiz svītra palikušie kandidāti. Turklāt, parasti uz ministru kabinetu tiekot aicināti tieši tie deputāti, kas saņēma vislabākos vēlēšanu rezultātus.
Kritika atbilst patiesībai. Novērst šo faktu liedzot politiķiem ieņemt amatus gan likumdevēja varā gan izpildvarā nav iespējams, jo populāram politiķim nav alternatīva, cerot uz kādu ministru krēslu atteikties no kandidēšanas uz deputāta mandātu.
Tomēr, arī parlamentāras demokrātijas nav vienādas. Kamēr Latvijā prezidents nosauc ministru prezidenta kandidātu, kuru, protams, Saeimai ir apstiprina, šai personai nav jābūt ievēlētajam deputātam. Proti, Latvijas valdības galva, iespējams, nav demokrātiski leģitimēta. Citās valstīs konstitūcija tieši nosaka, ka deputāti ievēl ministru prezidentu no sava vidū.
Vienalga, vai ministru kabineta sastāvā ir vai nav cilvēku, kas ir ievēlēti deputāti, jebkurā gadījumā valdība var tikai pastāvēt ar parlamenta uzticību. A.Gārša uzskata, ka tautas uzticību vairotu, ja par ministriem palikušiem deputātiem neienāktu citi saraksta kandidāti. Bet vai tautas uzticību tiešam vairos, ja ministru kabineta sastāvs, būdams vienlaicīgi deputātiem, iztic galu galā pašam sev?
Šis uzticības aspekts paliek jo izteiktāks, jo lielāks ir ministru kabinets un jo mazāk ir parlaments. Proti, lielās valstīs, kuru parlamentos sēž vairāki simti deputāti, valdošas koalīcijas frakciju sastāvu būtiski neietekmē, ja ministru skaits pat pārsniedz 20. Lielākie kabineti parlamentārās demokrātijas ir retums.
Bet Latvijā pašlaik ministru kabinets sastāv no 15 ministriem, kamēr Saeimā ir 100 deputātu. Ieskaitot pašu ministru prezidentu, ja neviens izpildvaras pārstāvis nenoliktu savu deputātu mandātu, valdības sastāvs jau ieņemtu tuvu vienai piektdaļai no deputātu krēsliem. No absolūtais vairākuma atbalsta, kas valdībai nepieciešami, paši ministri jau būtu gandrīz trešā daļa.
Protams, var apgalvot, ka galu galā ir vienalga, kurš valdošas koalīcijas partiju biedrs garantē valdībai uzticību. Pašiem ministriem sev sniedzot parlamenta uzticību šajā mērā varētu pat stabilizēt valdību. Tieši valdību stabilitāte Latvijā ir bijusi pēdējos gados problemātiskā.
Tomēr, mazā parlamentā kā Latvijas Saeimā 16 deputāti, būdams vienlaicīgi arī ministru kabineta locekļi, atņem pašam parlamentam arī zināmu daļu darbinieku. Deputātiem ir jābūt komisijās, jāapspriež likumprojektus, jāstrādā frakcijā un jāpiedalās parlamenta sēdēs. Komisijas izveido parasti atbilstoši ministriju portfeļiem. Jau tā ar 100 deputātiem nav vienkārši dalīt pa tagadējām 16 komisijām, lai katra frakcija varētu piedalīties katrā komisijā un lai tur būtu cilvēku skaits, kas ļauj komisijai pilnvērtīgi darboties. Kā deputāti to paveiks, ja viņi ir vienlaicīgi ministri?
A.Gārša pa piemēru labākai sistēmai norāda uz Westminster modeli. Tur pārstāvot ministri, būdams deputātam savu ministriju parlamentā un varot piedalīties likumdošanā.
Bet īstenībā, parlamentāras demokrātijas likumdevējs bieži vien tikai apstiprina izpildvaras likumprojektus. Varas dalīšanu ierobežo, ka ministrijās strādā savas nozares eksperti, kamēr deputāts kā atsevišķs politiķis ar dažiem darbiniekiem un padomdevējiem nespēj daudzus likumprojektus izstrādāt.
A.Gārša apgalvojums, ka būdams deputāts ministrs atskaitās intensīvāk parlamentam un būtu atbildīgāks ir pretrunā ar parlamentāras demokrātijas likumdevēja tiesībām un darba kārtību. Parlaments, proti, deputāti, plenārsēdēs uzdod ministriem jautājumus. Ministrijai ir jāatbild un neuzticības gadījumā parlaments valdību var gāzt. Dažās valstīs, tajā skaitā Latvijā, var atsaukt pat atsevišķus ministrus.
