Politics Latvijā. Latvijas politiskā skatuve. Traģēdija vai komēdija

Portāls Politika.lv publicēja redakcijas rediģētu rakstu par Latvijas "politics" zem virsraksta "Vēlētājs nepastāvīgais, vēlētājs niknais". Melnraksts šeit:

Kā politiskā skatuve varētu uztvert, kas tiek atspoguļots mēdijos. Medijos parādās politiskais process, ar angļu jēdzienu nosaukt – politics. Valsts iekārta – polity – kā arī politikas saturu – policy – diskutēja divi iepriekšēji raksti.[1]
Ne tikai tajos rakstos autori nemitīgi atkārtoja uzskatu, ka Latvijā liela iedzīvotāju daļa skatās negatīvi uz politikas norisi un kā to novērtēt jēdziena „politiskā kultūra”[2] fonā. Runājot par politisko skatuvi vai politikas procesu atkal no tā nevarēs izvairīties, jo Almond un Verba jau tieši šo aspektu demokrātiskai valstij atspoguļo.
Saprotot politiskās kultūras jēdzienu kā politiķu uzvedību, tautas vidū var dzirdēt komentāru kā: Vai tad tāda vispār ir Latvijā? Un šis jautājums rodas tieši pateicoties kā haotiski uztvertu politikas norisei, politiķu uzvedībai, kas kaut vai televizorā ir vērots. Vēl viens ļoti izplatīts uzskats: Tās taču ir tikai spēles! Bez šaubām, to var pavisam nopietni pārmest lemšanas procesam. Bet, savukārt, kurā dzīves jomā tad varētu apgalvot, ka cilvēki, lai sasniegtu savu iecerēto, nespēlētos, meklē sabiedrotus vai pat iesaistās intrigās. Pats jēdziens spēle figurē, cik vien, protams, arī negatīvā nozīmē. Kurā dzīves jomā savu naidu, prieku, patiku utt. var noslēpt? Un politikas process jau nav nekas cits nekā problēmu atklāšana, risinājumu meklēšana, sabiedroto meklēšana un beigu beigās, protams, savu ideju īstenošana.

Situācija post-sociālismā
Tautas skats uz politiku vai politikas izpratne post-sociālistiskās valstīs, tajā skaitā arī Latvijā, ļoti atšķīrās no Rietumeiropas. Šeit lielai daļai iedzīvotājiem, burtiski visiem, kas ir pilngadīgie, ir vēl tādā dzīves pieredze no Padomju laikiem, kad komunisti solīja paradīzi uz pasaules, bet to tomēr vai nu nepildīja launpratigi vai to vienkārši nespēja pildīt. Tanī pašā laikā tautas vidū daudzmaz bija zināms, vismaz dzirdēts, ka Rietumos dzīves līmenis ir augstāks nekā Latvijā. Kamēr kaimiņvalstī Igaunijā iedzīvotāji, vismaz tās ziemeļdaļā, varēja skatīties Somijas televīziju, Latvijas iedzīvotāju dzīvoja citā informācijas telpā. Tāpēc nav brīnums, ka mazāk par to dzīvi Rietumos zināja, vai arī par to, kāpēc tieši dzīves līmenis bija augstāks, kāds viņš neapšaubāmi arī bija un joprojām ir. No mūsdienām skatoties varbūt liekas nedaudz naivi, bet tomēr daži bija pārliecināti, ka Rietumos cilvēki dzīvo labāk pateicoties faktam, ka tur politiķi savus solījumus arī pilda. Šī domāšana izpaudās, piemēram, neizpratnē par vācu kanclera Helmut Kohl sakāvi 1998.g. vēlēšanās. Radās jautājums, kāpēc, ja vāciešiem dzīvē labi klājās, viņi vairs nebalso par savu kancleru. Īstenībā, protams, viņa 16 gadu valdīšanas laikā vienmēr vismaz pāri 40% vēlētāju nebija balsojuši par Kohl.
Rezultātā Latvijā bieži cilvēki svārstās orientēties jaunos apstākļos, proti, uzzināt un saprast patiesību par dzīvi Rietumos vai arī izplatīt “sazvērestības teorijas“, piemēram, par to, ka politika apzināti vai aiz nespējas likvidēja Latvijas rūpniecību. Tiesa gan, tādu cilvēku ar laiku saruka – gandrīz jau 18 gadu ir pagājuši kopš neatkarības atgūšanas – un redz konkurētspējas zaudējumu pēc PSRS sabrukuma kā iemeslu rūpniecības krīzei un sekojoši labklājības lejupslīdei; protams, sabiedrība, savukārt, briesmīgāku posmu jau pārdzīvoja.
Turklāt pirms PSRS sabrukuma, proti, arī pirms dziļākas ekonomiskās krīzes iedzīvotājiem atmodas laikā nacionālais jautājums bija daudz svarīgāks nekā socio-ekonomiskais, par kuru svarīgumu faktiski arī uzzināja tikai ar attiecīgu problēmu iestāšanās pēc neatkarības.
Sekojoši nepārsteidz daži ārzemju zinātnieku novērojumi atmodas laikā. Tā Arter stāsta par cilvēkiem, kuri nesaprot, kāpēc ir vairākām partijām jābūt, vai nebūtu labāk eksistēt tikai vienai. Prasot, ka taču tā tieši esot tagad 50 gadus bijis, izrādās, ka cilvēks vienkārši nedomā par to, kā un kāpēc viņas rodas.[3] Lieven, savukārt, stāsta, ka kāds Tautas Frontes kongresa deleģēts kritizējot toreizējo Godmaņa valdību nespēja alternatīvu nosaukt uzskatot, ka tas taču arī esot valdības uzdevums.[4]
Sabiedrībā ir gandrīz rokām taustāmi, ka solis no tautas vienprātības barikāžu laikā līdz mūsdienas strīdiem starp partijām, kas pateicoties žurnālistu darbam medijos tiek plaši atspoguļots, seko arī to kritērijiem, daudziem ne tikai grūti aptverami, bet bieži vien pat nav akceptējami, ka vienotība nevar pastāvēt mūžīgi. Tauta atmodas laikā ar jēdzienu brīvību iecerēja latvisko Latviju nevis sabiedrības stratifikācija. Austrumvācijas disidente Bärbel Bohley savas vilšanās izpauda sekojoši: Mēs vēlējāmies taisnīgumu un ieguvām tiesisko valsti”.[5] Varētu precizēt, ka tauta ilgojās pēc sociālā taisnīguma to apvienojot ar brīvību, proti, zināmā mērā Latvijā cilvēki ir sociāldemokrātiski noskaņoti un turpinājušam sabiedrības noslāņojumam trūkst akceptance.[6] To pastiprina vēl Latvijas spilgtākie skandāli, sākot ar Bankas Baltija sabrukumu un tiem Liechtenstein zaudētiem 3 miljonu Latvenergo latiem. Bet šī izteikti sāpīga uztvere notiek arī pateicoties faktam, ka Latvijas mediji pārāk maz atspoguļo, kas citās valstīs notiek, proti, ka diemžēl korupcija un skandāli raksturīgi ne tikai Latvijas politikai.[7]
Protams, svarīgā loma Latvijas politiskā kultūrā arī ir stirpas rokas tradīcijai. Pensionāri daļēji vēl atceras Ulmaņa “zelta” laikus un jaunākām paaudzēm no vecākas tika padomju okupācijas laikā galvenokārt tas labākais priekšstats mutiskos stāstos pārmantots. Savukārt, tagadēja jaunatne ir atmodas laika aktīvistu bērnu paaudze un uzaug ar to cilvēku vilšanos. Bet šādā veidā uzturēta pārliecība par īstā ceļa vai “pareizākas vai ideālās politikas” eksistenci vienkārši ievēlējot pareizus cilvēkus[8] neļauj politiskam procesam notikt normāli. Nedarbojās vēl Latvijā, kā Offe nosauc kompromisa kultūru par “pozitīvas summas spēli”, proti, atrast dažādu interešu korī visiem puslīdz akceptējamu risinājumu.[9]

Ietekme uz valsts
Kamēr latvieši, protams, lepojas ar savu kultūru un ar dzimtenes dabu, minētās nostājas veicina nihilistisko noskaņojumu pret politisko veidojumu, proti, valsts. Padomju laikā politiskā pasivitāte bija raksturīga iedzīvotājiem gan kā aizsardzība no režīma gan protests pret viņu[10]. Turklāt cilvēki tajā laikā ir iemācījušies, risināt problēmas neoficiālā veidā. Tās ir pieredzes no diktatūras. Bet šādi turpināties dzīvot garām oficiāliem ceļiem veicina mūsdienas apstākļos atkal korupciju. Beigu beigās nav brīnums, ka pati politika paliek nihilistiskā, ko pierāda 2006.g. Jūrmalgeit un jau gadu vēlāk mēģinājumi monopolizēt varu ar maiņām drošības likumdošanā.
Kamēr pirmais gadījums ir galvenokārt nekaunība, otrais piemērs ir likumīgs mēģinājums demokrātiju apiet un ierobežot.
Bet ar to nebeidzās. Prezidenta vēlēšanās 2007.g. atkal notika likumiem pilnīgi atbilstoši, savukārt, noslēpumainai kandidātu izvirzīšanai bija savi pamati, to pierādīja Tautas partijas deputāta Jāņa Lagzdiņa žests pie loga Saeimas frakcijas ēkā pēc Valda Zatlera ievēlēšanu. Lai gan krimināli, protams, nav sodāmi, turpināja politiķis ar šādu rīcību ņirgāties par demokrātiskiem lemšanas procesiem. Atceramies, šī partija 1998.g. piedalījās kā tikko nodibinātais politiskais spēks ar lozungu: “Mēs mīlam šo valsti”.
Šajā rīcībā slēpjas Latvijas atšķirības no citam demokrātijām, kur, piemēram, pozīcija uzskata opozīciju nevis kā ienaidnieku, bet, ka konkurentu, kurš jau nākošās velēšanās varētu uzvarēt. Tāpēc, piemēram, Vācijā nenotiek varas monopolizēšana. Parlamenta spīkers ir vienmēr lielākās frakcijas pārstāvis, neatkarīgi no tā, vai viņa ari atrodas valdošajā koalīcijā. Par svarīgākas komisijas – tā ir budžeta – priekšsēdētāju, savukārt, apstiprina vienmēr opozīcijas pārstāvi. Bet pastāv arī sekojošs „gentlemen agreement” gadījumā, kad valdību atbalstošām frakcijām ir tikai niecīgs vairākums parlamentā. Ja kāds no koalīcijas deputātiem ir atvaļinājuma, komandējumā vai slimo, arī opozīcija nāk ar attiecīgi mazāk deputātiem uz balsošanu, lai neļautu sakritības vairākumu, zinot, ka iepriekšējā vai arī nākotnes parlamenta sasaukumā varētu situācija būt tieši pretēja.
Latvijā, savukārt, valdošās partijas cenšas visus amatus ieņemt, prakse, kura arī citās valstīs valda kā, piemēram, Igaunijā. Gan gada sākumā divreizējais ministru prezidents Mart Laar ierosināja parlamenta reformu, ar ko dotu opozīcijai vairāk iespējas. Kā pamatojumu politiķis min, ka tagad vairs neesot tik daudz likumu steigā jāpieņem, kā tas bija nepieciešams īsi pēc neatkarības atjaunošanas.
Rezultātā netrūkst ne iedomātu iemeslu nedz demokrātijas pārpratumu un ļoti pamatotu dusmu, kas “lietussarga revolūcijā” izpaudās. Viss kopā veicina lielu atsvešinātību starp tautu un eliti, skats uz dzīve kā “mēs un viņi”.[11] Tāpēc nav brīnumu, kā vēlētāju katrās vēlēšanās meklē kādu jaunu varoni, kādu godīgu politiku, kurā rezultātā pastāv liela vēlētāju nepastāvība no tās.[12]
Personas, politiķi, kas kādā noteiktajā brīdī ir populāri, šo momentu izmanto un nodibina veiksmīgi savas partijas, kā tas notika ar Andra Šķēles Tautas Partiju un Eināra Repše Jauno Laiku, lai nosauktu tikai spilgtākus piemērus. Tanī pašā laikā ārpus vēlēšanu laikiem pārgrupēšanas arī notiek: politiķi, kas baidās no savas partijas neveiksmēm un arī nepopularitātes izstājas.[13]

Politiskie spēlētāji
To gan tautā bieži vien pozitīvi vērtē. Jaunā Laika šķelšanās notiekot pirmkārt pareizā brīdī un dotu otrkārt iespēju, beidzot nodibināt partiju, kura pārstāv godīgu politiku, uzskata pat Dienas komentētājs.[14] Nesen jau no Tautas Partijas izstājās bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks, kad viņa partijas biedrs Aigars Štokenbergs tikko tika izslēgts no tās. Viņi kopā ar domubiedriem no ārpus politikas nodibināja kustību “cita politika”, kura vēl nevēlās būt partija – nav brīnums, jo līdz nākošām vēlēšanām būtu vēl tik daudz laika, ka mierīgi izdotos krist atkal nepopularitātē. Tikpat likumsakarīgi ir Ģirta Kristovska un Ineses Vaideres izstāšanos no Tēvzemei un Brīvībai partijas, jo šai partijai draud nākošās vēlēšanas sakāve, proti, politiķiem ir jārūpējas par savu politisko nākotni. Tāpēc tas arī tieši notika pēc tam, kad izstājās svarīgie politiķi no Jauna Laika, kas ir viņiem ideālie partneri.
Likumsakarīgi sākās spekulācijas par to, vai viņi nepiebiedrosies iepriekš minētiem kolēģiem, lai nodibinātu kārtējo “tīras politikas” partiju. Varētu vel ari Loskutovs nākotni plānot, ja tiks atbrīvots no KNAB-vadītāja amata. Vienīgi, droši vien, VVF netaisīs nodibināt politisko spēku. Tieši uz to cer daudzi. Šīs cerības loģiku domāt līdz beigām ved pie Latvijas politikas izpratni, it kā panākt vajadzētu politisku plaisu (cleavage) starp oligarhiem un godīgiem, melniem un baltiem spēkiem. Varbūt tāpēc arī atbalsts Aivaram Lembergam vēl joprojām turas. Ir jau arī citu avīžu lasītāji.
Īstenība, ja Jaunais Laiks tiešam no dibinātājiem bija domāts kā godīgās politikas partija, ka vismaz savā laikā viņi apgalvoja, tad viņa no paša sākuma bija ”miris dzimušais” projekts. Tāds secinājums ir neatkarīgs no apšaubāmiem ziedojumiem, kurus Einars Repše savulaik no vēlētājiem pieprasīja, kā arī no Doma baznīcas dotiem zvērestiem, un Repšes naivās pieejas politikai, kura izpaudās arī praksē, koalīcijas sarunas veikt televīzijas kamerām priekšā. Proti, ar etiķeti pārstāvēt “ilgas pēc nevainīgas politikas”[15] ierindojās politiķi pie tiem vēlētajiem, kas kopš neatkarības ilgojas pēc ideāliem, stiprām rokām un zelta Ulmaņa laikiem, kuru iespējamība ir apšaubāma, jo politikai ne pa velti pārmet būt spēle, kamēr viņa ir reāla cīņa par varu. Tas, savukārt, ir gan normāli gan neizbēgami. Nopietna atruna ir, protams, fakts, ka politikai ir arī tautā pieprasīto jāpiedāvā.
Līdzīgā pieredze jau bija partijai ”Res Publica” Igaunijā. Pēc 1999.g. vēlēšanām nāca kaimiņvalstī pie varas Mart Laar otrā valdība, kura bija līdzšinējā vēsturē visstabilākā un palika trīs gadus amatā pat bez izmaiņām ministru kabinetā. Tomēr dažu skandālu dēļ igauņi bija ļoti neapmierināti ar tās valdības politiku, bet 2003.g. nevēlējas valdošas koalīcijas vietā ievēlēt opozīcijā esošas partijas. Šo izmantoja intelektuālie nodibinājot to jaunu spēku, kam atbalstīja arī amerikāņu-igauņu profesors un politologs Rein Taagepera, kurš pat īslaicīgi kļuva par partijas priekšsēdētāju. Viņam sekoja bijušais tiesībsargs Juhan Parts, kurš vēlāk arī ieņēma ministru prezidenta amatu. Par spīti partija viena parlamenta sasaukuma laikā zaudēja vēlētāju uzticību pavisam un 2006.g. apvienojās tieši ar Mart Laar Tautas Savienību. Šajā brīdi atgriezās uz politiskas skatuves Zaļie.
Proti, ja notiktu Latvijā tagad tas, ko Ozoliņš uzskatu par sliktāku variantu, ka izstājušies politiķi pievienosies pārējām partijām, uz kurieni, protams, viņus jau aicina, tad tas būtu īstenībā diezgan likumsakarīgi. Iemesls Jauna Laika sašķelšanai bija iekšējais konflikts par to, vai nu būt oligarhiem opozīcija vai piedalīties I.Godmaņa valdībā, proti, cīņā par varu! Tie, kas izstājās tieši atbalstīja piedalīšanos pozīcijā. Bet tā arī, protams, ir viena no partijas funkcijām, tikt pie varas, lai savu vēlētāju iecerēto panākt.[16] Jautājums tādēļ, vai tas būtu šajā gadījumā bijis iespējams.
Lai realizētu savu politiku ir jācīnās un arī sekojoši jāstrīdas, nevis jāizvairās no konfliktiem. Igaunijā Res Publica dibinātājiem būtu bijis prātīgāk uzreiz iestāties viņiem ideoloģiski vistuvākā partijā un tās politiku mēģināt ietekmēt no iekšpuses. Šādi, kā arī rīkojās Jaunais Laiks, konflikti atgādina drīzāk spēli smilšu kastē. Vācijā, piemēram, universitātes pilsētās regulāri studenti domā par to, masveidā iestāties kādā no mazām partijām, kāda būtu, piemēram, brīvie demokrāti, lai pārņemtu tur varu. Bet, protams, tas tik vienkārši nav iespējams, jo partijas arī skatās uz to, kādi cilvēki iesniedz pieteikumu kļūt par biedru.
Pašlaik Latvijai draud, ka minētā, novērojama vēlētāju nepastāvība, kura kopš 1991.g. Latvijā ir augstākā visu post-sociālistisko valstu vidū, turpināsies. Karuselis griezīsies tālāk. Kādas ir sekas? Diez vai izdosies tautas iecerēto īstenot, proti, atrast beidzot to īsto ceļu, to īsto cilvēku, to nevainīgu politiku. Drīzāk jaunie politiskie spēki vilināsies atkal tautu un vēl padziļinās neapmierinātību ar politiku un beigu beigās, iespējams, arī ar valsts iekārtu. Un tā jau diskusija atgriežas pie ”polity”.
Politologam vispār paliek aizvien grūtāk Latvijas iekšpolitiku analizēt ar politikas zinātnes metodoloģiju. Drīzāk nāksies konsultēties ar psihologiem.
[1] Reetz, Axel: Demos, kratos, evimeria, 28.08.2007; Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Demokrātija ar totalitārisma saknēm, 12.02.2008 www.politika.lv
[2] Almond, Gabriel / Sidney, Verba: The Civic Culture. Political Attitudes and Democracy in Five Nations, Princeton 1963
[3] Arter, David: Parties and democracy in the Post-Soviet republics: the case of Estonia, Aldershot Dartmouth 1996, lp. 205, 234
[4] Lieven, Anatol: The Baltic revolution, New Haven und London 1994, lp. 265f.
[5] Citāts vācu valodā: „Wir wollten Gerechtigkeit und bekamen den Rechtsstaat.“
[6] Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Die Sehnsucht des „Volkes” nach einer unschuldigen Politik; in: Reetz, Axel (Hg.): Aktuelle Probleme postsozialistischer Länder. Das Beispiel Lettland, Wittenbach 2007, S.140
[7] Tas izpaudās, piemēram, komentārā par rakstu „Ilgas pēc nevainīgas politika“, 27.03.2007 http://www.politika.lv/. Maija raksta: „Nevainiga politika ir iespejama: Francija nav talu no šī ideāla.“ Savukārt Francija noteikti nav vismazāk korumpētā valsts Eiropā.
[8] Par latviešu domāšanu raksta Tabuns, Aivars / Tabuna, Ausma: Estraged europeans - sociological investigation of Latvian society; in: Humanities and Social Sciences 1(22)/99, S.26ff., “if the right people are in power’, the situation will improve”.
[9] Offe, Claus: Der Tunnel am Ende des Lichts, Frankfurt am Main 1994, lp.86ff.
[10] Putniņa, Aivita: Strādāsim vai noalgosim Antiņu? Interview http://www.politika.lv/, 11.09.2001
[11] Evans, Geoffrey / Whitefield, Stephen: Identifying the Bases of Party Competition in Eastern Europe; in: British Journal of Political Science 23/94, lp. 530
[12] Ginters, Māris: Vēlētāju balsojuma mainīgums (Electoral Volatility) Latvijas Republikas Saeimas. vēlēšanu rezultātu kontekstā. (1993. – 2002.), Maģistra darbs Rīgas Stradiņa Universitāte 2005, kas balstās uz Pedersen indeksu: Pedersen, Mogens: The Dynamics of European Party Systems: Changing Patterns of Electoral Volatility, 1979
[13] To aprakstīja par Igaunijas piemēru Grofman, Bernard / Mikkel, Evald / Taagepera, Rein: Fission and fusion of parties in Estonia; in: Journal of Baltic studies 4/2000, lp. 329-357
[14] Ozoliņš, Aivars: Aizgājēji, palicēji, atnācēji. Diena 02.02.2008
[15] Reetz, Axel / Spolītis, Veiko: Ilgas pēc nevainīgas politikas, www.politika.lv 28.03.2007
[16] Politoloģija uzskata par partijas funkcijām: Mērķu definēšana, artikulācija un agregācija, mobilizācija un sociālizācija, Elites rekrutācija kā arī valdības veidošana.

Hausmitteilung: Das Label Archiv

Some texts written already before the blog culture started were never published before. The have the label Archiv.

Vārdu apmaiņa naudas maiņas vietā

Nesen tika ieviesta kompostrējamie aparātu sistēma trolejbusos – pēc jau tā pati sistēma sākās darboties ap gadu agrāk tramvajos. Varētu skandināt “urra!”, jo tāds variants ir normāls un pieņemts arī citur pasaulē. Tomēr daudzās jomās atpaliek Rīga ar savu sabiedrisko transportu no “normālām” pilsētām. Nav vēl joprojām viena biļete visiem transportiem, proti, pārsēsties nevar. Cik joprojām kaut kāds vagona numurs svarīgs, pat pārsēsties vienā transporta veidā, piemēram uz citu maršrutu, nevar, kā tas ir pieņemts “normālās pilsētās” – nemaz nerunājot par apvienošanu ar Latvijas Dzelzceļa piepilsētas vilcieniem. Protams, pirms vairākiem gadiem, prata tā valsts akciju sabiedrība vismaz ieviest minimālo cenu, proti, neļaut Rīgas pilsētas robežās braukt pasažieriem lētāk nekā būtu ar pārējiem transporta līdzekļiem. Un tas viss notiek, dīvainā kārtā, lai gan iepriekš minēta Rīgas satiksme, proti, visi iesaistītie uzņēmumi ir valsts īpašumā. Vienīgais solis uz priekšu pēdējos gados bija apvienot TTP (tramvaju un trolejbusu pārvaldi) ar autobusu parkiem, pasvītrošu atkārtotu, neapvienojot biļešu sistēmas. Cik labi, ka vismaz cena ir vienāda! Bet nepārmetīsim pārāk daudz. Vismaz dažas līnijas tika apvienotas. Īstais haoss gan. Apsveicu!
Bet īstenībā šādi Rīgas un Latvijas politiski atbildīgas personas turpina tikai esošo tradīciju. Par to tapa viens rakstiņš desmit gadu atpakaļ:
Pēc neatkarības atjaunošanas pārtrauca visas līnijas, kas gāja kaut kādā veidā centram cauri. Proti, ja no Bolderājas uz Ķengaragu, vai no Ziepniekkalna uz Vecaķiem jābrauc, jānobrauc ne tikai divas biļetes, kas būtu ciešams, bet jākāpj ārā un atkal iekšā, proti, jāzaudē laiku, kas, protams, arī nozīmē, kavēt cilvēkus nodarbošanās un Latvijas attīstību.
Sen bija zināms, ka pārējas periodā apkalpe bijušajās Padomju Savienības valstīs nav augstākajā līmenī. Tomēr visiem ir vēlēšanas atrasties ceļā atpakaļ uz Eiropas kārti. Šajā ziņā ir ļoti interesanti, kā Latvijas galvaspilsētas sabiedriskais transports mēģina risināt savas problēmas.
Bija agrāk sarežģīti tikt galā ar kompostrēšanu un pirkšanu pašreizējam braucienam vai tikai nākošiem vai arī kuriem transporta veidiem, tika pirms gadiem ievests arhaisks konduktora režīms un līdz ar to tāds labums, ka vismaz vairāk nebija grūtības tikt pie derīgām biļetēm iebraucot, piemēram, no Igaunijas ārzemēm. Pirms konduktora sistēmas ieviešanas bija pat grūti vispār uzzināt, kuras biļetes varētu būt derīgas. Reizēm mainīja biļetes, lai gan jaunas nebija cenas, bet sistēma, proti, viena biļete nederēja vairs visiem transportiem, bet TTP un autobusu parki bija iesnieguši šķiršanos. Tam pietika toreiz trīs nedēļas. Rezultāta raksta autors nevarēja agri no rīta kioskā nopirkt derīgas biļetes, bet iepriekšējā Rīgas apciemošanas laikā nopirktas jau vairs neakceptēja.
Rīgas kustošie parki aizvietoja šo patvaļu ar nelaipnību. Konduktori sākumā kļuva slaveni ar uzvedību, kas neder apkalpojošā darbā. Vai nu sūdzējās par gaidīšanu, kamēr cilvēks ziemā spēj ar aukstām rokām sameklēt toreiz nepieciešamus 18 santīmus vai uztraukties par tā saucamo slinkumu viņus atrast ja makā ir tikai 20nieks – mēs runājam par santīmiem, nemaz labāk neminot naudas zīmju mainīšanu. Dažkārt pat uzmācās priekšlikums nodarboties ar samainīšanu apkārtnes kioskos vai veikalos, it kā privātuzņēmumiem būtu pienākums sabiedriskajam transportam tādu bez maksas pakalpojumu piedāvāt.
Tam klāt, un joprojām oficiāli vēl spēkā, prasība pasažieriem, proti, klientiem, patstāvīgi, bez uzaicinājuma griezties pie konduktora. Bet kurš cilvēks tad var labāk kustēties piepildītā ziepju kastīte, vai nu viens konduktors vai neskaitāmie klienti? Realitāte piespieda lielākai daļai konduktoru gan, šo faktu saprast.

Kampf um Wahl des / der Bundespräsident(e/i)n

Mit der im kommenden Jahr anstehenden Wahl des Bundespräsidenten ist etwas Unerhörtes geschehen. Ein im Amt befindlicher Präsident, der seinen Willen zur erneuten Kandidatur bekundet hat und außerdem auch in der Bevölkerung beliebt ist, muß sich einer Kampfkandidatur stellen.
Früher waren Bundespräsidentschaftswahlen immer entweder aufgrund der Mehrheitsverhältnisse in der Bundesversammlung ein Prozeß ohne Überraschungen oder aber auch der Versuch respektive der Beginn einer politischen Kehrtwendung. So geschehen 1969 mit der Wahl von Gustav Heinemann, einem Politiker, der seinen Weg von der CDU über eine eigene Splitterpartei zur SPD gefunden hatte und den die FDP unterstützte. Der Zeitpunkt des folgenden Regierungswechsels fiel zwar mit einer Bundestagswahl zusammen, deren Ergebnis war aber weniger ursächlich, denn die politische Neuorientierung der FDP.
Ähnliches hatten CDU und die FDP, Angela Merkel und Guido Westerwelle, 2005 im Sinn, als sie Horst Köhler gemeinsam nominierten und ins Amt erfolgreich wählten. Im Gegenteil zu 1969 gelang ihnen bei der Bundestagswahl im darauffolgenden Jahr jedoch nicht die Ablösung der rot-grünen Koalition wie vorgesehen, sondern es folgte die ungeliebte große Koalition.
Aus dieser würden beide Partner im kommenden Jahr bei den Bundestagswahlen nur zu gerne ausbrechen. Die Koalitionsprioritäten haben sich im Vergleich mit 2005 in keinster Weise geändert. Vielleicht auch deshalb haben sich CDU und FDP frühzeitig auf eine Wiederwahl von Horst Köhler festgelegt und damit freilich dem amtierenden Präsidenten nolens volens auch wieder den Stempel des Kandidaten eines bürgerlichen Bündnisses aufgesetzt. Die Partner der großen Koalition gehen in den Wahlkampf. Und gerade weil die SPD sich in der großen Koalition und angesichts der erstarkten Linken gerade in einem Popularitätstief befindet, kann sie jetzt schlecht einfach nur aufgrund der Beliebtheit des Amtsinhabers den Kopf in den Sand stecken, als sei sie nicht in der Lage, selbst einen geeigneten Kandidaten zu nominieren. Ein solcher Schritt sähe so aus, als würde man sich schon jetzt geschlagen geben. Und damit stehen sich also 2009 die gleichen Kontrahenten gegenüber wie 2004.
Das ist sicher ein Novum, wie auch eher Unverständnis ausdrückende Kommentare betonen, Köhler sei plötzlich so wie schon 2004, nämlich nur ein Kandidat, so läßt sich eben nicht verleugnen, daß die Präsidentenwahl auch früher immer ein Politikum war und eigentlich nur die Mehrheitsverhältnisse Überraschungen verhindert haben. Aber die haben sich verändert, seit die Linkspartei sich im Parteienspektrum wenigstens einstweilen fest etabliert hat und die Rechtsradikalen auch immer wieder Erfolge vorweisen können. Wäre die Situation schon in früheren Jahren vergleichbar gewesen, wäre es sicher auch schon früher zu solchen Kandidatenkarussells gekommen.
Dabei sollte auch nicht vergessen werden, worauf einstweilen fast nur SPD-Politiker als Reaktion auf die gespielte Empörung der CDU über die Zusammenarbeit mit den früheren Kommunisten reagierend verweisen, daß es in der Bundesversammlung nicht um die Bildung von Koalitionen geht. Es wird lediglich über eine Person abgestimmt, welche anschließend gegenüber den sie unterstützenden Delegierten und Parteien keinerlei politische Verantwortung trägt. Oftmals sind die Entsandten in der Bundesversammlung nicht einmal Berufspolitiker. So wurde bekannt, daß Gloria von Thurn und Taxis bereits 2004, obwohl von der CDU nominiert, für Gesine Schwan gestimmt hatte.
Die Entscheidung ist jedoch trotzdem ein Risiko für die SPD. Scheitert Gesine Schwan erneut, so ist dies sicher eine Niederlage auch für Kurt Beck, welche der Stimmung so kurz vor der Bundestagswahl innerhalb der Partei und unter den Wählern sicher nicht hebt. Und diese Wahrscheinlichkeit ist angesichts der anzunehmenden Mehrheitsverhältnisse nicht gering. SPD, Grüne und Linke werden wohl auch nach der Bayernwahl keine absolute Mehrheit in der Bundesversammlung haben. Und die Stimmen der Linken hat die Kandidaten nicht allein deshalb, weil sie nicht Horst Köhler ist. Die Linke drängt in die Verantwortung, will akzeptiert werden, was angesichts der Person Oskar Lafontaines alles andere als einfach ist innerhalb der SPD. Aber auch die Stimmen den Grünen sind nicht automatische sicher, und das nicht erst seit der Bildung der ersten schwarz-grünen Landesregierung in Hamburg. Grüne Abgeordnete sehen sich nicht als Abstimmungsvieh in Opposition gegen schwarz-gelb.
Köhlers Beliebtheit ist sicher auch dem Umstand geschuldet, daß er sich, obwohl Kandidat des bürgerlichen Lagers, nicht unbedingt hat instrumentalisieren lassen für Positionen von CDU und FDP. Der SPD-Fraktionsvorsitzende Struck hatte ja beinahe eine Unterstützung durch die SPD für Köhler bereits angekündigt. Als politischer Präsident, der Köhler auch angekündigt hatte, sein zu wollen, hat er auch die große Koalition mitunter verärgert. Wer also wollte garantieren, daß Anhänger des Seeheimer Kreises etwa nicht ihrerseits Köhler unterstützen? Auch macht sich bemerkbar, daß der Amtsinhaber kein Politiker ist, sondern immer hoher Beamter war. Politische Kommentatoren werfen ihm in diesem Zusammenhang zwar mitunter vor, keinen eigenen Stil im Amt gefunden zu haben. Aber gerade diese unpolitischen Eigenschaften tragen durchaus zur Beliebtheit des Präsidenten bei.
Bedenkenswert ist der Gedanke von Beobachtern, inwiefern Köhler, nunmehr wieder Kandidat, stoisch das Ergebnis der Wahl abwarten wird oder für sich wirbt. Dieses, so meinen einige, könnte das Amt beschädigen. Köhlers jüngste Berliner Rede, mit der er für jeden etwas Passendes einbrachte, klang bereits anders als vorherige. Aber die politischen Zeitläufte in Deutschland haben sich bereits früher verändert. 1998 wechselte erstmals die Regierung in Folge einer Bundestagswahl – also geschah das, was eigentlich normal ist in einer Demokratie.

EU in der Krise?

Der Ire sagt also nein zum Lissaboner Vertrag. Die EU steckt in einer Krise. Der Wandel von einer Freihandelszone hin zur verstärkten Integration, die spätestens seit Maastricht das Ziel der Politik war, wird nun von einem einzigen Land gebremst oder noch zugespitzter formuliert von einer Mehrheit einer knappen Mehrheit, die überhaupt an die Urnen gegangen ist. Wieder ist das Wort vom Europa der verschiedenen Geschwindigkeiten zu hören.
Aber Hand aufs Herz: Hätten andere Länder ihre Bevölkerungen abstimmen lassen, das Ergebnis wäre nicht nur mitunter, sondern ziemlich wahrscheinlich noch anderswo negativ ausgefallen. Schweden hat den Euro abgelehnt, Franzosen und Niederländer die EU-Verfassung, die ja eigentlich Plan A sein sollte. Die Iren waren ursprünglich schon gegen den Vertrag von Nizza – wenigstens im ersten Anlauf. Nu ist also auch Plan B zum Stolperstein geworden. Einen Plan C nach dem Scheitern von Lissabon gibt es nun erst einmal nicht, so erklären die Politiker.
So bedauerlich aus der Sicht eines Intellektuellen, der sich mit den Vor- und Nachteilen der EU etwas besser auskennt als der Durchschnittsbürger, dieses Ereignis sein mag, sollten jene Zeitgenossen, die überzeugt sind, ihrer Zeit voraus zu sein und es vielleicht ja auch sogar sind, Demokraten bleiben. Es macht keinen Sinn, den Bürgern verschiedener EU-Staaten etwas aufzuzwingen, was sie nicht verstehen und wovor sie Angst haben. Andernfalls droht die Gefahr eines Geburtsfehlers einer neuen, integrierteren EU.
Vielmehr zeigt das irische Nein nur stellvertretend, daß die nationalen Politiken seit Jahren ihre Hausaufgaben nicht gemacht haben. Den Menschen muß erklärt werden, warum sie Europa wollen sollen und warum die zunehmende Integration positiv ist. Die gemeinsame Währung betreffend verdrängen die Vorteile im Alltagsleben durchaus bereits das Lamento vom Teuro. Und auf die Annehmlichkeiten des Schengener Abkommens möchte auch kaum mehr jemand verzichten. Schwierig hingegen stellt sich der Mythos der Bürokratie von Brüssel dar, wo angeblich weltfremde Beamte den einzelnen Nationen ihren Willen aufzwängen. Aber ist es nicht so, daß gerade der Durchschnittsbürger sich oft über fehlende Ordnung beklagt? Gerade in den postsozialistischen Staaten ertönt doch der Ruf nach einer starken Hand, die im Lande für Ordnung sorgen möge, immer wieder ertönt. Und wenn dann jemand Regeln einführt, soll das plötzlich falsch sein?
Gefragt ist jetzt Überzeugungsarbeit hin zu einem Verständnis in der Bevölkerung, daß in Zeiten der Globalisierung die Heimeligkeit des Nationalstaates nicht mehr zurückkehrt und das Heil in einem gemeinsamen europäischen Auftreten besteht angesichts mächtiger Spieler auf der Weltbühne wie den USA und zunehmend eben auch China oder Indien.
Sollten nun alle anderen 26 Staaten den Lissaboner Vertrag ratifizieren ließe sich ganz sicher der Druck auf Irland ganz einfach erhöhen, also, erneut abstimmen und der Bevölkerung erklären, daß ein neuerliches negatives Votum für einen der am meisten profitierenden Staaten dann eben auch Konsequenzen hat bis hin zum Austritt. Aber das allein genügt nicht. Die Bevölkerung auch jener Staaten, die von ihren Politikern nicht gefragt wurde, sollte auch mit dem Herzen das Projekt unterstützen.

Lettland, ein scheiternder Staat?

Dieser Beitrag erschien unter dem Titel "Das zweite Leben von Ruslan Vladimir. Im Jubiläumsjahr Zweifel an Funktion des Staates in Lettland" in: Baltische Briefe Nr. 5 (715) - Mai 2008, S.4-5.

Lettland horcht auf, ist erstaunt, erschüttert. Vor 16 Jahren war einer jungen Frau in Daugavpils, der zweitgrößten Stadt des Landes nahe der weißrussischen Grenze während des Einkaufs der vor dem Geschäft abgestellte Kinderwagen samt Säugling entführt worden. Die Polizei konnte den Fall nicht aufklären, doch die Mutter hatte all die Jahre erklärt, sie sei überzeugt davon, daß ihr Kind lebe, und zwar gar nicht weit entfernt.
Nun stellte sich heraus, daß die Frau Recht hatte. Der verlorene Sohn wurde gefunden. Allerdings nur durch einen Zufall. Die den Jungen während dieser Jahre erziehende Dame mußte sich wegen eines anderen Vergehens vor Gericht verantworten und konnte für ihren Sohn weder einen (in Lettland existierenden) Personenkode angeben, noch seine Existenz durch eine Geburtsurkunde nachweisen.
Diese Umstände werfen ein fahles Licht auf den lettischen Staat. Daß die Polizei das Kind nicht hatte finden können – der verlassene Kinderwagen wiederum war damals kurz nach der Entführung in einem Treppenhaus nahe des Geschäftes wieder aufgetaucht – mag vielleicht noch weniger überraschen, denn Säuglinge sehen sich ähnlich und sind schwierig zu suchen. Was aber verblüffender ist, der Junge lebte tatsächlich all die Jahre in seiner Heimatstadt, und weder Arztbesuche noch Schulanmeldung stellten auch ohne Geburtsurkunde ein Problem für die Ziehmutter dar.
Vor diesem Hintergrund mögen ihre eigenen Rechtfertigungen, der inzwischen verstorbene Mann habe das Kind eines Tages mitgebracht und behauptet, er habe es aus Dagestan geholt, schon gar nicht weiter verwundern. Es kann ja sein, daß diese Frau so naiv ist, daß sie ihrem Mann keine weiteren Fragen stellte, etwa, wer die Mutter des Kindes ist und er eventuell sogar der uneheliche Vater. Auch mag man glauben, daß die Frau intellektuell nicht in der Lage war zu begreifen, daß 1992, bereits ein Jahr nach dem Zusammenbruch der Sowjetunion, die Übersiedlung eines Kindes aus dem zu Rußland gehörenden Dagestan in das nunmehr unabhängige Lettland ohne Papiere wenig glaubwürdig klingt. Der Säugling kann schließlich schlecht im Koffer eingeführt werden. Angesichts dieser Umstände liegt natürlich die Vermutung nahe, daß die Frau das Kind doch selbst entführt hat.
In der Politikwissenschaft wird seit den 90er Jahren mit neuen Begriffen operiert. Defekte Demokratien, schwache oder gescheiterte Staaten wurden als Bezeichnungen eingeführt, um zu kategorisieren, in welchen Staaten die offizielle demokratische Ordnung keine wirkliche Mitbestimmung für die Einwohner garantieren oder wo die Regierung ihre Staatsgewalt nicht zu Gunsten aller Bürger ausübt respektive überhaupt dazu nicht in der Lage ist. Einstweilen gilt Lettland für keine dieser Phänomene als Beispiel. Innerhalb der EU entwickelt es sich jedoch den Standards entsprechend mehr und mehr zum Sorgenkind.
Die lettische Regierung muß sich nach den Geschehnissen in Daugavpils die Frage gefallen lassen, ob sie einen funktionierenden Staat lenkt, ob die Behörden ihre Aufgaben erfüllen, schließlich handelt es sich hier nicht um einen einfachen Korruptionsfall. Und dies geschieht ausgerechnet im Jahre eines runden Geburtstages. Lettland feiert im November den 90. Jahrestag der Proklamation der Unabhängigkeit. Die international nie anerkannte Inkorporation in die Sowjetunion hat die Staatlichkeit juristisch nicht unterbrochen, weshalb die Letten sich auch nicht in einer zweiten Republik sehen.
Der Geburtstag fällt generell in eine Zeit, in der die Bevölkerung ihrer politischen Führung nach den Skandalen in Jūrmala, dem Fall Gulbis, der geplanten Änderungen im Gesetz über die nationale Sicherheit und schließlich der versuchten Absetzung des Chefs der Anti-Korruptionsbehörde zutiefst mißtraut, was das Faß im Herbst vergangenen Jahres zum Überlaufen brauchte. Es folgte die sogenannte „Regenschirmrevolution”, das erste Mal seit der Zeit des „Nationalen Erwachens“ unter Gorbatschow gingen die Menschen wieder auf die Straße; viele Letten sahen darin ein déjà vu, obwohl es doch einen wesentlichen Unterschied gab: damals demonstrierte man für die eigene Regierung, dieses Mal gegen sie. Erst mit diesem Ereignis erkannten die benachbarten Esten, daß Lettland innenpolitisch ganz anders funktioniert als ihr eigenes Land, wovon die öffentliche Meinung bis dahin nicht ausgegangen war.
Was zunächst wie der Ausdruck einer funktionierenden Zivilgesellschaft aussieht, kann nicht darüber hinwegtäuschen, daß infolge von fast 60 Jahren Diktatur – bereits vor der sowjetischen Okkupation auch während der autoritären Herrschaft unter Kārlis Ulmanis – in der Gesellschaft Spuren hinterlassen haben. Die Bevölkerung sehnt sich weniger nach mehr Mitbestimmung als nach dem starken Mann.
Daß nach der Wiedererlangung der Unabhängigkeit 1991 die Letten so wie die baltischen Nachbarn zunächst auf ihr Schicksal hingewiesen haben, ist verständlich, denn jahrzehntelang durfte darüber nicht gesprochen werden. Nunmehr wird die neue Unabhängigkeit bald volljährig, und Lettland muß den Vergleich mit Estland zu scheuen beginnen. Während die Regierung dort umfassende Reformen durchführte, blieben solche In Lettland in vielen Bereichen aus. Die Bewertung Lettlands in internationalen Publikationen bezüglich der Korruption ist schon lange die positivste nicht. Nun aber schlittert das Land außerdem auch noch in eine handfeste ökonomische Krise. Die Politik hat ihre Hausaufgaben nicht nur nicht gemacht, sondern sie geflissentlich ignoriert und sich statt dessen so intensiv mit sich selbst und der Monopolisierung der Macht beschäftigt, daß nicht einmal der Moment, als sogar den politisch den passiven Letten der Kragen platzte, sichtbare Folgen zeitigt. Es ist weitgehend alles beim Alten geblieben und wieder ruhig geworden.
Nunmehr wird anhand dieser Kindesentführung greifbar, daß im wahrsten Sinne des Wortes kein Staat zu machen ist, wenn sich dieser vorwiegend vergangenheitsbezogen als Heulsuse profiliert. In Lettland gibt es zwar keine Inflationsbekämpfung aber klare Vorschriften, an welchen Trauertagen, und das sind zahlreiche geflaggt werden muß – üblicherweise zur nationalen Trauer auch mit Trauerflor. Nun möchte man meinen, daß Flaggen an öffentlichen Gebäuden zu verschiedenen Daten kein Problem darstellen, aber anstelle mit Familien-, Bildungs- oder Gesundheitspolitik beschäftigen sich die Behörden mit der Verfolgung des Verstoßes dagegen, daß nämlich auch an Privatgebäuden geflaggt werden muß. Dafür zuständig ist die Munizipalpolizei, die als eine Art aufgerüstetes Ordnungsamt statt um Gewalt in der Familie oder Schlägereien vor Diskotheken zu kümmern weitere völlig unsinnige Vorschriften wie das Verbot des Alkoholkonsums auf der Straße und den Verkauf während der Nacht überwacht. Statt den Alkoholismus einzudämmen, versammelt diese Maßnahme das einschlägige Publikum in der Nähe von Geschäften mit Ausnahmegenehmigungen – und die muß es natürlich geben, denn sonst wäre der Korruption die Grundlage vollkommen entzogen. Die Staatsgewalt setzt diesen grundlegenden Problemen, Aggressionen als Demonstration der Transformationsgewinner wie auch Protest der Transformationsverlierer kaum etwas entgegen. Darum haben die in Lettland allgegenwärtigen Verkehrsrowdies auf Landstraßen, wo die Straßenverkehrsordnung weniger gilt als das Recht des größeren Wagens – gerne auch einmal ein Hummer – meistens freie Fahrt.
Zurück zu dem Fall des entführten Jungen, dessen Entdeckung auch durch die internationale Presse ging. Die Bevölkerung in Lettland reibt sich besonders deshalb verwundert die Augen, weil Paragraph 126 des Strafgesetzbuches die Verjährung der vorliegenden Tat nach zehn Jahren vorsieht, die in Haft sitzende Ziehmutter also für diese Tat nicht mehr zur Verantwortung gezogen werden kann.
Der Junge, welcher 16 Jahre lang von seiner Ziehmutter Ruslan gerufen wurde, hegt keinen Haß gegen sie, hat nunmehr seine leibliche Mutter mehrfach getroffen und erfahren, daß er eigentlich Vladimir heißt. Zukünftig, so sagte er, wolle er beide Namen tragen. Wo er leben wird, ist einstweilen noch offen und abhängig von seiner Entscheidung. Sei leiblicher Vater, der inzwischen mit einer anderen Frau zusammen lebt, würde ihn auch zu sich nehmen wollen. Ruslan Vladimir, der sich langsam an die neue Situation gewöhnt, klagt darüber, daß die Psychologen ihn eher störten als Unterstützung bedeuteten, derweil der schwerste Schlag für ihn darin besteht, daß sich viele Freunde von ihm abgewandt haben.

Echte Namen

Neue Version Jaanipäev 2008.

Auf der Fahrt von Rīga nach Tallinn kommt man kurz vor Pärnu durch den Ort „Uulu“. Ausländer fühlen sich entweder an Finnland erinnert, was ja auch naheliegend ist, oder aber amüsieren sich über einen Ort mit vier Buchstaben, von denen drei ein U sind.
Aber an Leser, die des Estnischen nicht mächtig sind, ein paar weitere lustige Hinweise auf Ortsnamen, die nicht witzig sind wegen ihrer Buchstabenkombination, sondern wegen ihrer Bedeutung. In Deutschland gibt es unter „echtenamen“ eine Internetseite mit deutschen Beispielen, die weit über Essen, Siegen und Singen hinausgehen.
Unter den kleinen Orten, die in Estland am Straßenrand mit blauen Schildern gekennzeichnet sind, man muß also die Geschwindigkeit nicht auf 50km/h reduzieren, liegen an den Touristenstrecken noch zwei weitere, so „Naistevalla“ auf dem Weg nach Tallinn im Kreis Raplamaa, etwa auf der halben Strecke zwischen Pärnu und Tallinn. Der Name bedeutet soviel wie „Frauengemeinde“. Auf dem Weg von Tallinn nach Narva führt die Landstraß exakt bei einer noch zu erwähnenden Abzweigung durch das Örtchen „Loobu“, wo es auch ein gleichnamiges Rinnsal gibt. Dies ist die Befehlsform des Verbs „loobuma“, und das bedeutet „verzichten“ oder „aufgeben“.
An dieser Stelle geht es ab in eine größere Ortschaft mit einem Namen, der in ganz Estland bekannt ist, nämlich „Tapa“. Tapa wiederum ist die Befehlsform des Verbs „tapma“, und das heißt „töten“. Dazu gibt es in Estland eine Anekdote, die auf dem Umstand beruht, daß es vielerorts zu sowjetischen Zeiten Zeitungen gab, die im Titel den Namen der Gemeinde plus den Begriff Kommunist trugen, also habe es der Legende nach „Tapa Kommunist“ gegeben. Und hier kommt ein interessanter grammatikalischer Aspekt des Estnischen zum Tragen. Im Gegensatz zu anderen sprachen, wo auch in einem Befehls- oder Aufforderungssatz das Objekt im Akkusativ steht, also etwa „töte den Kommunisten“, verhält sich dies im Estnischen anders, hier muß es tatsächlich direkt übersetzt heißen: „töte der Kommunist“. Folglich bedeutete „Tapa Kommunist“ nichts anderes als dies.
Nun kolportiert dieses Gerücht weiter, eines Tages habe ein Este die Sowjets über diesen Umstand aufgeklärt, was auf wenig Freude gestoßen sei. Sofort habe man das Blatt umbenannt in „Tapa edasi“. „Edasi“ nunmehr bedeutet so viel wie „vorwärts“. Dieses Wort kennt man auch in Deutschland als Zeitungstitel. Doch im Estnischen bedeutet es eben auch „weiter“. Der Legende nach wurde folglich aus „töte den Kommunisten“ angeblich „töte weiter“.
Ich habe bisher den Wahrheitsgehalt dieses Geschichte nicht erkunden können. Sie wird jedoch eigentlich immer als Legende bezeichnet.