Brīnumzeme Vācija? Ekonomiskā un sociālā sistēma pārmaiņās

Raksts tapa ar Veiko Spolīša palīdzību.

Objektīvu apstākļu dēļ labklājības līmenis Vācijā ir augstāks kā Latvijā. Latvieši bieži iztēlojās Vāciju kā brīnumzemi, jo pēc statistikas datiem Vācija ir sasniegusi augstāku dzīves līmeni kā Skandināvijas valstis vai Austrija.
1998.g. valdības galva Helmūts Kols (Helmut Kohl) pēc 16 kanclera amatā pavadītiem gadiem zaudēja vēlēšanās un nereti Latvijā izskanēja jautājums - kāpēc vāciešiem viņš vairs nepatīk, jo viņi taču dzīvo labi! Šādi atbildot uz pēdējo jautājumu tiek aizmirsts, ka demokrātiskās vēlēšanās vairākums parasti uzvar. Pret konservatīvo H. Kolu vienmēr bija pastāvējusi nopietna opozīcija, un pat viņa lielākā uzvara 1976.g. vēlēšanās nenodrošināja viņam kanclera amatu.
Eiropas masu saziņas līdzekļos pēdējā laikā daudz tiek diskutēts par Vācijas ekonomikas lēno izaugsmi un kas atstāj iespaidu, ka Vācija ir iestājusies krīze. Tāpēc arī rodas neizbēgams jautājums - kas tad īsti Vācijā notiek?

Vācija dubultpārmaiņu „jūgā”
Vācija tāpat kā citas Rietumeiropas valstis pārdzīvo Aukstā kara ekonomiskās sistēmas un gobalizācijas izraisītās pārmaiņas. Atšķirībā no citām „Vecās Eiropas” valstīm Vācijai ir papildus jārisina arī divu vācu valstu apvienošanas saistītās iekšpolitiskās problēmas.
Varētu minēt, ka labklājības izlutinātie Vācijas iedzīvotāji sūdzas par salīdzinošo dzīves līmeņa kritumu. Tomēr tas būtu pārāk vienkāršots problēmas traktējums, jo šodienas Vācija ir kļuvusi par savdabīgu valsti ne jau kultūras vai mentalitātes dēļ, bet tieši apvienošanās rezultātā notiekušo pārmaiņu gaitā. Nevienas citas Rietumeiropas valsts stastāvā nav cilvēku apdzīvota teritorija kas vēl pirms 15 gadiem atradās PSRS ietekmes sfērā.
1989.g. novembrī tika nojaukts Berlīnes mūris, kurš šo pilsētu 28 gadus bija dalījis divās daļās. Toreizējais Vācijas Federatīvās Republikas (VFR) kanclers Helmūts Kols, izmantodams vēsturisko iespēju nolēma veikt ātru Vācijas atkalapvienošanos. Francijas un Lielbritānijas vadītāji bija nopietni norūpējušies par Vācijas ātro atkalapvienošanu, tomēr Eiropas Ūnijas (EŪ) multilaterālo attiecību dinamika un priekšā stāvošā Eiropas Monetārās Savienības dibināšana mīkstināja sākotnēji noraidošo Fransuā Miterāna (François Mitterand) un Margaretes Tečeres (Margaret Thatcher) nostāju.
Diskusijās starp Vašingtonu, Parīzi un Londonu Vācijas Rietumeiropas partneri nolēma par miermīlīgu Vācijas atkalapvienošanos. Nesamērīgās PSRS finansu saistības pret VFR, un Vācijas valdības nākotnes solījumi ļāva Kolam un M. Gorbačovam vienoties par Vācijas apvienošanas veidu. Jāpiemin, ka Gorbačova un Kola vienošanās atļāva pārceļot uz Vāciju tūkstošiem PSRS iedzīvotāju, kuri spēja pierādīt, ka kāds no viņu senčiem ir bijis Vācijas pilsonībā.

„Aukstā kara“ laiks
Pirms šodienas Vācijas sociālo problēmu diskusijas ir nepieciešams izdarīt mazu vēsturisku atkāpi. Pēc Otrā pasaules kara ASV un PSRS konfrontācijas rezultātā nodibināja divas vācu valstis – VFR un VDR. Kanclera Adenauera laikā pieņemtā Hallšteina doktrīna noteica, ka VFR neuzsāks diplomātiskās attiecības ar valstīm, kurām tās ir iepriekš noslēgtas ar VDR. Šādi abas valstis nekad nebija atzinušas viena otru par valsti.
1950’s gados vienīgi robeža starp Berlīnes okupācijas zonām tobrīd vēl nebija slēgta. Tāpēc gadu no gada aizvien vairāk cilvēku izmantoja šo vietu „izceļošanai” uz rietumiem. Šādi nobažījusies par bēgošajiem savas valsts pilsoņiem VDR vadība 1961.g. uzsāka Berlīnes mūra celtniecību.
Gadu gaitā nāca apjausma ka kategoriskā kristīgo demokrātu (CDU) politika nepalīdz risināt t.s. vācu jautājumu un neatviegloja kontaktus starp divās valstīs palikušajiem radiem.
1969. gadā pie varas nāca sociāldemokrāti (SPD) un atsākoties abu valstu kontaktiem abas Vācijas apmainījās ar vēstniekiem, tomēr nedefinējot viņus ar diplomātiskajā praksē pieņemto terminu, bet nosaucot tos par pastāvīgajiem pārstāvjiem (Ständige Vertretung). Hallšteina doktrīnas ietvaros VFR šādi turpināja neatzīt VDR kā valsti, un Austrumvācijas pilsonim ierodoties Rietumvācijā bija iespējams iegūt šīs valsts pavalstniecību.

1989. gada pārmaiņas
Tiešās PSRS ietekmes beigas Austrumeiropā bija emocionāls laiks vai visā post-padomju telpā, un tas nebija izņēmums arī mainīgajā Vācijā. Savulaik sociāldemokrātu pārstāvētais kanclers Villijs Brandts (Willy Brandt) aizsākot t.s. „Austrumu politiku“ 1970’s un parakstot sadarbības līgumus ar VDR, Poliju un Padomju Savienību akceptēja tā laika faktisko situāciju un teica: „tagad augs kopā tie kas pieder viens otram“ (Jetzt wächst zusammen, was zusammen gehört). Tobrīd reti kurš vācietis iebilda pret ideju, ka vāciešiem ir jādzīvo kopīgā valstī.
Pret abu Vācijas valstu apvienošanu bija daži kreisie spēki VFR, kas izsenis tika sludinājuši t.s. „trešo ceļu“ un šādi dodot priekšroku Austrumvācijas politiskajām reformām, bet saglabājot VDR valstisko suverenitāti.
VFR elitē bija arī nopietnāki kritiķi. Politiski neatkarīgās Vācijas Bankas prezidents Karls-Otto Pēls (Karl-Otto Pöhl), bija kategoriski noskaņots pret Kola valdības plāniem sasteigti ieviest D-markas kā VDR valūtu. Tomēr valdība neņēma bankas prezidentu vērā un K.O. Pēls atkāpas no amata. Vispārējās eiforijas apstākļos politiķi neuzklausīja viedā baņķiera vārdos un nerēķinoties ar uzkrītošājām atšķirībām abu valstu ekonomikā veica VDR valūtas apmaiņu pret D-markām attiecībās viens pret vienu.
Vienkāršajiem VDR pilsoņiem tas būtībā nozīmēja lielu dāvanu. Savukārt uzņēmēji zaudēja pastāvējušās tirgus saites ar Austrumeiropas valstīm nespējot jaunajā valūtā samaksāt par darbu, kas ražoja rietumos nekonkurētspējīgas preces. Šie faktori paātrināja bijušās Austrumvācijas rūpniecisko sabrukumu un paaugstinājā bezdarbu vietām vairāk par 25% no darbaspējīgo iedzīvotāju skaita.

Sekas ekonomikā
Vienlaicīgi pieauga Vācijas nodokļi, kas savukārt radīja abpusējus apvainojumus – Rietumos par nesamērīgi lielajiem maksājumiem „ossīšiem“ un Austrumos par ekonomisko pamatu iznīcināšanu. Šeit būtu jāpiemin, ka Rietumu daļas apvainojumi par „nesamērīgajiem maksājumiem” neatbilda īsti patiesībai, jo piemēram solidaritātes maksājumus (Solidarzuschlag) veic arī austrumvācieši.
Līdz ar solidaritātes fonda un citu finansu līdzekļu palīdzību austrumu daļā tika ātri uzlabota infrastruktūra, savukārt jaunieši no austrumiem sāka mācīties rietumu universitātēs un otrādi. Ekonomiskā attīstība izlīdzinājās un ar cilvēcisko kontaktu paplašināšanos 1990. gadu vidū spilgtākās atšķirības abu valsts daļu starpā izzuda.
Savukārt Vācijas tuvredzīgā pieturēšanās pašu veidotajam ES “Ekonomiskās stabilitātes paktam” un izmaiņas pasaules ekonomiskās un finansu sistēmas konjunktūrā gadu no gada palēnināja Vācijas ekonomisko izaugsmi.
Saskaroties ar šodienas iekšpolitiskajām problēmām un spekulējot ar citu notikumu gaitu 1989.g. nozīmētu darboties ahistoriski. Helmuts Kols tomēr izmantoja vēsturisko iespēju apvienot kara rezultāta sadalīto Vāciju, tāpat kā Tautas frontes vadītās nevardarbīgās pretošanās kustības vadībā Baltijas valstīs spēja pēdējā brīdī izsprukt no PSRS finansiālā sabrukuma sekām. Revolucionāro pārmaiņu emocionālo kopības sajūtu nomainīja sūrais ikdienas darbs būvējot valsts politisko un ekonomisko sistēmu, un visai paradoksāli Vācijā nojauktā Austrummūra vietā šodien ir izveidojies garīgais “Rietummūris”. Tāpēc šobrīd iekšpolitiskās atšķirības starp Vācijas divām daļām ir uzliesmojušas no jauna un kurām ir atrasts simbolisks apzīmējums - mūris galvās (Die Mauer in den Köpfen).

Sociālā politika - ekonomiskās izaugsmes slogs
Jauno nesaskaņu viens no galvenajiem iemesliem ir psiholoģisks, jo ir saistīts ar Vācijas sociālās politikas vēsturisko traktējumu. Par Vācijas dāsnās sociālās politikas aizsākumu var pateikties neparedzētajam ekonomiskajam uzplaukumam pēckara VFR, kurš reizēm tiek dēvēts par ekonomisko brīnumu (Wirtschaftswunder). Tāpēc vēsturiski izveidojušās atšķirības divu valsts daļu ekonomiskajās sistēmās joprojām diskriminē daļu Austrumu daļas iedzīvotāju.
Vācijas rūpnieciskie centri pēc kara bija pilnīgi nobombardēti un Rietumvācija bija pilna ar izceļojušajiem vāciešiem no teritorijām kuras tika atdalītas no Vācijas. Šajā laikā ceļš uz sociālo tirgus ekonomiku (Soziale Marktwirtschaft) nebija vēl sen noteikts. Rietumvācijas parlamentā Bundestag toreiz tika ievēlētas daudzas partijas, tajā skaitā pat komunisti. Pirmais valdības vadītajs Konrads Adenauers (Konrad Adenauer) tika ievēlēts tikai ar vienas balss vairākumu – viņa paša balss. Adenauera partija, kristīgie demokrāti, arī daļēji bija drīzāk sociālistiski noskaņoti. Ekonomiskā politika, kuru pārstāvēja Ludvigs Erhards (Ludwig Erhard) populāra palika tikai līdz ar sasniegumiem. Tam pamata lika, protams, palīdzība no ārzemēm. Ar ASV Māršala programmas palīdzību tika atjaunota VFR rūpniecība un bēgļu straumes kļuva par jaunuzcelto rūpnīcu strādniekiem.
Pēckara sociāla sistēma tika balstīta uz ekonomiskā kopprodukta (IKP) pieaugumu. 1960’os gados pasaules ekonomikā valdīja krīze un līdz pat 1980’to gadu beigām ekonomiskā izaugsme bija salīdzinoši lēna, tomēr Aukstā kara perioda ekonomiskās konjunktūras rezultātā vācieši to nejuta savos naudas makos. Protams, naftas krīzes rezultātā 1970’s gados cīņa starp arodbiedrībām un darba devējiem noritēja diezgan asi.
Sociālās palīdzības sistēma balstījās uz līdzvērtīgām darba ņēmēju un darba devēju iemaksām nodarbinātības departamentā, slimokasē un pensiju fondā. Ekonomiskās izaugsmes apstākļos bez darba palikušajiem nodarbinātības departaments maksāja pabalstu (Arbeitslosengeld - ALG) 80 % apmērā no iepriekšējas algas uz laika posmu atkarībā no iepriekš līgumā nostrādātiem gadiem. Ja bezdarbnieks tomēr nebija atradis pa šo laiku jaunu nodarbošanos, tad tas saņēma pabalsta otro līmeni (Arbeitslosenhilfe – ALHI) 60% apmērā no iepriekšējā pabalsta un tikai vēlāk tika sūtīts uz sociālas palīdzības departamentu. Proti, bezdarbnieka pabalsti nav valsts labdarība, bet apdrošināšanas izmaksa, jo strādājošie attiecīgi apdrošināšanā iemaksā. Šobrīd šī sistēma lielā bezdarbnieku skaita, un bez sociālas apdrošināšanas nodarbināto cilvēku skaita dēļ vairs nav līdzsvarā. Arvien mazāk kļuva cilvēku ar stabiliem ienākumiem, kas viņiem ļautu veikt stabilas sociālās apdrošināšanas iemaksas.
Uzņēmēji pieprasa no Vācijas darba ņēmējiem iespēju pielāgoties dažādiem darba apstākļiem, bet bezdarbnieki parasti nevēlas atteikties no sev paredzētā dāsnā pabalsta akceptējot sliktāk apmaksātu darbu, kurš neatbilst viņu profesijai vai izglītībai. Strādājot zemas kvalifikācijas darbu Vācijā, sevišķi universitāšu beidzēju vidū, tiek uztverts kā šķērslis turpmākajai profesionālajai izaugsmei.
Izglītības sistēma Vācijā ir nereformēta. Uzņēmēji sūdzas par darbaspēka ar specifiskām iemaņām trūkumu, bet viņi neinvestē adekvāti darbinieku profesionālajā izaugsmē. Vācijas profesionālās izglītības sistēmā mācekļi strādā un mācās uzņēmumā apmeklējot nedēļā reizi vai divas arodskolu. Šādi vienkāršo darbu nevēlas veikt ne tikai universitāšu beidzēji, bet arī nepilnīgi sagatavotie arodskolu beidzēji. Papildus ir nesamērīgi palielinājies viesstrādnieku skaits, un bezdarbnieku skaits strādnieku vidū bez izglītības ir visaugstākais.

Reformu politika
Šo iemeslu dēļ Vācijas kanclers Gerhards Šrēders (Gerhard Schröder) 2002 gada februārī izveidoja komisiju cīņai ar bezdarbu. Lai radītu jaunas darba vietas bija jāveic rinda sociālo reformu, un kuras masu mēdiji zīmīgi nosauca komisijas vadītāja Pētera Harca (Peter Hartz) vārdā. Ceturtā reformu daļa, saucama Hartz IV, likvidēja bezdarbnieka pabalstu minēto otro pakāpi apvienojot to ar sociālo palīdzību (Sozialhilfe), kuru līdz šim pa visam cits departaments izmaksāja. Šis pabalsts, tāpat ka iepriekšēja sociālā palīdzība, faktiski ir iztikas minimuma izmaksa no valsts budžeta. Šādi reformas veicēji cer, ka jo ātrāk bezdarbnieks paliks bez naudas jo ātrāk viņš būs spiests uzsākt jebkādu darbu.
Lai arī vidusmēra Latvijas iedzīvotājam šāds plāns varētu izklausīties loģisks, tomēr labklājības valsts dzīvojošajiem vāciešiem Harz IV ir ideoloģiskas dabas jautājums. Jo sevišķi apstākļos, kad savas valsts attīstībā var izvēlēties starp Skandināvijas augsto nodokļu labklājības valsts modeli jeb ASV piedāvāto zemo nodokļu modeli kur tēlaini izsakoties cilvēki dzīvo treilerī un strādā McDonaldā. Tāpēc sociālās reformas plāns ir radījis Vācijas mēdijos diskusiju vētras un šādi nonākot pie secinājuma, ka Vācija vienkārši trūkst darba vietas. Līdz ar daudzu cilvēku sociālo lejupslīdi un vēl vairāk vidusslāņa bailes no līdzīga likteņa 2007.g. sākās plašā diskusija par minimālas algas ieviešanu salīdzinot ar menedžera algām zem jēdziena taisnīguma trūkums (Gerechtigkeitslücke).
Harz IV reformas skara galvenokārt toreiz reģistrētos 5 miljonus bezdarbnieku. Reāli neviens no viņiem negaida atrast darbu ar nodarbinātības departamenta palīdzību, un šādi šis departaments ir faktiski kļuvis par birokrātisku bezdarbnieku apdrošināšanas administrāciju.
Tomēr reformai sekoja bezdarbnieku skaitu kritums 2007.g. beigās līdz aptuveni 3,4 miljoniem. Sabiedrībā un politikā notiek plašas diskusijas par statistikas novērtēšanu, daudzi cilvēki strādā par tik zemo algu, ka valstij pienākas piemaksāt viņiem izdzīvošanai pa virsu (Aufstocker). Otrkārt strādā arvien vairāk cilvēku firmās, kas aizdod darbiniekus, proti, vietā strādāt ar līgumu noteiktajā vietā uzņēmumi ņem darba no aizdošanas firmām darbiniekus tikai uz laiku un, protams, par zemāko algu.
Šeit nedrīkstētu aizmirst, ka jebkura valdība vienmēr ir centusies slēpt bezdarbnieku reālo skaitu. Kamēr Vācijas bezdarbnieks apmeklē kādu no nodarbinātības departamenta kursiem viņš neskaitās bezdarbnieks. Šādi reģistrēto bezdarbnieku statistikā ir tikai tie bezdarbnieki, kuri burtiski nākošā dienā varētu sākt strādāt.
Ar pensiju fondiem ir līdzīgas problēmas. Vācijas pensiju sistēma tika izveidota 19. gadsimtā. Lai novājinātu sociāldemokrātu pozīcijas Reihstāgā Bismarks (Otto von Bismarck) piedāvāja pensiju sistēmu kura darbojās kā piramīdas finansu shēma. Šodienas strādājošie iemaksāja pensiju fondā un šādi solidāri uzturēja patreizējos pensionārus. Tas nozīmēja, ka šāda pensiju sistēma spēja darboties tikai salīdzinoši nemehanizētas rūpniecības apstākļos, kur salīdzinoši augstais dzimstības līmenis radīja aizvien jaunas darba rokas un cilvēku vidējais mūža ilgums bija salīdzinoši zems. Medicīnas atklājumu un dzīves kvalitātes uzlabošanās rezultātā cilvēku vidējais mirstības vecums Vācijā šodien pārsniedz 70 gadus. Šādi zemā dzimstība, rūpniecības augstā robotizācija un globālās pārmaiņas ir izveidojušas situāciju, kad Vācijas nereformētā pensiju piramīda turpinoties līdz šim piekoptajai politikai vienu dienu vienkārši sabruks.
Vēl Helmuta Kola valdīšanas laikā atviegloja politika darbiniekiem iet ātrāk pensijā, lai atbrīvot darba vietas. To plaši uzņēmumi izmantoja, draudot gados vecākiem cilvēkiem citādāk atlaist no darba jaunus kolēģus ar ģimenēm. Darba likumdošana paredz, ka jo ilgāk darbinieks strādā firmā, jo grūtāk paliek vīnu atlaist.
2007.g. sakarā ar minētām diskusijām par taisnīguma trūkumu tagad saucamā lielā koalīcijā valdošiem sociāldemokrātiem un kristīgiem demokrātiem ka ping-pong diskutēja par Hartz-reformas reformu, it īpaši atkal pagarināt bezdarbnieku pirmās pakāpes izmaksāšanu (ALG) pagarināt tieši gados vecākiem bezdarbniekiem. Uz reiz pretinieki izplatīja bažas, ka atkal sūtīs uzņēmumi vecākus cilvēkus ātrāk pensijā.

Sociālās politikas atspoguļojums partiju politikā
Patreizējās politiskās sistēmas spēles noteikumi līdzīgi citu demokrātisku valstu noteikumiem īsti neļauj Vācijas politiķiem pateikt saviem vēlētājiem taisnību par sociālās sistēmas reformu nepieciešamību.
Jebkura politiskā spārna politiķu izteikumi par reformu ir aktivizējuši Vācijas pilsonisko sabiedrību, kura savukārt veido pret reformām vērstas nevalstiskās organizācijas. Lai arī racionāli domājoši cilvēki saprot par reformu nepieciešamību viņiem ir grūti tās uztvert tīri psiholoģiski. Dažādas, īpaši profesionālas un rūpniecisko nozaru asociācijas, protams, cenšas novērst, ka reformas sekas apdraud tagadējo labklājību tieši viņu biedriem.
Divas lielākās Vācijas partijas, sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti ir vienādi neizlēmīgas, jo vēlēšanas nevēlas zaudēt vēlētāju atbalstu. Šādā veidā sociāldemokrāti, lai gūtu balsis no uzņēmēju vides kļūst arvien liberālāki ekonomiskajā politikā, kamēr kristīgie demokrāti, lai gūtu atbalstu no strādnieku vidus piedāvā tradicionālās sociāldemokrātu sociālā atbalsta shēmas.
Lai gūtu vajadzīgās balsis Helmutam Kolam 1994.g. kampaņā vairs nepietika Vācijas atkalapvienotāja harizmas un bija jālieto sociāldemokrātiski saukļi. Līdzīgi rīkojās sociāldemokrātu pārstāvis Gerhards Šrēders 1998.g. kampaņā, kurš sludināja ekonomiskas reformas lai pārliecinātu Vācijas uzņēmējus balsot par sevi.
Tradicionālais politiskais šķēlums Vācijā ir izmainījies, un jo savdabīgāks tas ir kļuvis bijušajā Austrumvācijā. 2004.g. notika bijušās Austrumvācijas zemju Saksijas un Brandenburgas vēlēšanas. Sensacionāli abu zemju parlamentā iekļuva labējie radikāļi. Denacifikācijas politikas rezultātā Vācijas mēdiji šo faktu tika uzņēmuši ļoti jūtīgi. Televīzijas diskusijā visu partiju pārstāvji pameta diskusiju galdu, kad kāds žurnālists uzdeva jautājumu radikāļu partijas pārstāvim. Šajā diskusijā pat pieredzējusī žurnāliste Petra Lindšraibere (Lidschreiber) neizvairījas no pārmērībām radikālās partijas pārstāvim atņemot mikrofonu un viņa teikto burtiski pārkliedzot.
Zinot ka tradicionālā partijas nespēj risināt sasāpējušās Austrumvācijas problēmas, Austrumvācijas elektorāta izvēle federālo zemju vēlēšanās ir nākusi par labu bijušo Austrumvācijas komunistu Demokrātiskā Sociālisma Partiju PDS (Partei des Demokratischen Sozialismus) popularitātei, kuri ir regulāri palikuši par otro stiprāku frakciju piecās jaunajās federālajās zemēs. Šādi viņa pat Berlīnē un Meklenburga-Priekšpomerānijā (Mecklenburg-Vorpommern) iekļūva valdošās koalīcijās federālo zemju līmenī. Vācijas Bundetāga vēlēšanās 2002.g. PDS piedzīvoja salīdzinošu sakāvi nesasniedzot 5% barjeru, bet iegūstot divus pārstāvjus no vienmandāta vēlēšanu apgabaliem. 2005.g. gan partija federālā parlamentā atgriezās. Apvienojoties vēlāk ar Rietumvācu kreisiem spēkiem ar nosaukumu Kreisie (Die Linke) veiksme partijai turpinājās un viņu ievēlēja tagad arī Rietumos federālo zemju parlamentos. 2008.g. līdzīgie panākumi arī ir gaidāmi.

Secinājumi
Protams, Vācijā nav iestājusies tik dziļa krīze, ka nopietnas sekas draudētu valstij. Bet iedzīvotāji ir palikuši nervozi, arvien vairāk arī Vācijas ekonomiskā un sociālā situācija līdzinājās ar citām valstīm. Bet īpaši Rietumvācijas iedzīvotāji nespēj tik ātri pielāgoties faktam, ka ekonomika un līdz ar to arī labklājības izaugsme ir pati par sevi skaidra.

Brīvprātīgi un atklāti bez lepnuma! Kurš grib tāds būt?

Jau ilgāku laiku internetā pieejama ir mājas lapa http://www.nopride.lv/ latviešu valodā, lai gan nosaukumu nav latviski, tulkojot būtu “nav lepnums“, bet lepnums nozīmē pašcieņa, proti, kāds sevi neciena. Un kurš tad tāds grib būt? Tāds būt grib Igors M., viņš ir kategoriski pret to, ļaut homoseksuāliem rīkot pride, proti, pašcieņas parādi Vecrīgā.
Protams, ar to viņš nav vienīgais Latvijā. Ar “nopride” plakātiem nodziedot Latvijas valsts himnu pulcējās cilvēki 2005.g. vasarā Ratslaukumā protestējot pret homoseksuāliem vispār, kārtējo reizi arī minot vienlaicīgi ar pederastiem. Tā arī mājas lapā piedāvā kā atbilde uz aptaujas jautājumu, kas ir homoseksuāli: “pārstāvji ir slēpti pedofīli”. Protests bija virzīts it īpaši pret noteiktās profesijās strādājošiem kā piemēram skolotāji. Es gāju ar tūristu grupu garām, kas, protams, prasīja, kas tur notiek, lai gan tas bija viegli uztverams, jo uz plakātiem bija piktogramma, kas, nosauksim skaidros vārdos, rādīja divus cilvēkus praktizējot analseksu.
Ar Igoru kontaktējos pa meiliem 2006.g. decembrī un atkārtoti 2007.g. novembrī. Parakstot savus meilus ar pieņemto frāzi „ar cieņu“ reaģēja: „Es gan nezinu par kādu cieņu te var būt runa. Kā jau daudzreiz esmu teicis, man pret zilajiem nekas navpretī.“ Bet ja šis apgalvojums atbilst patiesībai, tad es nesaprotu, ka varēja ļaut demonstrācijai notikt ar lozungu, kas minētās mājas lapas nosaukumu atgādina. Tā kā daudzi citi, kas sevi puslīdz par liberāļiem šajā jautājumā uzskata viņš ierobežo savu nostāju: „Bet tik mēr kamēr jūs pliki neskraidāt pa ielām un respektējat tautu. Un te ir ļoti svarīgs moments! ES neesmu ne piedalies tajā pasākumā nedz to plānoju. Un kā man saprast uzruna „jūs“? Tas ir daudzskaitlī domāts vai laipna uzruna tikai man? Ne jau es esmu “zilais”. Piedošana, vai man tas bija jāsaka?
“Satversmē ir rakstīts, ka ja viena vai vairāku cilvēka brīvība apdraud vairākumu tad to var ierobežot... Homoseksuālisti apdraud mūsu brīvību, izvēles brīvību, ticības brīvību, brīvību izvēlēties dzīvot tādā valstī kādā mēs gribam.” Kādā veidā draud? Katrā ziņā jāsaka Igoram gan, kā tas pa tiešam nav rakstīts Satversmē. “Mēs Latvijā esam vairākums un kā vairākums vēlēdami savu valdību mēs arī izvēlamies lai mūsu uzskati tiktu respektēti. Tā pat kā jautājumā ar krievu tautības cilvēkiem. Tā pat ir jebkurā demokrātiskā valstī, tie kas ir pie varas tie nosaka likumus. Tāda ir demokrātijas definīcija - Vairākuma vara.” Un te atkal Igors kļūdās, jo demokrātiskā valstī tieši nevalda vairākuma diktatūra, bet līdztiesība minoritātēm. Luxemburg to raksturoja tā, ka brīvība ir vienmēr citādāk domājošu cilvēku brīvība. Tā ideja gan arī Igoram parādās: “Dzīvot sabiedrībā nenozīmē diktēt savus uzskatus.“
Igors skaidro savu aktivitāti sekojoši: “Mēs varētu arī tā necīnīties, bet redzot kas notiek kad visatļautība ir panākta, mēs to nevēlamies. Ja jums tā patīk homoseksuālsims brauciet uz turieni kur tā ir tik atļauta. Kāpēc jūs nespējat pieņemt ka latvieši (es domāju tos kuri dzīvo Latvijā, nevis emigrantus) ir savādāki, mums ir cita kultūra cita mentalitāte. Normāls Latviešu cilvēks nekad nespēs pieļaut lai Latvijā bērnus padara par garīgiem un morāliem kropļiem. Cik tas savādi nebūtu bet homoseksuālismu Latvijā cenšas ieviest tieši ārzemju izcelsmes Latvieši. Un izsakoties presē cenšas to pasludināt par visas tautas viedokli.“ Tā jau ir sazvērestības teorija, par visu vainīgie ir no Sorosa finansētie ārzemnieki – tā arī Krievijā runā. Spriežot pēc daudzām privātajām sarunām ar Latvijas iedzīvotājiem atbilst, iespējams, patiesībai, ka vairākums Latvijas izcelsmes latvieši domā līdzīgi kā Igors, bet nevar noliegt, ka ir arī mazākums, kas tam nepiekrīt. Un tad Igors norada arī uz svarīgāko aspektu šajā jautājumā: “Kā arī jūsu pretenzijas uz izglītības sistēmu ir šausminošas lielākai daļai Latvijas iedzīvotāju.” Par izglītību tiešam ir jārunā, jo mentalitātei nav nekāda saistība ar pretenzijām pret homoseksuāliem.
Izglītība tāpēc, ka mēdz cilvēkiem būt bailes no tā, ko viņš nesaprot, kā tas, piemēram, biju mūsu senčiem no zibens vai pērkona. Tiesa, Igors neatšķir starp reliģijām, ideoloģijām un seksuālo orientāciju: “Mums vienkārši no jums ir bailes, jo jūs esat tādi paši kā komunisti, slēpjoties aiz pseido humānisma un pseidodemokrātijas jūs mēģināt panākt lai tiktu apsieta mūsu vārda un ticības brīvība.”
Līdz ar šīm asām diskusijām Latvijā diemžēl arī jaunie studenti sajukuši prātu. Pirmkursniece iesniedz zinātniska darba struktūrai neatbilstošu tekstu ar ļoti tolerantu pieeju tematam, kritiku par metodēm galīgi pārprot un uzraksta jaunu materiālu, kas balstās uz nopride vien apgalvojot jau pirmā teikumā, ka homoseksuālitāte esot traucējums.
Igors sadusmojas par to, ka es atceroties minēto piketu jautāju, kad sāksies viņa aģitācija par to, no bērnu nodaļām Latvijas bibliotēkās izņemt Harry Potter grāmatas, taču autore paziņoja, ka viens no skolotājiem tur ir homseksuāls.. „Nu bļāviens, kas jums nav ar ko nodarboties? Ja jums nepatīk tas romāns tad arī protestējat. Liekat mani mierā man arī bez jum ir ko darīt. Man vienalga kas strādā tajā skolā, vai zils vai zaļš, Es esmu pret to ka tādi neapmierināti/ nervozi cilvēki kā jūs piemēram, caur likumdošanu mēģināt panākt lai jums atļauj skolās maziem bērniem mācīt savu perversiju.“ Īstenībā man Harry Potter ir vienalga, mani phantasy literatūra nepiesaista. Protams, provocēju ar savu jautājumu, tas tā arī bija domāts. Pārējie pārmetumi atstāšu nekomentējot, bet kurš nervozs ir, laikam, ļoti diskutējams.
Argumentācija ar bailēm blakus Igors min bērnus, galvenokārt, protams, savus:: „Mums ir ļoti bailes par savu bērnu nākotni. Un mēs izdarīsim daudz, daudz lai nosargātu savu valsti.“ To neviens neliedz, tieši otrādi, var atbildēt, ka cerams vecāki par saviem bērniem rūpējas. Igoram tur ietilpst. „Es atļaušos noteikt ko māca maniem bērniem pats.“ Tālāk Igors: “Tāpat man ir tiesības izvēlēties ko māca maniem bērniem un ko nē. Jautājumā par maniem bērniem es atļaušos pat palikt agresīvs, ļoti agresīvs, un ja mani nedzirdēs es varu pat aicināt cilvēkus ņemt rokās ieročus un aizstāvēt savus bērnus. Jo tie ir mūsu bērni. Ja jums kādu gribas mācīt mums ir risinājums, sataisiet savus un mācāt - vai nav loģiski? Es svēti apsolu, ka nekad neiejaukšos. tāpat kā jums nav tiesību noteikt kas dzīvo manā mājā un kas nē, jo tā ir mana māja.” Varbūt mācīties no izglītības politikas Krievijas Federācijā, kur tikko aizvietoja mācību grāmatas par vēsturi?
Putina režīmu šurpu turpu, gan nebūtu vēlams, ja tikai vecāki noteiktu, ko savi bērni mācās. Valstij ir uzdevums garantēt, ka visi bērni tiek pie salīdzinājamas izglītības. Ne visiem bērniem vecākiem ir ar augstāko izglītību. “Bet ja jūs man sakāt, ka manus bērnus mācīsiet homoseksuālismam es sāku bļaut, ja jūs sakāt, ka iesiet praidos un es esmu redzējis kādi tie izskatās citās valstīs es arī sāku bļaut jo to nevēlos redzēt savā valstī.” Bet kurš tad ir tik naivs domāt, kā ieraugot pride parādi bērni paliktu pa homoseksuāliem? Neskatoties arī uz to, ka neviens jau nav spiest iet parādi skatīties. Ja tik primitīvi būtu, kā Igors domā, tad jau vajadzētu viņiem vairoties milzīgā daudzumā tur, kur viņš dzīvot nevēlās.
“Ja es kā kristiešu uzņēmējs vairs nevarēšu savā darbavietā izvēlēties pieņemt dabā kristiešus vai nē, es sāku bļaut jo tas ir mans darbs, tas pieder man, nevis jums vai kādam zilajam vai valdībai. Es tur esmu ieguldījis visu savu dzīvi un neviens nenoteiks ko es ņemu darbā un ko nē. Piedošana, bet nedz ar izglītības politiku nedz arī ar Satversmi neviens nenosaka Igoram, kādus cilvēkus ņemt savā uzņēmumā darbā.
Igors vienkārši jauc dažas lietas: “Ar vienu sakot lai jums veicās, bet jums jāsaprot ka mēs neapstāsimies jo vēlamies dzīvot brīvā valstī, arī brīvā no perversijas.”. Žēl tikai, ka Igors attaisno savu aktivitāti no vienas puses, bet nav gatavs, nopietni aizstāvēt savu pārliecību: “Un ja jums ir kas sakāms vairāk tad taisāt savus un mācat viņiem kaut vai zoofīlismu vai ko vēl trakāku kā pieņemamu. Te arī ir tā robeža, kuru nedrīkst pārkāpt. Ja jums tas nav skaidrs tad dzīve iemācīs”.
Pats Igors piemin, ka viņš atļaujas palikt agresīvs. Tas ir teksta jūtams, jo diezgan bieži tomēr bļauj, kamēr īstenībā tiek prasīta tikai diskusija. Vai viņš to kādreiz saviem bērniem ļaus, ja viņiem ir citi uzskati nekā viņam? Bet savu nostāju par brīvību, Igors jau skicēja un attiecīgi beidz savu meilu draudot man: „Un uzstājīgi lūdzu vairs nespamot, savādāk rēķināties ar sekām.“ Kādas būtu viņa bērniem sekas? Igors: „Ok jums ir jārēķinās ka es atradīšu kas jūs esat un publicēšu 'mūsu dialogu.“ Uz to es gan atbildēju, ka man meilā signatūrā koordinātes ir vienmēr minētas. Man pret publicēšanu nekā nav, un tieši to es līdz ar šo ar daru.
Starp citu, īpašības vārdam lepns ir vēl pārnesta nozīme. Kādi ir sekojoši tie, kas reklamējas, ka pašam neesot pašcieņa?

Igors publikācijai šajā blogā piekrita, bet komentē: “Protams tā ir Jūsu brīva izvēle. Vēlos gan piebilst, ka Nopride nosaukums nenozīmē, ka lepnums ir slikti, bet tam gan vairāk ir saistība ar kristietību, jo Bībelē lepnums ir minēts kā viens no galvenajiem grēkiem. Un nosaukums ir tāds jo homoseksuāli visu ko dara, dara kā atriebību kristietībai par to, ka tā noliedz homoseksuālismu kā pieņemamu. Uz to netieši norāda varavīksnes krāsas karogs (bībeliski varavīksne ir Dieva derības zīme), Praidu nosaukums, kā arī centieni sagrozīt rakstīto Bībelē pa savam. Jā un nobeigumā, man ir tiesības domāt un runāt attiecīgi savai pārliecībai, jums arī. Bet man ir arī tiesības dzīvot attiecīgi savai pārliecībai un pienākums to neuzspiest citiem. Kā es redzu, ka homoseksuāli cenzdamies izcīnīt savas tiesības negrib rēķināties ar manām tiesībām. Sabiedrība nevar pastāvēt neejot uz dialogu un kompromisu. Pēc vairākiem neveiksmīgiem centieniem kļūt sadzirdētam, pēc pilnas mēdiju blokādes, es nopride izdomāju kā veidu uzmanības pievēršanai.
Šis teksts jau izklausās citādāk.

Cittautieši un minoritātes Latvijā un pasaulē

Ievads un jēdzienu skaidrojumi
Latvijā dzīvo daudz krieviski runājošie, Vācijā daudz turku un Amerikas Savienotās Valstīs afroamerikāņi. Tas gandrīz visiem zināms. Un neapšaubāmi tas katrā no minētajām valstīm izraisa problēmas. Lai gan tās parasti apiet mierīgā veidā – dialogā. Tomēr, ne vienmēr veicas. Visa Eiropa vēl labi atceras, ka 90. gadu sākumā, gandrīz pusgadsimtu pēc pēdējā kara beigām, toreizējā Dienvidslāvijā sākās pilsoņu karš.
Bet kādas tautas pasaulē ar vēl lietošanā esošām valodām kurā valstī un kāpēc dzīvo, ir plašs jautājums noskaidrojams tikai veselas bibliotēkas apjomā. Vēl kursē tādi vārdi kā minoritātes, cittautieši, viesstrādnieki, imigranti, bēgļi utt. Skaidrojumi šiem jēdzieniem un iemesliem mūsdienas situācijai ir meklējami vēsturē un politikā.
Protams pašreizējā situācija Latvijai Eiropā ir vienreizēja un līdzās kaut vai ar kaimiņvalsti Igauniju. Apstākļus raksturo lielu nelatviešu vai arī neigauņu tautību pārstāvju skaits. Galvenā daļa ir krievi un faktiski pārējie, kas no Baltkrievijas vai Ukrainas un vēl citām valstīm iebrauca, kas bija bijušās Padomju Savienības sastāvā, arī ir krieviski runājošie. Tāpēc pie iepriekš minētiem jēdzieniem Baltijā jāpievieno nepilsoņu statusu. Neatkarīgi no tautības šie iedzīvotāji ir cilvēki, kuriem trūkst „mājas“, viņi dzīvo kā cittautieši ārzemēs, bet griezties pie kādas vēstniecības nav iespējams. Šis fakts citās vietās pasaulē ir ļoti reta parādība. Savukārt, Latvija atkal atšķiras no Igaunijas tādā veidā, ka jau pirms iekļaušanās Padomju Savienībā 1940. gadā Latvijā nelatviešu skaits bija lielāks nekā cittautieši dzīvoja Igaunijā.
Kas tie cilvēki ir? Vai cittautieši ir minoritāte? Par minoritātēm uzskata parasti tādus cilvēkus, kam tautība nav tā pati kā pamatnācijai, proti, tai, no kā veidojas piemēram arī valsts nosaukums. Bet noteikti minoritātes dzīvo savā vietā jau sen. Latvijā tie ir gan krievi un ebreji kā arī lībieši, kuri tikai savu valodu nav spējuši saglabāt ikdienas plašā lietošanā. Viņi ir asimilējusies. Ar to parādās nākošais definējams jēdziens, kas būtiski atšķiras no asimilācijas idejas: integrācija. Tā, savukārt, nozīmē minoritātei ļaut kopt un dzīvot savu kultūru svešā vidē akceptējot viņus par patstāvīgiem nevis tikai valsts iedzīvotājiem, bet arī pilsoņiem.
Cittautieši turpretī ir parasti dažādu iemeslu dēļ iebraukušie, piemēram bēgļi vai “viesstrādnieki” kā viņus sauca pēckara Vācijā darba spēka trūkuma laikā. Ideja bija, ka viņi rotācijā tikai uz īsu laiku paliks, atgriezīsies dzimtenē un atbrauks citi strādnieki vietā.
Savukārt, kādi arī nosaukumi un definējumi ir, sajauktās tautības un valodās noteiktajās ģeogrāfiskās vietās, proti, valstī ir visā pasaulē zināma parādība. Nedrīkst aizmirst, ka pati nacionālā valsts ir tikai 19.gs. izdomājums.

Minoritāšu vēsturiskās veidošanās
Vēsturiski Eiropas valstu robežas manījušas ļoti bieži un intensīvi. Pašas valstis reizēm parādījās uz kartes un atkal pazuda.. Kari notika, lai iegūtu noteikto teritoriju tās ekonomiskās vai stratēģiskās nozīmes dēļ.[1] Kamēr dažas valstis kā Francija savu nāciju vienā valstī izveidoja jau ļoti agri – viduslaikos, citām valstīm tas process ieilga līdz pašām 19. gadsimta beigām. Valsts un nācijas veidošanās norise bija atsevišķi procesi, piemēram Itālija un Vācijā.
Caur gadsimtiem cittautieši tika aicināti pārcelties, galvenokārt divu iemeslu dēļ: Pirmais bija ekonomiskais, lai valsts attīstās ar spēcīgo amatnieku palīdzību. Tā 18. gadsimtā Prūsijas karalis deva patvērumu hugenotiem no Francijas. Viņi katoļu zemē vairs nevarēja dzīvot un Vācijā viņu zināšanas bija ļoti gaidītas. 19. gadsimtā uz Rurabgabalu aicināja poļus, jo trūka darba spēks. Pati Vācija vēl 19. gadsimtā bija valsts, no kurienes cilvēki ekonomisko apstākļu vai arī pēc revolūcijas 1848.g. politisko iemeslu dēļ aizbrauca uz Ameriku.[2] Otrais iemesls bija robežas apsardze. Bieži vien šādiem ieceļotājiem deva speciālas tiesības. Vācieši aizbrauca uz Rumāniju un uz Krieviju.

Cittautieši un minoritātes Eiropā[3]
Tāpēc Eiropas valstīs ir daudz vairāk minoritāšu nekā parasti cilvēkiem ir zināms. Gandrīz visur pierobežas zonas ir abas puses nedaudz kaimiņvalsts pārstāvi tā ziemeļos Vācijā un dienvidos Dānijā. Tāpat ir Ungārijā, Slovākijā, Austrijā, Rumānijā utt. Bet ir arī vēsturisko iemeslu dēļ palikušas tautas citās valsts teritorijā kā piemēram Sorbi (slāvi) un Frīsi Vācijā un Baski Spānijā. Savukārt citas valstis izveidojās kādreiz no vairākām teritorijām kā Lielbritānijā. Tāpēc ir vēl Skoti (slavenākais ir James Bond alias Sean Connery), Valisi, kuriem ir būtībā sava valoda, kura vienīgi vairs netiek izmantota ikdienā un neprot vairs visi tās tautas pārstāvi. Tas attiecās arī uz Bretoniem Francijā.
Vēl ir tādas minoritātes, kurām ne tikai savas valsts nav, bet kuri senāk nedzīvoja pastāvīgi vienā vietā – tā saucama ceļojošā tauta kā Čigāni. Pašiem čigāniem nosaukums nepatīk saprotama iemesla dēļ: Vārds no vācu valodas “Zigeuner” nozīmē “ziehende Gauner” (ceļojošie blēži). Viņi sauc sevi par Sinti, kas, savukārt, nozīmē cilvēks.
Tagadējā Vācijā ārzemnieki, galvenokārt, ir pēc kara iebraukušie. Sākumā 60. gados viesstrādnieki, 80.g. sākas iebraukšanas strauja attīstība no Āfrikas un Āzijas patvēruma meklējumos.[4] 90. gados iebrauca cilvēki no bijušās Padomju Savienības. Likumdošana uzskata visus cilvēkus, kam senči bija vācieši par Vācijas pilsoņiem. Tāpēc arī tiem pēcnācējiem no vāciešiem, kas 17. gadsimtā aizbrauca uz Krieviju ir tiesības atgriezties, ja viņi var pierādīt, ka viņi ir kopuši savu valodu un kultūru.[5] 1993.g. pieņēma likumu par to iebraukšanas kārtību, arī par ebreju pārcelšanos uz Vāciju.[6] Problēmas, proti, vietējo iedzīvotāju pretenzijas, izraisīja fakts, ka valsts atbalsts šīm cilvēku grupām bija salīdzinoši liels. Garantēja 15 mēnešu valodas kursus, kā arī mājokļus, nereti tieši jaunbūves.[7]
Latvijā etniskais sastāvs manījās strauji pēc 1940.g., kad to pievienoja Padomju Savienībai. Maskavas politika būvēja rūpnīcas ar aizsūtīto darba spēku tieši nekrieviskās republikas. Bet tas nebija pirmais iebraukušo vilnis. Latvija jau agrāk ir bijusi multikulturālā. 12. gadsimtā ar vācu krustnešiem ar mērķi pievērst vietējos iedzīvotājus kristietībai līdzi iebrauca mācītāji un muižnieki.
Kad sabruka Padomju Savienība Latvijā latviešu īpatsvars bija tikai 52%. No tā rodas latviešiem bailes par fizisko savas tautas izdzīvošanu. Bet tūlīt pēc neatkarības 90. gados mainījās aina, jo īpaši sākumā daudz slāvu izbrauca uz etnisko dzimteni kā arī krievu karaspēks izveda. Turklāt latviešiem iestājās ātrāk uzticība savai nākotnei nacionālajā valstī nekā vietējām minoritātēm, kāpēc dzimstība latviešu vidū palika augstākā. Tādā veidā auga latvieši īpatsvars Latvijā līdz 2000.g. līdz 57,7%.[8]
Balkānā vēsturiski tautības jaukšana bija izteikta. Daudzām nebija neatkarīga valsts tā kā Slovēnija, Horvātijā utt. Diemžēl nevarēja novērst ne vietējie ne arī citas valstis Eiropā, ka Dienvidslāvijas dalīšana notika 90. gadu sākuma ļoti asiņainā pilsoņu karā
Galu galā ārzemnieku dzīvo Eiropas valstīs atšķirīgs daudzums. Mazās valstīs ir salīdzinoši daudz: Luksemburgā 35% un Šveicē 19%. Beļģijā un Austrijā ir ap 9%. Bet nedrīkst aizmirst, ka šos skaitļus ļoti ietekmē pilsonības likumi. Valstīs, kurām kādreiz bija daudz koloniju kā Lielbritānijā un Francijā vai arī Nīderlandē, dzīvo daudz cittautieši, bet pēc nacionālas politikas citu teritoriju iedzīvotājiem pilsonība bija piešķirama automātiski.[9]
Savukārt Vācijā 2002.g. dzīvoja 7,3 miljoni ārzemnieku, tas atbilst 8,9% iedzīvotāju. Pilsonību dabūja tikai ap miljonu cilvēku. Vācija nepieļauj dubultpilsonību, lai gan Turcija to dara. Rezultātā gadās, ka Vācijā dzīvojošie turki saņem atteicoties no savas Turcijas pilsonības Vācijas pasi braucot uz dzimteni atkal iegādājas Turku.

Minoritāšu problēmas un problēmas ar minoritātēm
Šveices rakstnieks Max Frisch raksturoja galveno problēmu sekojoši: „Darba spēki tika aicināti, un cilvēki atbrauca“ („Man hat Arbeitskräfte gerufen, und es kamen Menschen“)[10]
Nav īpaši viegli starpkultūru dialogu diskutēt, jo runājot par integrāciju bieži vien domāta ir asimilācija. Kamēr otrais jēdziens raksturo cittautiešu pielāgošanos un līdz ar to savu kultūras zaudēšanu, integrēt nozīmē akceptēt visus iedzīvotājus ar savu dažādību piešķirot viņiem tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē, kā arī ļaut viņiem dzīvot savu atšķirību.
Vācijā pirmiem „viestrādniekiem“ nebija viegli. Sabiedrība nebija pieradusi tikt galā ar svešiniekiem. Bērniem skolā gāja smagi, jo viņi nespēja stundās sekot mācībām vienkārši valodas nezināšanas dēļ. Savukārt izglītības sfēra nebija sagatavota uzņemt ārzemju bērnus. Pašā sākumā itāliešus bieži vien nosauca par „Spaghettifresser“ (tie, kas tikai ēd spageti). Īpaši jauniešiem no turku ģimenēm bija regulāri ķiploku smaka.
Caur gadiem šis priekšstats ārkārtīgi mainījās, un tagad grūti sameklēt vācu bērnu, kurš nenosauktu „Spaghetti Bolognese“ (spageti itāļu Boloņas pilsētas gaumē ar malto gaļu, tomātu mērci un speciālām garšvielām) par savu mīļāko ēdienu – nerunājot par picas (pizza) popularitāti. Tā kultūras dialogs veidojās ar virtuvi caur kuņģi. Turku „Döner Kebap“ (jēra gaļa ar salātiem un aso vai jogurta vai ķiploku mērci speciālā plāna baltmaizē maizē) tikai 80. gados palika ļoti pieprasīts ēdiens, lai gan jāatzīst, ka paša Turcijā nemaz šajā veidā to nepiedāvā. Mūsdienas ir vienkārši tā, ka Vācija ir pārpildīta ar turku, ķīniešu, itāļu, grieķu, horvātu virtuves restorāniem, kuros cena ir parasti zemākas nekā vācu virtuves vietām un ne tikai tāpēc topā.
Arī valoda tika ietekmēta no iebraukušiem. Napoleona laikā meitām teica “nedari Fisematentchen” (no franču valodas “visit ma tent” – “apmeklē manu telti”) Reinzemē (Rheinland), lai neapmeklētu franču karavīru nometnes. Mūsdienās nozīmē nedarīt muļķības. “Trottoir” ietves vietā joprojām ir Vācijas dienvidrietumos (Baden-Württemberg) plašā lietošanā kā arī “salü” no franču “salu” kā sveiciens tā Bādenē kā Saarapbagalā. 70. gados iegājis vācu sarunvalodā itāļu valodas vārds „capito“. Šis particips nozīmē „sapratis“ un tiek lietots emocionālā veidā. Protams ir arī negatīvi piemēri kā “Kanake”, kas Vācijā rupji nozīmē ārzemnieks, bet īstenībā neko citu nekā cilvēks – jēdziens nāk no Polinesijas. Zinama mērā arī cilvēkiem bez labas izglītības pielāgojoties ārzemnieku nepilnībām vācu valodā brīžiem viņu kļūdas var dzirdēt tautā. Latvijā kā arī Igaunijā no krievu valodas “vot” un “davai” ir ikdienas lietošanā vai arī žargonā “točna”. Vēl daudzus piemērus visām valstīm varētu atrast.
Bet diemžēl tas nenozīmē, ka ārzemnieki būtu Vācijā akceptēti. Jo vairāk viņi pēc ārēja izskata atšķiras no vāciešiem, jo vairāk viņi uzkrītoši nav vietējie, jo vairāk arī viņiem ir problēmas. Un tas attiecās protams visvairāk uz cilvēkiem no musulmaņu valstīm (Turcija un Arābija), kuriem bez ādas krāsas arī reliģija cita. Savukārt lielākoties spāņi un itāļi kā arī grieķi ir gan integrējušies vai pat apprecoties ar vietējiem asimilējušies. Tas ir lielā mērā saistīts ar vidusmēra vācieša uzskatu, ka integrācija neko citu nenozīmē ka asimilācija; musulmaņiem tāpēc raksturīgi isaolācija (Ghetto).[11]
Joprojām 52% no ārzemniekiem pieder zemākam sabiedrības slānim bez īstās izglītības, lai gan diskriminācija algas ziņā salīdzinot ar vietējiem cilvēkiem drīzāk nenotiek. Bet līdz ar šo situāciju tām ģimenēm cerība celt savu sociālu situāciju ir mazas un tas savukārt ietekmē arī bērnu nākotni. Ģimenes ar daudziem bērniem dzīvo šauros dzīvokļos un ne vienmēr mācās pietiekošā līmenī valsts valodu.[12] Vispārīgi tomēr valodas zināšana uzlabojās.[13] Arī citi skaitļi liecina par ārzemnieku integrāciju. Kamēr 1980.g. tikai 15% no vāciešiem draudzējās ar ārzemniekiem, tas skaits palielinājis līdz 200.g. līdz 49%. 1999.g. katrā septītā laulība bija jauktā.[14]
Iepretim minētajiem pozitīviem faktiem joprojām pastāv naids pret ārzemniekiem, it īpaši pēc apvienošanos austrumos 90. gados regulāri notika uzbrukumi cittautiešiem. Vēsturē iegāju dienām ilga blokāde Hoyerswerda pilsētā pie patvēruma lūdzējiem kopmītnēm. Vairāki cilvēki aizgāja bojā. Austrumvācijā vienkārši sociālisma laikā neiebrauca pirmkārt tik daudz ārzemnieku un otrkārt oficiālā valsts politika lika iedzīvotājiem samierināties ar tautu draudzību politiku. 1989.g. bija uz 17 miljonu iedzīvotājiem tikai 191.000 cittautieši, 1,2% no iedzīvotājiem. Viņi bija galvenokārt studenti un viesstrādnieki no sociālistiskām draugu valstīm Āfrikā un no Vjetnamas vai Kubas. Lielākā daļa no viņiem pēc apvienošanos atgriezās dzimtenē.[15] Bet arī rietumos pilsētā Solingen dedzināja māju, kurā turki dzīvoja.
Galvenais iemesls tam ir mīti, kas turpinājās pastāvēt: Ārzemnieki vāciešiem atņem darbu, par viņiem ir jāmaksā sociālo apdrošināšanu un viņi ir kriminogēni. Bet tas ir pilnīgi aplam, jo pēc statistikas strādājošie ārzemnieki iemaksā vairāk nekā viņi saņem, un kriminālais radītājs viņiem atbilst sava slāna vietējiem cilvēkiem.[16]
Bet valsts arī mainīja politiku. Kamēr sākumā sociālus dzīvokļus iedeva ģimenēm pēc individuālas nepieciešamības un bērnu skaita, kas faktiski daudzbērnu ārzemnieku ģimenēm deva priekšroku, tagad piešķir arī atkarībā no pilsētā nodzīvotā laika, kas pēc pagastiem atšķiras. Otrais aspekts šai idejai ir nepieļaut izolāciju, jo sociālmājās citādi izveidosies kārtējais Ghetto.[17]
Tā arī ir problēma Francijas pilsētu priekšpilsētās ar lielu cittautiešu iedzīvotāju skaitu, kas dzīvo daudzstāvu sociālmājās sliktā stāvoklī. Tāpat regulāri jaunieši, kuriem cerības uz darbu un normālu dzīvi maz dedzina mašīnas. Valsts tur reaģē ar māju nojaukšanu un cilvēku pārcelšanu citā vietā. Vienīgi šī rīcība nespēj mainīt pamatproblēmu.
Latvijā situāciju raksturo fakts, ka gandrīz visi latvieši pārvalda brīvi krievu valodu, kamēr otrādi rodas vēl problēmas. It īpaši darbā latvieši ir regulāri ļoti pretimnākoši un komunicē ar saviem kolēģiem krieviski. Privātajā dzīvē, lai gan daudz latvieši labprāt arī daudzas ar krieviski runājošiem cilvēkiem, pastāv tomēr joprojām drīzāk divas sabiedrības.
2004.g. rudenī izglītības reformā izraisīja lielu konfliktu. 1. Septembrī, kad Doma Laukumā pulcējas latvieši skolēni un pie atbrīvošanas pieminekļa Pārdaugavā krievu runājošie, gaidīja kautiņus, kas nemazi nenotika. Laikam visiem Latvijas iedzīvotājiem pirmkārt tā diena ir pārāk liela svētku diena. Otrkārt ne latviešiem ne krieviem ir īpaši raksturīgi asprātīgā mentalitāte, kas vērstos uz vardarbību.
Interesanti salīdzināt Latviju ar Igauniju. Gan Latvijā cittautieši īpatsvars ir nedaudz lielāks par igauņu, bet kaimiņvalstī neigauņi dzīvo izolēti. Protams ir liels skaits galvaspilsētā Tallinā, kur aptuveni puse no iedzīvotājiem ir cittautieši. Tas rādītājs gan Rīgā ir daudz lielāks. Bet citādi pārsvarā dzīvo Ida-Virumaa (Austrum-Viru-Rajons). Savukārt Latvijā cittautieši dzīvo visās lielākās pilsētās. Tas kavē Igaunijā cilvēkiem uzturēties igauņu vidē un mācīties valsts valodu. Turklāt igauņu valoda ir somu-ugru valoda un atšķiras tāpēc no krievu valodas vēl vairāk nekā latviešu, vai arī piemēram spāņu un itāļu no vācu valodas.
Iespējams tāpēc Latvijā raksturīgi ir daudz jauktās laulības – starp latviešiem 18-20%. Un šis skaitlis ir stabils. Krievu jauktās laulību skaits ir pat 36-40%. 20% no nepilsoņiem dzīves biedri ir latvieši. Jauniešu jauktās ģimenēs izvēlas latviešu vidi. Tas veicina ne tikai integrāciju, bet citreiz pat asimilāciju.[18] Turklāt lielākai daļai latviešiem ir cittautiešu draugi un radi. Tā kā Latvijas sabiedrība nav galīgi sašķelta.[19]
Arī kultūras dzīve pievērš cittautiešiem uzmanību. Slavenais komponists Raimonds Pauls senāk visā Padomju Savienībā bija populārs un regulāri gan ar krievu dziedātājiem sadarbojās gan Latvijā izdeva skaņu plates ar dziesmām krievu valodā. Līdzīgi izdarīja latviešu grupa Remix un igauņu grupa Ruja. Mūsdienās turpinājās. Uz eirovīzijas dziesmu konkursu sūtīja Latvijas krievieti Marija Naumova, kura bez tā vēl arī uzvarēja Latvijas vārdā. Arī Ainārs Mielavs plāno iekārot krievu auditoriju.[20]
Tomēr kā padomju mantojums atšķiras lauku no pilsētas dzīves. Cittautieši bija pārsvarā nodarbināti rūpniecībā un it īpaši valsts uzņēmumos un infrastruktūrā kā Latvijas Kuģniecībā un Latvijas Dzelzceļā, kamēr lauksaimniecība gandrīz tikai latvieši strādāja. Tā situācija turpinājusies.[21] Protams, valsts iestādes par ierēdņiem var strādāt vienīgi valsts pilsoņi, bet citādi Arta Pabrika pētījums 2002.g. “neliecina, ka šajā vidē pastāv izteikta diskriminācija pēc etniskās pazīmes. Arī mazakumtautības labklājības līmenis ir līdzīgs majoritātes labklājības līmenim”.[22]

Politiskā reakcija un valsts programmas
Svarīgākais jautājums valstīm ir pilsonība. Nīderlande, Beļģija, Portugāle un Spānija piešķir pilsonību jau sen pēc teritoriāla principa. Tas nozīmē, ka tajās valstīs dzimušais bērns jebkurā gadījumā ir to valstu pilsonis. Vācija līdz 2000.g. pieļāva tikai izcelsmes principu, proti, bērns ir tās valsts pilsonis, kuras pilsoņi ir viņa vecāki.[23] Vēl 80. gados oficiāli politika sludināja ideju, ka Vācija nav ieceļošanas valsts, lai gan fakti un dati liecināja par pretējo. 1993.g. atcēla konstitūcijas noteikums, ka politiskus bēgļus vairs neuzņems, ja viņi iebrauc no drošām valstīm, kas faktiski nozīmēja, ka tikai ar lidmašīnu varēja atbraukt, jo visas Vācijas kaimiņvalstis ir drošas. Tajā gadā atviegloja pilsonības iegādi, bet 1998.g. beidzot pieņēma iecelšanas likumu.[24]
Latvijā pēc neatkarības bija tādi politiskie spēki, kas atbalstīja nelatviešu izbraukšanai pilnībā. No Neatkarības Kustības izveidotā konservatīvā partija centās īstenot diezgan nacionālistisko politiku ar ļoti stingriem naturalizācijas noteikumiem. Bet ar šo nepanāca iecerēto. Arī pati partija kļuva arvien nepopulārāk. Nacionālistiskā retorika gan pastiprināja pašiem latviešiem nedrošības sajūtu.[25] Vietā liberālāk noskaņotās partijas kā Latvijas Ceļš īstenoja savus likumprojektus un beidzot 1998.g. referendumā Latvijas pilsoņi balsoja par vieglāko režīmu. Galvenokārt tika atcelta saucamā loga sistēma. Pēc tās varēja naturalizēties noteiktajā gadā tikai cilvēki noteiktajā vecumā, proti, ierindoja ārvalstniekus pēc dzimšanas datiem. Kļūt par Latvijas pilsoni nebija atkarīgi no cilvēka vēlmes un spējas iemācīties valsts valodu.
Protams fonā bija Latvijas ārpolitikas mēģinājumi integrēties rietumvalstu struktūras, tas nozīmē NATO un Eiropas Savienībā. Bet to institūcijas prasīja tieši politiku, kas dod arī nepilsoņiem sociālas un ekonomiskās tiesības sabiedrībā un iespējamību naturalizēties. Valdībām sniedza padomi EDSO misija Rīgā, kura pastāvēja no 1993.g. līdz 2001.g., kad uzskatīja reformas par pabeigtām. Līdzīgā iestāde bija arī Igaunijā.
Latvijā valsts integrācijas politika tagad orientējas it īpaši uz jaunāko paaudzi. Izglītības sistēma cenšas pastiprināt valsts, proti, latviešu valodas zināšanas arī cittautieši aprindās. Politika uzskata, ka atsevišķās skolās mācīties tieši veicināja stereotipus pret citiem. Tomēr piedāvā gan cittautiešiem savās skolās mācīties, tā kā eksistē arī ukraiņu, baltkrievu, igauņu un ebreju skolas kā arī čigānu klases. Ar ANO palīdzību attīstīja speciālo programmu latviešu valoda kā svešvaloda. Vispār pēc Latvijas neatkarības 1991.g. daudz cittautiešu vecāki sūta savus bērnus uz latviešu skolu, jo atzīst, ka jauniešiem tas būs nākotnei izdevīgāk.[26]

Perspektīvas
Principā izskatās, ka Latvijā tā krievi saprot, ka viņiem savai nākotnei ir latviešu valoda nepieciešamā kā arī latvieši saprot, ka viņiem nākotnē ir izdevīgi zināt krievu valodu it īpaši skatoties uz Latvijas iespējamo un jau reālo funkciju kā tilts no Eiropas Savienības uz Krieviju. Vēl 90. gadu vidū naids starp tautām bija lielāks. Latvieši vai igauņi negribēja pat savā starpā vienīgo valodu izmantot, ar ko varēja sazināties. Tagad tas kaifs ir pagājis. Savukārt krieviem vairs nav bailes publiskās vietās ļoti brīvi izmantot savu dzimto valodu. Tātad situācija ir palikusi daudz normālākā un virzas uz praktisko pusi. Cik arī jauktās ģimenes izvēlas latviešu vidi un sūta savus bērnus drīzāk uz latviešu skolu, krievu valodas tradīcijas viņām ir arī dziļā.[27]
Savukārt Vācijā pa jaunu neizceļas daudz ārzemnieku. Tur dzīvojošie ir bieži vien jau iebraukušo mazbērni, proti, dzīvo trešajā paaudzē Vācijā. Līdz ar to viņiem ar vācu valodu problēmas nav. Arvien biežāk var tāpēc aukstākās funkcijas atrast cittautiešus. Un neviens Vācijā tā arī nesatraucas, ja futbola komandā vairāk nekā pusei no spēlētājiem nav vāciskie vārdi tā kā televīzijā vai popmūzikas biznesā utt. Droši vien process turpināsies, jo no poļu un hugenotu tautībām mūsdienas ir tikai palikušie uzvārdi, daļēji pārvāciskotie. Seriāla komisāra Schimanski senči bija laikam „Szimansky“ un pēdējais austrumvācu ministru prezidents Lothar de Maiziére tāpat nevar noliegt, ka viņa ģimenei kāda saistība ar Franciju ir.
Ilgi var diskutēt par to jautājumu, vai nu tie cittautieši ir vienkārši integrēti un ir izveidojusies multikulturālā sabiedrība vai ar notikusi asimilācija. Paliek jautājums, vai par otro variantu vajag skumst. Cik tas nenotiek piespiestā kārtā, neviens nespēs bremzēt to procesu. Senprūši asimilējas tā Vācijā kā lībieši Latvijā. Laika gaitā tas ir vienmēr tā bijis. Pati latviešu tauta izveidojās no kuršiem, sēļiem, latgaļiem un arī lībiešiem.[28] Aptaujās rāda, ka 60% no Latvijas iedzīvotājiem jūtas nedrošību savā nākotnē, bet tikai 5,7% savas tautības dēļ. Iedzīvotājus nešķel tautība, bet drīzāk materiālie jautājumi.[29] Un ar to vienojas vienalga kādas tautības jebkurā valstī.
[1] Langewiesche, Dieter: Nation, Nationalismus, Nationalstaat in Deutschland und Europa, München 2000, S.23
[2] Özdemir, Cem: Currywurst und Döner, Bergisch Gladbach 1999, S.34ff.
[3] Ludwig, Klemens: Ethnische Minderheiten in Europa, München 1995
[4] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.288
[5] Schäfers, Bernhard: Sozialstruktur und sozialer Wandel in Deutschland, 1995, S.118 (§6 Bundesvertriebenen- und Flüchtlingsgesetz)
[6] Thränhardt, Dietrich: Integration und Partizipation von Einwanderergruppen im lokalen Kontext; in: Klaus J. Bade / Jochen Ottmer: Aussiedler: deutsche Einwanderer aus Osteuropa, Osnabrück 1999, S.231f.
[7] Thränhardt, Dietrich: Integration und Partizipation von Einwanderergruppen im lokalen Kontext; in: Klaus J. Bade / Jochen Ottmer: Aussiedler: deutsche Einwanderer aus Osteuropa, Osnabrück 1999, S.233f.
[8] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.243
[9] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.285
[10] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.287
[11] Özdemir, Cem: Currywurst und Döner, Bergisch Gladbach 1999, S.209f.
[12] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.293ff.
[13] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.302
[14] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.300
[15] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.305
[16] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.302
[17] Thränhardt, Dietrich: Integration und Partizipation von Einwanderergruppen im lokalen Kontext; in: Klaus J. Bade / Jochen Ottmer: Aussiedler: deutsche Einwanderer aus Osteuropa, Osnabrück 1999, S.237
[18] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.244, 263
[19] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, 253
[20] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.254
[21] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.261
[22] Pabriks, Artis: Etniskās porporcijas, nodarbinātiba un diskriminācija Latvijā, Rīga 2002, S.49-52
[23] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.280ff.
[24] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S. 289f.
[25] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.244, 246, 250, 252
[26] Valsts programmas koncepcija: Sabiedrības integrācija Latvijā, 1999, S.26ff.
[27] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.255f.
[28] Valsts programmas koncepcija: Sabiedrības integrācija Latvijā, 1999, S.22
[29] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.262

Rauchverbot in Deutschland und anderswo

Daß Rauchen gesundheitsgefährdend ist, steht außer Frage. Die Diskussion darüber wie auch über die als positiv empfundenen Seiten wie die Geselligkeit wird seit vielen Jahren geführt.

Der Kampf gegen das Rauchen währt ebenfalls seit vielen Jahren. Lange schon gibt es im öffentlichen Raum die Werbung mit dem Marlboro-Cowboy und vergleichbare Plakate nicht mehr. Seither geht es verstärkt um den Nichtraucherschutz, weil auch das passive Rauchen, der Aufenthalt in Räumen, in denen geraucht wird für den Nichtsraucher eine Gefahr darstellt. Die Zeiten, als der dem Glimmstengel frönenden Fraktion diese Diskussion mit Argumenten wie, Nichtraucher haben mich noch nie gestört, oder aber Nichtraucher dürften die Freiheit des Rauchers nicht einschränken, sind lange vorbei.

Den Anfang des Nichtraucherschutzes stellte das langsame Anwachsen der rauchfreien Zonen dar. Insbesondere in Büros mußten plötzlich die Raucher eine Rauchpause in einem separaten Raum einlegen. Neben der Bedeutung des Rauchens in der Freizeit waren mit dieser Praxis zwei Fragen verbunden. Erstens: wieviel Arbeitsausfall macht der Zeitverlust der Zigarettenpause aus? Das ist abhängig davon, wie lange der Raucher an einer Zigarette zieht, aber auch davon, wie viele Zigaretten er täglich raucht. Zweitens: Die Zigarettenpause ist für die Raucher auch ein kommunikativer Moment, zumeist gehen die rauchenden Kollegen nämlich gemeinsam aus dem Büro. Vom Gespräch während der Zigarettenpause ist der Nichtraucher ausgeschlossen, es sei denn, er setzte sich doch wieder dem Zigarettenqualm aus, was ja durch di räumliche Trennung von Arbeit und Rauch unterbunden werden sollte.

Später wurde diese Politik auch auf Räume ausgedehnt, die beinahe als unter freiem Himmel befindlich bezeichnet werden könnten. So ist auf Bahnhöfen seit einiger Zeit das Rauchen eben auch auf den Bahnsteigen nur noch in den markierten Zonen erlaubt. Aber eines haben alle diese Maßnahmen gemeinsam: es handelt sich um Orte, an denen die Nichtraucher gezwungen sind sich aufzuhalten. Wer arbeitet, muß sich am Arbeitsplatz befinden, wer mit dem Zug reist muß Bahnhöfe besuchen.

Interessant ist an dieser Stelle natürlich auch ein internationaler Vergleich. Rauchen war etwa lange Zeit in Frankreich so weit akzeptiert, daß es sogar in Hörsälen, Theatern und Kinos toleriert wurde, ja sogar normal war. Die wissenschaftliche Lehre und den Disput mag man auch von Seiten der Studenten noch als „Arbeit“ definieren. In öffentlichen Vorführräumen ist dies jedoch insbesondere dann unvorstellbar für deutsche Verhältnisse, wenn auch noch das Licht im Zuschauerraum abgeschaltet wird. Der Grund ist einfach: die Gefahr eines Brandes.

In den letzten Jahren geht es nun in allen Staaten Europas Schritt für Schritt der Gastronomie an den Kragen. Und hier handelt es sich nun um einen Raum, wo jeder Gast sich freiwillig aufhält, sieht man einmal ab davon, daß das Ausgehen mit Freunden oder dem Partner von Nichtrauchern die Akzeptanz des Übels Rauchen abverlangt.

In Lettland und Estland wurde das Rauchverbot in Gaststätten und Restaurants 2006 respektive 2007 eingeführt - wie in diesen Ländern üblich, ohne vorherige breite gesellschaftliche Diskussion dieses Schrittes. Aber obwohl gerade unter jungen Menschen, unter jungen Frauen das Rauchen in den baltischen Ländern sehr verbreitet ist, wurde die Einführung des Rauchverbots ohne Murren hingenommen. Anfangs munkelte man noch, daß der Beginn des Verbots im Sommer noch nicht viel darüber aussagt, wie sich die Raucher im kalten Winter verhalten würden. Aber auch hier gab es keine Probleme.

In Deutschland wiederum wäre das Verbot beinahe an den Folgen der Föderalismusreform gescheitert, kommt aber nun doch, wenn auch in unterschiedlicher Form je nach Bundesland. Es steht vermutlich eher weniger zu befürchten, daß in den Vergnügungsmeilen der Innenstädte das neue Verbot große Probleme mit sich bringt. Anders sieht es aus bei der klassischen Eckkneipe. Diese Gastronomie lebt von einem anderen Klientel als die Kneipenwirte in der Düsseldorfer Altstadt. Die meisten Gäste rauchen und viele Lokale sind technisch nicht in der Lage, Räumlichkeiten für Nichtraucher von Rauchzonen zu trennen. Hier werden die nächsten Monate zeigen, welche Folgen das neue Verbot zeitigt.

Daß eine Prohibition wenig Erfolg hat, bewies das Beispiel der USA im vergangenen Jahrhundert. Wirtschaftswissenschaftler argumentieren, ob nicht auch im Bereich der Drogenkriminalität viele Probleme aus der Welt geschaffen würden, wenn anstelle der Illegalität ein gesteuertes staatliches Handeln stünde - und diese Argumente sind alles andere als einfach von der Hand zu weisen. Das Rauchverbot in der Gastronomie wird vermutlich eher nicht das Rauchen zurückdrängen wie es die drastischen Preiserhöhungen für Zigaretten, welche die lettische Regierung in vorauseilendem Gehorsam gegenüber Brüssel bereits dieses Jahr zuläßt, ebenfalls nicht bewirken werden, so wünschenswert es gerade in Lettland angesichts des Rauchverhaltens von Jugendlichen wäre.

Aber zu einem taugt das verbot auf jeden Fall, nämlich zum Schutz der Nichtraucher. Und selbst Raucher geben zu, daß es kein Nachteil ist, daß nun nach einem Kneipenbesuch nicht alle Klamotten nach Rauch stinken und in die Waschmaschine müssen.

Läti on haige ehk Kuidas meie naabrid ootavad altkäemaksu võtnud poliitikute avalikustamist

See artikkel ilmus SL Õhtulehes 17.11.2007. aastas.

Pühapäeval peab Läti oma 89. sünnipäeva, aga lätlased ootavad pidukõnede asemel skandaalse valitsuse tagasiastumist ja altkäemaksudega harjunud poliitika kadumist.
Lätis on seis hull. Skandaal järgneb skandaalile. See, mis neid enam ei üllatagi, mõjuks meil pommina.
Läti uut presidenti Valdis Zaltersit süüdistatakse veel kirurgina töötades altkäemaksu võtmises. Peale selle on ta oligarhide pantvang ja poliitiliselt täiesti kogenematu, kinnitavad opositsionäärid.
Rahva toetus Läti valitsusele ja parlamendile on nullilähedane. Inflatsioon on 13 protsenti.
USA suursaadik Lätis hoiatas, et lätlased ei kalduks kõrvale demokraatlikust arengust.
Endine Läti president Freiberga ütles ühes viimases kõnes parlamendis, et koduarestis istuval oligarhil Aivars Lembergsil on parlamendisaadikute nimekiri, kellele on makstud altkäemaksu.
Kriisidest väsinud Läti ootab, et praegune peaminister astub 5. detsembril ametist tagasi. Aga häda on selles, et sama mees juhib ka uue valitsuse moodustamist.
Riia Stadinši ülikooli õppejõud Veiko Spolitis: "Eestlane tahab soomlasest parem olla, lätlasele piisab, et olla parem venelasest. See on peamine, mis eristab eestlast ja lätlast. Eestis peavad kõik deklareerima oma tulusid. Lätis seda süsteemi pole. Eestlased ei usu seda, aga süsteemi pole. Ainult ametnikud peavad deklareerima, aga väga lihtne on varasid kantida ja varjata. Läti uus hingamine peaks algama selle seaduse muutmisest."

Astub tagasi ja teeb uut valitsust
Läti peaminister Aigars Kalvitis teatas, et lahkub ametist 5. detsembril. Samas on ta haaranud ohjad, et uus valitsus moodustada.
"Absurd, eks. Tal on parlamendis enamus, aga rahva toetus null," ütleb SL Õhtulehele opositsioonipartei Uus Aeg (nagu Eestis Res Publica) juht Krišjanis Karinš. "Neid ei valitaks täna isegi parlamenti."
Karinš pelgab, et praegune valitsusklikk tahab ka pärast detsembrit võimule jääda ja muuta valitsuses vaid nägusid, mitte sisu.
"Kalvitis lahkub, nii on ta lubanud, aga säilitab kontrolli," on Karinš kindel.
"See on nagu monarhia, vaba arutelu pole. Sedagi ei saa välistada, et president ta siiski peaministriks nimetab. Siis saab Kalvitis öelda, et ka president soovib teda vanal kohal edasi näha," ütleb Veiko Spolitis.
Uue Aja juht arvab, et kui neid valitsusse võetaks, võiks rahvas ehk uskuda, et ka sisuliselt püütakse midagi muuta.
"Algul öeldi meile ei, nüüd püütakse ka meiega rääkida," muigab Karinš. "Aga uus valitsus peab olema uus. Me ei taha olla viies ratas vankri all."
Karinš usub, et Kalvitis pole teinud rumalaid vigu. Ta on lihtsalt teinud, mida tal kästi teha. "Oligarh Andris Škele on boss, mitte Kalvitis. Kalvitis mõistis liiga hilja, et ta on poliitiliselt surnud."
Kalvitis on mitu korda seadustele sülitanud, jõhkraimalt viimaste valimiste ajal. Kui iga erakond tohtis reklaamile kulutada 300 000 latti, siis tema erakond läks seadusest mööda. "Peaministri kabinetiülem lõi mittetulundusühingu, et nad saaks erakonnaväliselt parteile reklaami teha. Nad läksid seadusest mööda ja see ajaski rahva vihaseks. Kohus kinnitas samuti, et asi on seadusevastane ja nad peavad raha tagasi maksma."
Spolitis: "See oli jõhker valimisseaduse rikkumine. Ülemkohus ei julgenud aga öelda, et valimised olid ebaseaduslikud."

Presidendiametisse loomaaias
Pärast maailmas armastatud president Freibergat on lätlased uues riigipeas Zaltesis äärmiselt pettunud.
"Me ei tea, mida ta praegu mõtleb. Ta nimetab end sõltumatuks," muigab Karinš. "Ta oli hea arst, armastatud kirurg. Koalitsioon palus teda presidendiks. Ta võlgneb koalitsioonile tänu, et ta on riigipea. Aga tal pole oma arvamust."
Poliitikuna kogenematu Zalters alustas karjääri skandaaliga. "Ta võttis kirurgina patisentidelt kingitusi ja raha. Koalitsioon aitas tal olukorrast välja tulla ja kokkuvõttes maksis president kõigest 250 latti (5595 krooni) trahvi. Keegi ju ei tea, kui palju ta tegelikult ümbrikke vastu võttis. Üks asi on olla arst, teine riigipea. Temal ei tohi olla maksuvõlgu ega muid patte," rõhutab Karinš.
Alles kolmapäeval oli Läti televisioonis järjekordne saade, kus püüti detailselt meenutada oligarhide ajaloolist kohtumist loomaaias – seal pandi paika, et Zaltersist saab uus riigipea.
"Koht valiti selle järgi, et üks asjaosalisi oli loomaaia tegevjuht. Aga nüüd on sellest saanud väga irooniline sümbol," muigab Karinš.
Spolitis: "Zalters kuulab oma sponsoreid. Ta pole näidanud ühtegi initsiatiivi. Ta saab alustada alles 5. detsembril, seniks on andnud peaministrile võimaluse. Aga tal pole kogemusi ja teadmisi. Julgust võib-olla isegi oleks. Ta tõugati poliitikasse, sest Lätis piisab presidendi valimiseks parlamendi lihthäälteenamusest."
Ekspresident Freiberga on vait.
Või ootab.
Lembergsi "stipendiaadid"
Üks pikaajalisi ja alistamatuid halle kardinale oli Ventspilsi linnapea ja transiidikuningas Aivaras Lembergs. Kuigi praegu on ta koduarestis, elab kogu Läti ootuses, et ta avalikustab poliitikute nimekirja, kellele ta on maksnud.
Kõik võib alguse saada Liechtensteinis peetavast kohtuprotsessist. Sealsete pankade kaudu pesi ta ligi 15 miljonit dollarit. Kaarega jõudis raha tagasi Lätti ja kuulduste kohaselt on ta maksnud pooltele parlamendisaadikutele.
"Ka ekspresident Guntis Ulmanisele. Lembergs võis aga talitada ka USA maffia eeskujul – poliitiku nimele avati konto, aga inimene ei teadnud sellest midagi," kardab Spolitis.
Miks Freiberga ikkagi ei avalda Lembergsi "stipendiaatide" nimekirja? Pärast ametist lahkumist ta kartis, sest kogu poliitiline süsteem oleks lagunenud. Ta ütles vaid, et Damoklese mõõk on Läti poliitikute kohal," meenutab Spolitis.
"Pärast ta ajaloolist viimast kõnet ei antud talle parlamendis isegi lilli. Kõik olid ehmunud."

Euroopa vaikib, USA mures
Spolitis ja Karinš on ühel meelel, et Euroopa Liit vaikib Läti poole vaadates. Sakslane Axel Reetz õpetab Turiba kõrgkoolis ja toob näite: "Riias käis Saksa parlamendi delegatsioon ja nad ei teadnud Läti olukorrast mitte midagi."

Vaid USA on mures
"USA tahab, et ka siin oleks demokraatia ja kehtiks seadused. Nende saadik Riias Catherine Todd Bailey esines väga tugeva Lätit noomiva kõnega, aga Kalvitis ei pidanud vajalikuks seda isegi kommenteerida," lisab Karinš.
Pärast USA saadiku ajaloolist kõnet Riia ülikoolis hakati uurima tema tausta. "USAs on karjääridiplomaadid ja diplomaadid, kes on president Bushi kampaaniat rahaliselt toetanud. Tema toetas presidenti. Aga ta on väga tore inimene ning ta esinemine oli USA riigidepartemanguga kooskõlastatud," lausus Spolitis.
Ameeriklased pidid Läti valitsuse ponnistustele reageerima, sest ebaõnnestunud julgeolekuseaduse tõttu võinuks USA ja NATO saladused jõuda praktiliselt igaühe kätte.
Paljuski andis USA saadiku kõne edasistele sündmustele tõuke. Rahvas kuulas tema sõnu.
"Olid suurmeeleavaldused, milles osales ka intelligents. Ühel hetkel koguneb presidendipalee ette 20 000 inimest. Äkki hakkab ka riigipea siis mõtlema, kuidas korruptsioonist ja skandaalsest poliitikast lahti saada," arvab Karinš.

Läti Panga uus juht: devalvatsiooni ei tule
Eelmisel nädalal kinnitati uuesti ametisse Läti Panga president Ilmars Rimsevics. "Kuni tema on ametis, devalveerimist ei tule. Nii on ta lubanud," on Spolitis veendunud. "Pank on iseseisev ja latt seotud euroga. Valitsusel pole võimalik raha juurde trükkida."

Der bekannte Unbekannte: Jaan Kross

Grundlage dieses Beitrages ist ein Gespräch, das ich mit Jaan Kross Ende der 90 Jahre in seiner Wohnung in der Altstadt von Tallinn führte. Kross sprach zwar fließend deutsch, trotzdem führten wir das Gespräch vorwiegend auf Estnisch. Den Text habe ich erst jetzt überarbeitet, da Kross mir damals wohl angesichts häufiger Journalistenanfragen eher gelangweilt antwortete.
Nun ist der estnische Schriftsteller Jaan Kross nach den Weihnachtsfeiertagen gestorben. Sein Name stand seit Jahren auf der „Liste“ des Nobelkomitees. Den Preis hat der lebendige Erzähler historischer Werke jedoch nie erhalten. Dafür ist er der meistübersetzte Schriftsteller Estlands von dem auch zahlreiche Werke in deutscher Sprache erschienen sind.
Der Weg zum meistgelesenen Erzähler der estnischen Historie war verschlungen. Jaan Kross hatte noch vor dem Kriege begonnen, Jura zu studieren. Das Völkerrecht war sein Schwerpunkt, worüber er sich zu promovieren anschickte, als zunächst die Sowjets 1940, dann die Deutschen 1941 und schließlich wieder die Sowjets 1944 sein Vaterland besetzten. Die Deutschen schon warfen den Esten ins Gefängnis, nur weil er Freunde hatte, die so etwas wie eine „Estnische Résistance“ waren. „Ich war für eine estnische Zukunft ohne Deutsche und ohne Russen“.
Doch die Inhaftierung dauerte nicht lange. „Die Gefängnisoffiziellen hatten das Gefühl, für sich selbst etwas gutes zu tun. So wurden wir ohne Papiere entlassen“. Doch das Glück der wiedergewonnenen Freiheit währte nicht lange. Die Sowjets waren weniger zimperlich. So wurde Kross 1946 nach Sibirien deportiert, wo er mehr als acht Jahre blieb.
Schon vorher hatte Kross mit Übersetzungen begonnen. Marie-Antoinette von Stefan Zweig, erinnert er sich, sei das erste gewesen, das in den Kriegswirren jedoch verloren ging. Kross hat schon von Kindesbeinen an Deutsch gelernt an einem vielsprachigen Ort wie Estland. Französisch und Englisch kamen in der Schule hinzu, Schwedisch dank Privatstunden und Russisch im Lager.
Als Kross aus dem Lager zurückkehrte, war ihm klar: „Ich mußte etwas anderes machen, es war eindeutig, daß zumindest in Osteuropa das Völkerrecht eine Kunst für den Mülleimer war.“ Dann kam ein alter Freund auf ihn zu und bot ihm die Mitwirkung an einer Übersetzung Heinrich Heines an, die kurz darauf erscheinen sollte.
Anschließend verstarb 1956 Bertold Brecht und auch da half er einem Bekannten aus, der einen Artikel zu schreiben hatte und zeitlich überfordert war, auch die Gedichte zu übersetzen. Später kamen noch weitere Auftragsarbeiten hinzu, aber Kross nahm sich auch anderen Texten an, die er sich selbst aussuchte, „was mir gefällt, was ich gerade gelesen habe“. In den letzten Jahren hat Kross allerdings nicht mehr übersetzt
In den 50er Jahren hatte Jaan Kross mit Gedichten begonnen, die vor allem wegen ihres innovativen Charakters für Aufmerksamkeit und einen gewissen Erfolg sorgten. „Viele fangen mit Versen an und wechseln dann zur Prosa“, sagt Kross als Erklärung, warum er die Sparte gewechselt habe. Man müsse den Menschen etwas sagen, doch er habe den Kern, um den sich alles dreht, nicht gefunden. Auch die Menschen veränderten sich. Schließlich habe es in den 50er Jahren unter Chrutschschows „Tauwetter“ etwas mehr Freiheit gegeben. Anschließend herrschte jedoch wieder „Eiszeit“. Zeit, das Feld zu wechseln.
Nach der Abwendung von Übersetzungen und Lyrik arbeitete Kross vorwiegend an historischen Romanen. Für ein kleines Volk wie die Esten hat die Geschichte große Bedeutung, zumal in der Sowjetzeit nur bedingt an die Wahrheit zu gelangen war. Kross setzte sich ins Archiv, redete mit vielen Menschen und schrieb schließlich über Dinge, die 200 oder noch mehr Jahre zurücklagen. „Das hat die Zensur nicht so interessiert.“ Andererseits ist man sich auch in Estland einig, daß vielfach auf diesem Wege Dinge auszusprechen waren, die ansonsten in einem in der Gegenwart spielenden Roman nicht hätten gesagt werden könne. Kross: „Sicher habe ich auch Glück mit Zensoren gehabt, die ein Auge zugedrückt haben.“ Schließlich sind die Bücher auf Deutsch bereits in der DDR erschienen.
1992 folgte Kross dem Ruf in die Politik als Parteiloser Abgeordneter der Wahlunion „Moderate“ (der Vorgänger der heutigen Sozialdemokraten des Präsidenten Toomas Hendrik Ilves, die bei ihren Beteiligungen an konservativ-liberalen Regierungen ihrem Namen nur bedingt entsprechen). Als aktiver Bürger an der Politik teilzunehmen hatte damals eine große Bedeutung. Viele Künstler und Intellektuelle wechselten in den postsozialistischen Staaten wenigstens zeitweilig das Geschäft. Kross zitiert die Worte eines Musikerkollegen, der sich der Presse gegenüber zu rechtfertigen hatte, daß es „das erste Mal sei, daß man in die Politik gehen könne, ohne sich dabei schmutzig zumachen.“ Einen Umstand, den die Mehrheit der Bevölkerung ganz gewiß anders sieht. Doch Kross war neugierig darauf, wie das funktioniert.
Nach einem Jahr hatte er genug und trat zurück. Das wiederum stellte sich als schwierig heraus, denn die Vorschriften des Parlamentes Riigikogu sahen einen solchen Fall nicht vor. Nur Krankheit zählte als Grund für einen vorzeitigen Rückzug. Kross als ältester Abgeordneter meinte: „Alter ist auch ein Krankheit“. In Wahrheit war der Drang zur Arbeit am Schreibtisch die treibende Feder. Schreiben war Kross doch wichtiger. Die Moderaten hätten gern gesehen, wenn Kross als Präsident kandidiert hätte, so wie es sein Schriftstellerkollege Lennart Meri tat. Doch Kross lehnte das Angebot dankend ab. Kross’ Urteil über die Politik: Ziemlich normal und nicht unmoralischer als die durchschnittliche Menschheit. Gewiß habe er diese Meinung an die Bevölkerung weitergeleitet, doch das hat offensichtlich keinen Einfluß auf die allgemeine Meinung gehabt.
Was die ständige Erwähnung seines Namens im Zusammenhang mit dem Nobelpreis betrifft, gibt sich der Schriftsteller gelassen. Er habe sich daran gewöhnt, betrachte die Frage nicht als das Wesentliche. Dennoch, für Estland meint er, sei das doch sehr wichtig. In jedem Fall hat er sich schon über die ganze Prozedur in einem Roman amüsiert. Darin geht es um einen gewissen Mertens, der zu Beginn des Jahrhunderts ebenfalls angeblich den Nobelpreis erhalten sollte, eine Falschmeldung die Runde machte, und sogar sehr viel später in einem amerikanischen Lexikon sein Name in der Liste der Preisträger auftauchte, obwohl sich das Komitee letztlich anders entschieden hatte.

Jugend und Gerechtigkeitslücke

In den vergangenen Wochen und Monaten sind verschiedene Themen durch die Presse gegangen, die in irgendeiner Form etwas mit Jugend zu tun haben. Da sind natürlich zuvorderst die jüngst sich häufenden Kindestötungen zu nennen und die daraus resultierende Frage, wie der Staat vernachlässigten Kindern helfen kann. Dann war da der möglicherweise verhinderte neuerliche Amoklauf in einer Schule verbunden mit der wiederholten Frage nach der Wirkung gewaltverherrlichender Computerspiele und – last but not least – die Ergebnisse der jüngsten Pisa Studie, welcher die Debatte über das dreigliedrige Schulsystem anheizte. Außerdem wurde hier wieder häufig das Unwort vom „Migrationshintergrund“ bemüht – warum kann man eigentlich nicht einfach „ausländische Abstammung“ oder „Einwanderer“ sagen.
Alle diese Aspekte sind echte Probleme in der deutschen Gesellschaft, die so oder in ähnlicher Form auch andere westeuropäische Staaten kennen, wobei diese selbstverständlich in Ländern mit einer längeren Kolonialgeschichte ausgeprägter als in Deutschland.
Dabei wird bei der Diskussion über mögliche Reaktionen des Staates häufig nur über Maßnahmen zur Lösung gesprochen, die mit Mechanismen von Kontrolle und Bestrafung arbeiten. Insbesondere konservative Kräfte verlangen gesellschaftskonformes Handeln. Wenn also Jugendliche und Kinder nicht wie kleine Erwachsene Verständnis für Erlaubtes und Verbotenes entwickeln, so wird darauf mit Strafen reagiert und nicht hinterfragt, wieso unsere Gesellschaft dieses als Fehlverhalten eingestufte Verhalten hervorbringt. Offensichtlich nämlich produziert die deutsche, die westliche Gesellschaft diese Phänomene nicht nur, sondern das Ausmaß nimmt bedauerlicherweise – wie zu beobachten – auch eher zun.
Jugendschutz ist wichtig, aber Amokläufe in Schulen als Folge von Videospielen und Fernsehkonsum abzutun, greift zu kurz. Dabei sind auch diese Probleme hausgemacht. Neil Postman hat vor über 20 Jahren vorhergesehen, was die Einführung des Privatfernsehens mit sich bringt; und auch in Deutschland wurde gewarnt. Nun ist es die damals federführende CDU, welche die bittersten Krokodilstränen weint. Helmut Kohl war dem Irrtum aufgesessen, Privatkanäle würden der CDU dienen. Natürlich mag man zugestehen, daß sich insbesondere in einem immer stärker zusammenwachsenden Europa, im Rahmen der Globalisierung und des technischen Fortschritts eine Insel ohne Privatsender nicht hätte umsetzen lassen.
Abgesehen davon, daß die Frage erlaubt seien muß, woher sich minderjährigen Schüler Waffen besorgen können, ist eine Beschäftigung mit der Frage viel wichtiger, warum laufen Schüler plötzlich Amok?
Vielleicht liegt die Antwort in einem internationalen Vergleich. In den USA beispielsweise passiert Vergleichbares entschieden häufiger als in Deutschland. Und erst kürzlich ist es sogar im skandinavisch-friedlichen Finnland vorgekommen – zur tiefsten Erschütterung der ganzen Nation. Dabei sollte sicher nicht verschwiegen werden, daß es immer auch Nachahmungstäter gibt. Auf viele Ideen muß der Täter erst einmal gebracht werden. So gibt es schon sehr lange Graffity, aber das Zerkratzen von Fensterscheiben ist dagegen eine jüngere Idee. Und in vielen osteuropäischen Staaten gibt es einstweilen entschieden weniger Graffity als im Westen. Die Ursache ist aber weniger darin zu suchen, daß die Jugendlichen dort bravere oder angepaßtere, also besser erzogen wären; angesichts der sozialen Umstände und der Einkommenssituation haben sie für Sprühdosen einfach kein Geld. Was ohne besondere Anschaffungen möglich ist, geschieht auch dort. Telefonzellen werden ganz insbesondere in Lettland andauernd zerstört, wo sie tatsächlich noch Häuschen sind, nicht wie in Deutschland oder Estland, wo es an öffentlichen Fernsprechern weniger zu zerstören gibt. Doch auch dies geschieht natürlich.
Was sind nun die Ursachen, und wo liegen mögliche Lösungen? Oberflächlich betrachtet auffällig ist, daß unter jugendlichen Straftätern immer wieder Personen mit dem Migrationshintergrund auffällig sind. Populisten veranlaßt dies regelmäßig zu Forderungen, diese Missetäter auszuschaffen. Aber diese Maßnahme wird schwieriger, da zahlreiche Herkunftsländer inzwischen zur EU und zum Schengen-Raum gehören.
Aber es gibt noch eine andere Auffälligkeit. Selbstverständlich kommt es vor, daß Jugendliche sich beweisen wollen, Mutproben von der Gruppe abverlangt werden. Dennoch ist die Ursache in erster Linie Perspektivenlosigkeit. Es fehlt im Leben eine Chancengleichheit, die schon durch den ungleichen Zugang zu Bildung induziert wird. Und das liegt nicht nur im vielfach gescholtenen deutschen Schulsystem begründet, dem vorgeworfen wird, nach der vierten Klasse zu früh zu selektieren. Ausschlaggebend ist auch das häusliche Umfeld, welches in der Zeit vor der Einschulung prägend ist. Dies wird mit einem weiteren Unwort benannt: bildungsferne Schichten.
Dabei kann nicht behauptet werden, daß die diesen Problemen zugrunde liegenden Aspekte nicht erkannt würden. Fehlende Förderung der Kinder bis hin zu Kinderarmut ist nichts weiter als ein Folgeproblem anderer sozialpolitischer Themen.
Die nun auch von Familienministerin von der Leyen geforderte regelmäßige Pflichtuntersuchung mag in vielen Fällen eine – mitunter gewaltsame – Vernachlässigung von Kindern ans Licht bringen, ändert aber nichts an ihren Startchancen ins Leben, die wesentlich verknüpft sind mit einem traditionellen Familienbild, wie es das christliche Weltbild der CDU beinhaltet, daß nämlich die Eltern die Kinder erziehen sollen.
Da kann sich Deutschland vielleicht in Skandinavien einige Ideen abgucken, wo Bildung und Karriere entschieden weniger durch soziale Herkunft geprägt ist. Niemand spricht den Eltern das Recht ab, sich mit ihren Kindern zu beschäftigen und sie auch über ihr Weltbild zu informieren. Aber soziales Verhalten lernt der Nachwuchs nicht in jeder Familie gleich – gut.