Protams, nevar noliegt, ka citu deputātu ienākšana Saeimā apgrūtina likumdošanu un tās kvalitāti, jo, tomēr, jaunam cilvēkam sākumā vajag iepazīties ar jaunu darba vietu. Turklāt, iespējams, attiecīgs cilvēks nav tās pašas nozares eksperts, ka par ministru kļuvušais kolēģis. Līdz ar to frakcijas sastāva izmaiņa ietekmē arī tās līdzdarbību komisijās. Pateicoties valdību nestabilitātei Latvijā, ministriem atgriežoties Saeimā, izraisīja nepārtrauktu deputātu rotāciju. Piemēram, Jānis Šmits, kurš aizvietoja Oskaru Kastēnu, kļuva pat par komisijas vadītāju.
Arī demokrātiskās valstīs nav viss ideāli. Lai gan A.Gārša kritika ir saprotama, pārmaiņu priekšlikumi nepārliecina. Ir laikam tādas nepilnības, ar kuriem vajag nomierināties.
Latvija ir demokrātiskā valsts. Jēdziena izcelsme no grieķu valodas – tautas valdīšana – pamato iedzīvotāju gaidas, ka valsts tiek valdīta viņu interesēs. Bet, diemžēl, Latvijas iedzīvotāji nav apmierināti ar politiku, politiķiem un politiskām partijām. Un šī neapmierinātība ir pamatota. Tāpēc eksperti nāk klājā ar priekšlikumiem pārmaiņām ne tikai politikā, bet gan arī valsts iekārtā.
Tiek diskutēta Saeimas iespējamas atlaišanas kārta, kā arī reforma vēlēšanu sistēmā. Jaunāko ideju piedāvā politologs Aleksnadrs Gārša. Viņaprāt, nevajadzētu prasīt ievēlētiem deputātiem kļūstot par ministriem mandāta nolikšana uz laiku, kamēr politiķis atrodas ministru kabineta sastāvā. Šādu praksi līdz šim pamato Charles de Montesquieu varas dalīšana (likumdevējs, izpildvara un jurisdikcija), jo nedrīkstos divas no tām apvienot vienā rokā.
Latvijā kā parlamentārā demokrātija, argumentē A.Gārša, varas dalīšana netiek konsekventi ievērota. Tiesa, šādā valsts iekārtā, parlamenta uzdevums kontrolēt valdību ierobežo faktu, ka valdības deputātu vairākuma atbalsta nepieciešamības dēļ, loģiski vairākums deputātu pārstāv tās partijas, kas veido koalīciju. Protams, mazakumvaldības gadījumā šī parādība izpaužas nedaudz sarežģītāk.
A.Gārša uzskata par absurdu, ka ievēlētiem deputātiem ir jāatsakās no demokrātiskā ceļā iegūta amata, kamēr viņu vietā ienāk neievēlētie cilvēki, proti, attiecīga partijas saraksta aiz svītra palikušie kandidāti. Turklāt, parasti uz ministru kabinetu tiekot aicināti tieši tie deputāti, kas saņēma vislabākos vēlēšanu rezultātus.
Kritika atbilst patiesībai. Novērst šo faktu liedzot politiķiem ieņemt amatus gan likumdevēja varā gan izpildvarā nav iespējams, jo populāram politiķim nav alternatīva, cerot uz kādu ministru krēslu atteikties no kandidēšanas uz deputāta mandātu.
Tomēr, arī parlamentāras demokrātijas nav vienādas. Kamēr Latvijā prezidents nosauc ministru prezidenta kandidātu, kuru, protams, Saeimai ir apstiprina, šai personai nav jābūt ievēlētajam deputātam. Proti, Latvijas valdības galva, iespējams, nav demokrātiski leģitimēta. Citās valstīs konstitūcija tieši nosaka, ka deputāti ievēl ministru prezidentu no sava vidū.
Vienalga, vai ministru kabineta sastāvā ir vai nav cilvēku, kas ir ievēlēti deputāti, jebkurā gadījumā valdība var tikai pastāvēt ar parlamenta uzticību. A.Gārša uzskata, ka tautas uzticību vairotu, ja par ministriem palikušiem deputātiem neienāktu citi saraksta kandidāti. Bet vai tautas uzticību tiešam vairos, ja ministru kabineta sastāvs, būdams vienlaicīgi deputātiem, iztic galu galā pašam sev?
Šis uzticības aspekts paliek jo izteiktāks, jo lielāks ir ministru kabinets un jo mazāk ir parlaments. Proti, lielās valstīs, kuru parlamentos sēž vairāki simti deputāti, valdošas koalīcijas frakciju sastāvu būtiski neietekmē, ja ministru skaits pat pārsniedz 20. Lielākie kabineti parlamentārās demokrātijas ir retums.
Bet Latvijā pašlaik ministru kabinets sastāv no 15 ministriem, kamēr Saeimā ir 100 deputātu. Ieskaitot pašu ministru prezidentu, ja neviens izpildvaras pārstāvis nenoliktu savu deputātu mandātu, valdības sastāvs jau ieņemtu tuvu vienai piektdaļai no deputātu krēsliem. No absolūtais vairākuma atbalsta, kas valdībai nepieciešami, paši ministri jau būtu gandrīz trešā daļa.
Protams, var apgalvot, ka galu galā ir vienalga, kurš valdošas koalīcijas partiju biedrs garantē valdībai uzticību. Pašiem ministriem sev sniedzot parlamenta uzticību šajā mērā varētu pat stabilizēt valdību. Tieši valdību stabilitāte Latvijā ir bijusi pēdējos gados problemātiskā.
Tomēr, mazā parlamentā kā Latvijas Saeimā 16 deputāti, būdams vienlaicīgi arī ministru kabineta locekļi, atņem pašam parlamentam arī zināmu daļu darbinieku. Deputātiem ir jābūt komisijās, jāapspriež likumprojektus, jāstrādā frakcijā un jāpiedalās parlamenta sēdēs. Komisijas izveido parasti atbilstoši ministriju portfeļiem. Jau tā ar 100 deputātiem nav vienkārši dalīt pa tagadējām 16 komisijām, lai katra frakcija varētu piedalīties katrā komisijā un lai tur būtu cilvēku skaits, kas ļauj komisijai pilnvērtīgi darboties. Kā deputāti to paveiks, ja viņi ir vienlaicīgi ministri?
A.Gārša pa piemēru labākai sistēmai norāda uz Westminster modeli. Tur pārstāvot ministri, būdams deputātam savu ministriju parlamentā un varot piedalīties likumdošanā.
Bet īstenībā, parlamentāras demokrātijas likumdevējs bieži vien tikai apstiprina izpildvaras likumprojektus. Varas dalīšanu ierobežo, ka ministrijās strādā savas nozares eksperti, kamēr deputāts kā atsevišķs politiķis ar dažiem darbiniekiem un padomdevējiem nespēj daudzus likumprojektus izstrādāt.
A.Gārša apgalvojums, ka būdams deputāts ministrs atskaitās intensīvāk parlamentam un būtu atbildīgāks ir pretrunā ar parlamentāras demokrātijas likumdevēja tiesībām un darba kārtību. Parlaments, proti, deputāti, plenārsēdēs uzdod ministriem jautājumus. Ministrijai ir jāatbild un neuzticības gadījumā parlaments valdību var gāzt. Dažās valstīs, tajā skaitā Latvijā, var atsaukt pat atsevišķus ministrus.
Protams, nevar noliegt, ka citu deputātu ienākšana Saeimā apgrūtina likumdošanu un tās kvalitāti, jo, tomēr, jaunam cilvēkam sākumā vajag iepazīties ar jaunu darba vietu. Turklāt, iespējams, attiecīgs cilvēks nav tās pašas nozares eksperts, ka par ministru kļuvušais kolēģis. Līdz ar to frakcijas sastāva izmaiņa ietekmē arī tās līdzdarbību komisijās. Pateicoties valdību nestabilitātei Latvijā, ministriem atgriežoties Saeimā, izraisīja nepārtrauktu deputātu rotāciju. Piemēram, Jānis Šmits, kurš aizvietoja Oskaru Kastēnu, kļuva pat par komisijas vadītāju.
Arī demokrātiskās valstīs nav viss ideāli. Lai gan A.Gārša kritika ir saprotama, pārmaiņu priekšlikumi nepārliecina. Ir laikam tādas nepilnības, ar kuriem vajag nomierināties.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen