Šo rakstu publicēja Netkārīgā 2008.g. 7. martā.
Vācija skaitās labklājības valsts ne tikai latviešu priekšstatos par pusleiputriju, bet arī pašu vāciešu skatījumā. Vācijas Federatīvā Republika par tādu tiek uzskatīta arī politiski un zinātniski. Tai domāšanai arī nav šķērslis, ka pēdējos gados diskusijām par reformām no veselības aprūpes sistēmas līdz pensijas fondiem un attiecīgi realizētām maiņām.
Kamēr gadiem ilgi tiek diskutēts par labklājības valsts un arī citu Rietumeiropas valstu patiesajām spējām, pēdējos mēnešos tās ir skāruši vairāki nopietni triecieni. Hipotēku krīze ASV ietekmēja arī vācu bankas, un pēkšņi smagas problēmas radās, piemēram, West LB (Westdeutsche Landesbank Düsseldorf). Līdzīgas likviditātes problēmas piemeklēja arī Diseldorfā rezidējošo IKB banku. Šai bankai ne pirmo reizi rodas grūtības, tāpēc tā jau kādu laiku pieder KfW (Kreditanstalt für Wiederaufbau) bankai. Visu šo banku kopīgā īpašība ir tāda, ka tās vairāk vai mazāk pieder valstij – federācijai vai arī federālajai zemei.
Lai banku problēmas negatīvi neietekmētu visu finanšu tirgu un līdz ar to arī ekonomiku, situācija ar nodokļu maksātāju naudu jāglābj valstij, kaut arī atbildība par nopietnajām problēmām būtu jāuzņemas banku vadībai, kas nodarbojās ar pārāk riskantiem ieguldījumiem. Kamēr vēl presē un politiķu aprindās turpinājās diskusijas par to, kā valstij labāk rīkoties, pēkšņi atklātībā nāca fakts, ka Vācijas Pasta valdes priekšsēdētājs Klaus Zumwinkel nav samaksājis nodokļos vienu miljonu eiro. Šo summu viņš glabāja kādā fondā Lihtenšteinā. K.Zumwinkel bija spiests uzreiz atkāpties no sava amata. Principā tas vēl būtu bijis tikai kārtējais skandāls, kas saistīts ar politisko un ekonomisko eliti, jo pasts Vācijā vēl nav pilnīgi privāts uzņēmums. Bet šoreiz skandāls notika citas diskusijas fonā. Mēnešiem ilgi caur vēlēšanu kampaņām Vācijā turpinājās strīds par minimālās algas ieviešanu starp lielā koalīcijā valdošajām Kristīgo demokrātu un Sociāldemokrātu partijām. Atšķirībā no Latvijas Vācijas likumos minimālā alga nav noteikta.
Pateicoties reformām, Vācijā pēdējos četros gados ir krietni samazinājies bezdarbnieku skaits, bet aizvien vairāk cilvēku strādā simboliskā darbā par, piemēram, vienu eiro mēnesī. Šāda sistēma ļauj cilvēkam, kurš faktiski dzīvo no valsts subsīdijām, kaut kur arī strādāt. Bet vēl ir augošs skaits iedzīvotāju, kuri pelna tik maz, ka izdzīvošanai arī viņiem jāpiesakās valsts subsīdijām. Cik šie cilvēki bieži ir vecāki, kas audzina bērnus viens, sekas pašiem bērniem ir preses uzmanības centrā. Daudzi dzīvo nabadzības stāvoklī, kas, protams, Vācijā nenozīmē badu, bet vecākiem, piemēram, nav naudas izklaidēm vai arī skolas ekskursijām. Minētās subsīdijas ir tieši labklājības valsts pabalsts. Bet, vai skandālu fonā tas var būt taisnīgi?
Debates par sociālo taisnīgumu sākās līdz ar algu pieaugumu vadītājiem zem jēdziena “izjusts taisnīguma trūkums” (gefühlte Gerechtigkeitslücke). Brīdī, kad viņi noved kādu uzņēmumu līdz bankrotam un simtiem darbiniekiem zaudē savu darba vietu, šie vadītāji tiek atlaisti, saņemot lielu atlīdzību par priekšlaicīgu darba attiecību pārtraukšanu. Šajā gadījumā nedrīkst aizmirst divus aspektus. Pirmkārt, akciju sabiedrības ir privātuzņēmumi, kuriem nevar ar likumiem noteikt, cik lielu algu maksāt vadītājiem un cik lielu kompensāciju maksāt, lai tikai ātrāk tiktu no viņiem vaļā. Otrkārt, rīkojoties citādāk, zaudējumi uzņēmumam, kā arī darbiniekiem varētu būt pat vēl lielāks.
Kamēr šī ekonomiskā elite pieprasa samazināt valsts iesaistīšanos ikdienas procesos, tā pēkšņi aicina valsti palīdzēt momentā, kas bažas ir par kādas bankas sabrukumu. Tauta dusmojas, ka valsts arī palīdz. Bet kādi ir argumenti? Minētas bankas nav Vācijas lielākās komercbankas, bet kredītiestādes, kuras ir valsts un krājkašu īpašumā. Tās tiek uzturētas ar noteiktu mērķi, lai atvieglotu maziem un vidējiem uzņēmumiem saņemt kredītus. Šis ir bizness, par kuru lielas bankas neinteresējas, jo ar to nevar daudz pelnīt. Patiesībā valsts ar šīm bankām pilda labklājības funkcijas, tādēļ to sabrukums nodokļu maksātājiem būtu drīzāk vēl dramatiskāks nekā palīdzība ar budžetu līdzekļiem.
K.Zumwinkel lieta un nodokļu nemaksāšana ir, protams, atšķirīga tēma. Vācijā privātā firmā vai arī valsts iestādē darba devējs, izmaksājot algu ierindas darbiniekiem uzreiz ietur nodokļus un pārskaita tos VIDam. Algas saņēmējs neko slēpt nevar. Savukārt vadītāji, cilvēki ar lieliem ienākumiem, bagātnieki var deklarēt savus ienākumus, deklarējot sevi pa nabagiem un summu, par kuru jāmaksā nodokļus, samazinot līdz pat gandrīz nullei (nerunājot, piemēram, par slavenā sportista Borisa Bekera “oficiālo” pārvākšanas uz Monako, kur viņš reāli nedzīvo).
Tas, ka šī sistēma valstij nav izdevīga, politiķiem sen ir skaidrs. Kristīgo demokrātu politiķis un Friedrich Merz 2003.gadā ierosināja vienkāršot nodokļu sistēmu ar metaforiku, ka jābūt iespējai ienākumu deklarāciju sarakstīt uz palikni. Viņš partijas iekšienē ar savām idejām nespēja pārvarēt Angelu Merkeli un no politikas aizgāja.
K.Zumwinkel rīcība ir piemērs tam, ka bagātības vairošana dažkārt jau kļūst par sporta veidu. Tas nepārprotami ir morāles jautājums it īpaši tāpēc, ka šie cilvēki pelna daudz vairāk, nekā parastie darbinieki, tādēļ viņiem nemaksāt nodokļus nemaz nebūtu nepieciešams, lai kļūtu par bagātniekiem. Ierindas cilvēks neredz jēgu ievērot likumus, ja ekonomikas un politikas elite nerāda piemēru. Schröder valdības finanšu ministrs Eichel 2004.gadā tāpēc ieviesa izmaiņas likumā, kas ikvienam ļauj sevi apsūdzēt par nodokļu nemaksāšanu, vienlaikus ļaujot izvairīties no soda par šo noziegumu. Citādi Vācijā kriminālkodekss paredz līdz pat desmit gadu cietumsodus par īpaši smagiem noziegumiem.
Šie jaunie triecieni atgādina arī “melnās partijas kases”, kuras izveidoja bijušais Vācijas kanclers Helmut Kohl. Lai gan šī nauda nebija domāta viņam personīgi, tā parādīja slavena politiķa nihilistisko nostāju pret likumu, kas attiecas uz ierindas iedzīvotājiem, bet ne uz pašu kancleru. Protams, šo lietu atklāja H.Kola ienaidnieki partijas iekšienē, sniedzot informāciju tikai pēc sakāves vēlēšanas 1998.gadā. H.Kols, pamatojoties uz zvērestu, atteicās nosaukt ziedotājus. Savukārt prokuratūra neizmantoja iespēju palielināt spiedienu sniegt liecību, draudot ar apcietināšanu, kas būtu bijis iespējams. Kad valsts iestādes uzlika partijai samaksāt sodu, kas noveda H.Kola Kristīgo demokrātu partiju gandrīz līdz bankrotam, H.Kols lūdza saviem “draugiem” ziedot partijai. Protams, visticamāk tie bija tie paši ziedotāji, kurus viņš neatklāja.
Salīdzinot ar šo gadījumu, kad valsts iestādes neizmantoja visas iespējas, acīmredzot ārzemju izlūkošanas dienests BND (Bundesnachrichtendienst) gadiem ilgi ar informētāju palīdzību izspiegoja Lihtenšteinas bankas un tagad samaksāja ap 4 vai 5 miljoniem eiro par CD-ROM ar informāciju par K.Zumwinkel. Kamēr Lihtenšteina uzskata šo gadījumu par zādzību, Vācijas iestādes argumentē, ka izlūkdienestam ir uzdevums vākt informāciju par naudas atmazgāšanu ārzemēs. Ja sakarā ar šo darbu atklājas citi noziegumi, tad valsts iestādei ir pienākums šo informāciju nodot atbildīgai iestādei. Protams, Lihtenšteina ar savu politiku ir nodokļu paradīze un nepalīdz izmeklēšanā. Ar to ir saskārusies arī Latvija.
Vācijā ierindas cilvēki vairs nesaprot, kas notiek valstī. Lai dabūtu atpakaļ sociālā tirgus ekonomikas, kā arī politisko uzticību, nepieciešams radikāli mainīt situāciju. Citādi vēlēšanās Vācijai draud protesta balsošana par kreisajiem un labējiem radikāļiem. Jau tagad bijusi Austrumvācijas komunistiskā partija PDS apvienojoties ar Rietumu komunistiskām, trockistiskām un citām grupām kreisajā spārnā ar nosaukumu “Kreisie” (Die Linke) iegūva gan Janvārī Hessen gan tikko Hamburg mandātus federālo zemju parlamentos. Rezultātā ierastas koalīcijas starp kristīgiem demokrātiem ar liberāļiem vai sociāldemokrātiem ar zaļajiem vairs nav iespējams.
Vācija skaitās labklājības valsts ne tikai latviešu priekšstatos par pusleiputriju, bet arī pašu vāciešu skatījumā. Vācijas Federatīvā Republika par tādu tiek uzskatīta arī politiski un zinātniski. Tai domāšanai arī nav šķērslis, ka pēdējos gados diskusijām par reformām no veselības aprūpes sistēmas līdz pensijas fondiem un attiecīgi realizētām maiņām.
Kamēr gadiem ilgi tiek diskutēts par labklājības valsts un arī citu Rietumeiropas valstu patiesajām spējām, pēdējos mēnešos tās ir skāruši vairāki nopietni triecieni. Hipotēku krīze ASV ietekmēja arī vācu bankas, un pēkšņi smagas problēmas radās, piemēram, West LB (Westdeutsche Landesbank Düsseldorf). Līdzīgas likviditātes problēmas piemeklēja arī Diseldorfā rezidējošo IKB banku. Šai bankai ne pirmo reizi rodas grūtības, tāpēc tā jau kādu laiku pieder KfW (Kreditanstalt für Wiederaufbau) bankai. Visu šo banku kopīgā īpašība ir tāda, ka tās vairāk vai mazāk pieder valstij – federācijai vai arī federālajai zemei.
Lai banku problēmas negatīvi neietekmētu visu finanšu tirgu un līdz ar to arī ekonomiku, situācija ar nodokļu maksātāju naudu jāglābj valstij, kaut arī atbildība par nopietnajām problēmām būtu jāuzņemas banku vadībai, kas nodarbojās ar pārāk riskantiem ieguldījumiem. Kamēr vēl presē un politiķu aprindās turpinājās diskusijas par to, kā valstij labāk rīkoties, pēkšņi atklātībā nāca fakts, ka Vācijas Pasta valdes priekšsēdētājs Klaus Zumwinkel nav samaksājis nodokļos vienu miljonu eiro. Šo summu viņš glabāja kādā fondā Lihtenšteinā. K.Zumwinkel bija spiests uzreiz atkāpties no sava amata. Principā tas vēl būtu bijis tikai kārtējais skandāls, kas saistīts ar politisko un ekonomisko eliti, jo pasts Vācijā vēl nav pilnīgi privāts uzņēmums. Bet šoreiz skandāls notika citas diskusijas fonā. Mēnešiem ilgi caur vēlēšanu kampaņām Vācijā turpinājās strīds par minimālās algas ieviešanu starp lielā koalīcijā valdošajām Kristīgo demokrātu un Sociāldemokrātu partijām. Atšķirībā no Latvijas Vācijas likumos minimālā alga nav noteikta.
Pateicoties reformām, Vācijā pēdējos četros gados ir krietni samazinājies bezdarbnieku skaits, bet aizvien vairāk cilvēku strādā simboliskā darbā par, piemēram, vienu eiro mēnesī. Šāda sistēma ļauj cilvēkam, kurš faktiski dzīvo no valsts subsīdijām, kaut kur arī strādāt. Bet vēl ir augošs skaits iedzīvotāju, kuri pelna tik maz, ka izdzīvošanai arī viņiem jāpiesakās valsts subsīdijām. Cik šie cilvēki bieži ir vecāki, kas audzina bērnus viens, sekas pašiem bērniem ir preses uzmanības centrā. Daudzi dzīvo nabadzības stāvoklī, kas, protams, Vācijā nenozīmē badu, bet vecākiem, piemēram, nav naudas izklaidēm vai arī skolas ekskursijām. Minētās subsīdijas ir tieši labklājības valsts pabalsts. Bet, vai skandālu fonā tas var būt taisnīgi?
Debates par sociālo taisnīgumu sākās līdz ar algu pieaugumu vadītājiem zem jēdziena “izjusts taisnīguma trūkums” (gefühlte Gerechtigkeitslücke). Brīdī, kad viņi noved kādu uzņēmumu līdz bankrotam un simtiem darbiniekiem zaudē savu darba vietu, šie vadītāji tiek atlaisti, saņemot lielu atlīdzību par priekšlaicīgu darba attiecību pārtraukšanu. Šajā gadījumā nedrīkst aizmirst divus aspektus. Pirmkārt, akciju sabiedrības ir privātuzņēmumi, kuriem nevar ar likumiem noteikt, cik lielu algu maksāt vadītājiem un cik lielu kompensāciju maksāt, lai tikai ātrāk tiktu no viņiem vaļā. Otrkārt, rīkojoties citādāk, zaudējumi uzņēmumam, kā arī darbiniekiem varētu būt pat vēl lielāks.
Kamēr šī ekonomiskā elite pieprasa samazināt valsts iesaistīšanos ikdienas procesos, tā pēkšņi aicina valsti palīdzēt momentā, kas bažas ir par kādas bankas sabrukumu. Tauta dusmojas, ka valsts arī palīdz. Bet kādi ir argumenti? Minētas bankas nav Vācijas lielākās komercbankas, bet kredītiestādes, kuras ir valsts un krājkašu īpašumā. Tās tiek uzturētas ar noteiktu mērķi, lai atvieglotu maziem un vidējiem uzņēmumiem saņemt kredītus. Šis ir bizness, par kuru lielas bankas neinteresējas, jo ar to nevar daudz pelnīt. Patiesībā valsts ar šīm bankām pilda labklājības funkcijas, tādēļ to sabrukums nodokļu maksātājiem būtu drīzāk vēl dramatiskāks nekā palīdzība ar budžetu līdzekļiem.
K.Zumwinkel lieta un nodokļu nemaksāšana ir, protams, atšķirīga tēma. Vācijā privātā firmā vai arī valsts iestādē darba devējs, izmaksājot algu ierindas darbiniekiem uzreiz ietur nodokļus un pārskaita tos VIDam. Algas saņēmējs neko slēpt nevar. Savukārt vadītāji, cilvēki ar lieliem ienākumiem, bagātnieki var deklarēt savus ienākumus, deklarējot sevi pa nabagiem un summu, par kuru jāmaksā nodokļus, samazinot līdz pat gandrīz nullei (nerunājot, piemēram, par slavenā sportista Borisa Bekera “oficiālo” pārvākšanas uz Monako, kur viņš reāli nedzīvo).
Tas, ka šī sistēma valstij nav izdevīga, politiķiem sen ir skaidrs. Kristīgo demokrātu politiķis un Friedrich Merz 2003.gadā ierosināja vienkāršot nodokļu sistēmu ar metaforiku, ka jābūt iespējai ienākumu deklarāciju sarakstīt uz palikni. Viņš partijas iekšienē ar savām idejām nespēja pārvarēt Angelu Merkeli un no politikas aizgāja.
K.Zumwinkel rīcība ir piemērs tam, ka bagātības vairošana dažkārt jau kļūst par sporta veidu. Tas nepārprotami ir morāles jautājums it īpaši tāpēc, ka šie cilvēki pelna daudz vairāk, nekā parastie darbinieki, tādēļ viņiem nemaksāt nodokļus nemaz nebūtu nepieciešams, lai kļūtu par bagātniekiem. Ierindas cilvēks neredz jēgu ievērot likumus, ja ekonomikas un politikas elite nerāda piemēru. Schröder valdības finanšu ministrs Eichel 2004.gadā tāpēc ieviesa izmaiņas likumā, kas ikvienam ļauj sevi apsūdzēt par nodokļu nemaksāšanu, vienlaikus ļaujot izvairīties no soda par šo noziegumu. Citādi Vācijā kriminālkodekss paredz līdz pat desmit gadu cietumsodus par īpaši smagiem noziegumiem.
Šie jaunie triecieni atgādina arī “melnās partijas kases”, kuras izveidoja bijušais Vācijas kanclers Helmut Kohl. Lai gan šī nauda nebija domāta viņam personīgi, tā parādīja slavena politiķa nihilistisko nostāju pret likumu, kas attiecas uz ierindas iedzīvotājiem, bet ne uz pašu kancleru. Protams, šo lietu atklāja H.Kola ienaidnieki partijas iekšienē, sniedzot informāciju tikai pēc sakāves vēlēšanas 1998.gadā. H.Kols, pamatojoties uz zvērestu, atteicās nosaukt ziedotājus. Savukārt prokuratūra neizmantoja iespēju palielināt spiedienu sniegt liecību, draudot ar apcietināšanu, kas būtu bijis iespējams. Kad valsts iestādes uzlika partijai samaksāt sodu, kas noveda H.Kola Kristīgo demokrātu partiju gandrīz līdz bankrotam, H.Kols lūdza saviem “draugiem” ziedot partijai. Protams, visticamāk tie bija tie paši ziedotāji, kurus viņš neatklāja.
Salīdzinot ar šo gadījumu, kad valsts iestādes neizmantoja visas iespējas, acīmredzot ārzemju izlūkošanas dienests BND (Bundesnachrichtendienst) gadiem ilgi ar informētāju palīdzību izspiegoja Lihtenšteinas bankas un tagad samaksāja ap 4 vai 5 miljoniem eiro par CD-ROM ar informāciju par K.Zumwinkel. Kamēr Lihtenšteina uzskata šo gadījumu par zādzību, Vācijas iestādes argumentē, ka izlūkdienestam ir uzdevums vākt informāciju par naudas atmazgāšanu ārzemēs. Ja sakarā ar šo darbu atklājas citi noziegumi, tad valsts iestādei ir pienākums šo informāciju nodot atbildīgai iestādei. Protams, Lihtenšteina ar savu politiku ir nodokļu paradīze un nepalīdz izmeklēšanā. Ar to ir saskārusies arī Latvija.
Vācijā ierindas cilvēki vairs nesaprot, kas notiek valstī. Lai dabūtu atpakaļ sociālā tirgus ekonomikas, kā arī politisko uzticību, nepieciešams radikāli mainīt situāciju. Citādi vēlēšanās Vācijai draud protesta balsošana par kreisajiem un labējiem radikāļiem. Jau tagad bijusi Austrumvācijas komunistiskā partija PDS apvienojoties ar Rietumu komunistiskām, trockistiskām un citām grupām kreisajā spārnā ar nosaukumu “Kreisie” (Die Linke) iegūva gan Janvārī Hessen gan tikko Hamburg mandātus federālo zemju parlamentos. Rezultātā ierastas koalīcijas starp kristīgiem demokrātiem ar liberāļiem vai sociāldemokrātiem ar zaļajiem vairs nav iespējams.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen