www.politika.lv publicēts raksts par referndumiem. Te ir melnraksts.
Latvija ir demokrātiskā valsts. Jēdziens demokrātija nāk no Grieķu valodas un nozīmē tautas valdīšana. Sekojoši nekas nevar būt augstākā demokrātijas izpausme nekā tautas nobalsošana. Nav argumenti pret referendumiem.
Vienīgais aspekts diskusijai ir gan, par ko un kurā brīdī rīkot referendumus. Tam ir sākumā jādefinē tautas tiešās piedalīšanas lemšanas procesā, jo dažādās valstīs ir dažādās iespējas. Reizēm legislatīva vara, proti, parlaments, vai arī izpildvara, proti, valdība, prasa tautai šajā ceļā piekrišanu jau pieņemtam lēmumam. Citreiz, tā kā Latvijā šajā mēnesī divas reizes pati tauta ierosināta balsošana ar no NVO organizētām parakstu vākšanām.
Pasaules demokrātiju konstitūcijas kā arī Latvijā Satversme paredz ļoti dažādās iespējas tautas nobalsošanām. Apstiprināt vai noliegt kādu lēmumu. Tas var būt obligāts referendums vai no politiskās elites par nepieciešamu uzskatīts. Arī tauta var kādu lēmumu ierosināt un ar savu balsojumu piespiest likumdevējam vismaz noteiktu likumprojektu diskutēt. Atkarībā no šiem aspektiem atšķiras arī prasības pēc kvorumiem un vairākumiem. Latvijā no politikas elites norīkotā referendumā nepieciešams tikai vairākuma piedalījušo izteikums nobalsošanas ceļā. Lai ierosināt likumprojektu ir jāpiedalās vismaz puse tik daudz vēlētāju, cik piedalījās iepriekšējas Saeimas vēlēšanās.
Starptautiskā salīdzinājumā nekur biežāk pie urnām netiek aicināti nekā Šveicē. Savukārt, Vācijā, tieši pretēji, sakarā ar valsts vēsturi, pamatlikuma tēvi neuzticēja tautas nobalsošanām. Referendumi tāpēc vispār nav paredzēti ar tikai vienu izņēmumu, ja tiek diskutēts plāns par federālu zemju robežu maiņu. Tas ir noticis jau 50os gados apvienojot Baden-Württemberg, kur mākslīgas robežas pastāvēja nevis kultūrvēsturiski, bet dēļ okupācijas zonām pēc Otra pasaules kara. Mēģinājumu pēc atkalapnievošanos likt kopā galvaspilsētu Berlin ar apkārtējo Brandenburg 90os gados izgāzās. Politiķi vēlējās šo risinājumu, lai atvieglot ekonomiskās problēmas Berlin. Bet tā kā pilsētai ir vairāk iedzīvotāji nekā Brandenburg, šīs zemes iedzīvotāji noraidīja ideju.
Diskusijas par tiešo demokrātiju, vērtību, demokrātijas nepieciešamību kā arī riskiem ir daudz, gan presē gan zinātnē. Interesants fakts ir, ka Rietumeiropā parasti kreisu politisku spārnu reprezentējušie spēki atbalsta referendumiem. Kamēr Universität Konstanz emeritēts profesors no Šveices Leonhard Neidhart vienmēr uzsvēra, ka tautas nobalsošanu rezultāti mēdz būt konservatīvie, jo tauta parasti nebalso par pārmaiņām, bet drīzāk par saglabāšanu. Šveicē 1982.g. nodibinātā iniciatīva par armijas likvidēšanu Gruppe für eine Schweiz ohne Armee (GSoA), kas vēlas likvidēt armiju un referendumos savāca, piemēram, pret lidmašīnu pirkšanu 1993.g. vairāk par 40%.
Pamatojums diskusijām, protams, ir fakts, ka nereti tautas uzskati ar politiskās elites plāniem nesakrīt, nerunājot par dažiem nepopulāriem lēmumiem kā, piemēram, palielināt nodokļus vai nodevas. Pretestība vēsturiski kā arī pašlaik reizēm pa klusu reizēm plaši organizēti ar demonstrācijām nenoliedzami pastāvēja pret lēmumiem un politiku, kuru var šodien uzskatīt par ļoti svarīgiem un ietekmīgiem, lai gan, protams, rezultātus jebkurā gadījumā var vēl mūsdienas diskutēt. Pieņemti bez tautas piekrišanas, piemēram, Vācijā 1955.g. atkalapbruņošana, proti, armijas dibināšanu, kas bija pamatakmens uzņemšanai NATO. NATO dubultlēmuma 1979.g. pamatā uzstādināja arī Rietumvācijā atomieročus sākot no 1982.g. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc pacifisti nodibināja zaļo partiju. Šos lēmumus ar referendumiem noteikti nebūtu varējis neviens ieviest. Nesena pagātnē līdzīgi notika Euro ieviešana. Kur notika referendumi kā Zviedrijā, tur tieši to noraidīja. Jaunākais piemērs ir Lisabona līgums, kuru noraidīja vienīgā valstī, kur valdība bija spiesta pēc konstitūcijas rīkot referendumu – Īrijā.
Skatoties uz šiem gadījumiem nevar viennozīmīgi teikt, referendums ir vienmēr labs vai slikts. Runājot par militāriem jautājumiem, kas acīmredzot diezgan pieši ir strīda temats var bilst, ka NATO tikai mazai Islandei nav armijas. Centrālamerikas valsts Costa Rica arī iztiek bez zaldātiem.
Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas notika referendumi par pašu neatkarību 1991.g. 3. martā, 1998.g. 3. oktobrī par grozījumiem pilsonības likumā, 1999.g. 5 augustā par pensijas likumu, 2003.g. 20. septembrī par iestāšanos Eiropas Savienībā un, izņemot šīgada tautas nobalsošanas vēl 2007.g. 7. jūlijā par grozījumiem Nacionālās drošības likumā. Ieskaitot šī gada augustā jau notikušo referendumu, interesanti, izkrita no sešiem puse. Noskaitot nost neatkarīgas lēmumu, kurš, protams, īsti pirms neatkarības notika, lielākā daļa, lai gan Latvijā, atšķirība no citām valstīm, pilsoņi var nobalsot jebkurā iecirknī. Centrālā vēlēšanu komisija 2007.g. uz pārmetumu, ka referendumu nevajadzēja tādā datumā likt kā 07.07.07 atbildēja, ka, ja pilsoņiem šis jautājums ir svarīgs, tad arī nekavē tāds datums gatavību piedalīties. Līdzīgi varētu šogad pārmest, ka balsošana atkal notiek vasarā, kad visvairāk cilvēki ceļo. Bet šis pārmetums ir nevietā, jo tomēr, referendumu ierosinātāji varētu, savukārt, lasīt Satversmi un likumdošanu, pētīt parakstu iesniegšanas brīdi un noteikumus par to, kurā laika periodā referendumam ir jānotiek pēc likumdošanas.
Bet zema aktivitāte arī. Piemēram, visvairāk uz tiešo demokrātiju orientētajā valstī Šveicē nav nekas svešs. Tam ir, galvenokārt, divi iemesli. Pirmkārt nav katru reizi visi vēlētāji uzskata attiecīgo jautājumu par tik svarīgu. Arī iestājas, otrkārt, zināms nogurums no regulārām balsošanām. Turklāt piedalīšanas pieprasa arī iedziļināties referendumu jautājumos. Daži to nedara pārāk bieži labprāt. Citiem atkal trūkst, iespējams, zināšanas, lai gan konkrētu problēmu gan arī piedāvātus risinājumus vispār saprast. Un vēl arī, protams, nepieciešama izpratne par nobalsošanas norisē, kura savā dažādībā ir sarežģīta. Rezultāta par šoreizējo ierosinājumu, mainīt Satversmi un pievienot tai tautas iespēju atlaist parlamentu referenduma ceļā, daudzi balsoja pret, lai gan viņi nebija nemaz pret to ideju, bet pret valdību. Uztverot katru balsošanu par kaut ko valdības rīkoto, domāja, ka šādi balsojot var kritizēt valdību. Jau 1998.g. par pilsonības likumu vajadzēja pret maiņu balsot, lai atvieglot naturalizāciju.
Zināšanas un saprašanas trūkumi, kā vienmēr, atvieglo izmantošanu. Šoreiz daži politiķi baidīja Latvijas iedzīvotājus ar tādiem brīdinājumiem, ka, ja balsos par ierosinājumu, ienāks krievi vai devalvēs Latu, sekām, kurām nekāds tiešais sakars ar Satversmes papildināšanu nav. Tanī pašā laikā šaubas par lēmuma kvalitāti, kā publicēja, piemēram, deputāts Kārlis Leiškalns, secinot, ka viņš nebalsos par juridisku brāķi. ir, protams, atļautas. Šāda diskusija nepieciešama, jo ar Saeimas atlaišanas kārtību vien nepietiek. Jānosaka ir arī sekas, ko atlaista Saeima vēl drīkst un kas ir pienākums. Citādāk varētu mājas sūtītie deputāti savās pēdējās darba dienās vēl pēkšņi iestājošajā vienprātībā kaut vai mainīt Satversmi?
Bet tautu arī var maldināt citādi, ierosinot kaut ko patīkamo. Visiem neveiksmīgiem referendumiem Latvijā ir kopīgs, ka kāds mēģināja mērķus panākt, kurus pārmet politikai, ka nav gatava realizēt, pensijas palielināšana, Saeimas atlaišana. Proti, referendumi notiek ar populārām idejām. Šajā ceļā izmanto tādas organizācijas, ka arodbiedrības, kuras nemaz nav tik ietekmīgas Latvijas politikā, tautas “ilgas pēc nevainīgas politikas”. Līdzīgi notika 2000.g., kad sociāldemokrāti, draudēt ar parakstu vākšanu pret Latvenergo privatizāciju. Gan toreiz gan 2007.g. neveiksmīga referenduma sekā valdība rīkojās tā, ka tauta vēlējās. Tomēr jāpadomā, vai kvoruma nepanākšana nav arī rādītājs tam, ka daļa no vēlētājiem jautājumu par mazsvarīgu uzskata vai pat ir pretējā viedoklī? Jau tagad izskan par nākošo referendumu diezgan dažādas domas. Lielas pensijas izklausās, protams, taisnīgas. Bet arī ir dzirdami uzskati, ka nav taisnīgi piešķirt visiem labas pensijas neatkarīgi no tā, cik ilgi viņi dzīvē strādājuši.
Jebkurā gadījumā, kas neseko politikai un neizglītojas vienmēr grūtāk var spriest par jautājumiem un savā vai arī valsts labā referendumā balsot. Citādi varētu rīkot referendumu par to, lai visiem tiktu augstākā izglītība. Beidzot nabagiem studentiem varbūt vairs nebūtu jāmācās.
Vienīgais aspekts diskusijai ir gan, par ko un kurā brīdī rīkot referendumus. Tam ir sākumā jādefinē tautas tiešās piedalīšanas lemšanas procesā, jo dažādās valstīs ir dažādās iespējas. Reizēm legislatīva vara, proti, parlaments, vai arī izpildvara, proti, valdība, prasa tautai šajā ceļā piekrišanu jau pieņemtam lēmumam. Citreiz, tā kā Latvijā šajā mēnesī divas reizes pati tauta ierosināta balsošana ar no NVO organizētām parakstu vākšanām.
Pasaules demokrātiju konstitūcijas kā arī Latvijā Satversme paredz ļoti dažādās iespējas tautas nobalsošanām. Apstiprināt vai noliegt kādu lēmumu. Tas var būt obligāts referendums vai no politiskās elites par nepieciešamu uzskatīts. Arī tauta var kādu lēmumu ierosināt un ar savu balsojumu piespiest likumdevējam vismaz noteiktu likumprojektu diskutēt. Atkarībā no šiem aspektiem atšķiras arī prasības pēc kvorumiem un vairākumiem. Latvijā no politikas elites norīkotā referendumā nepieciešams tikai vairākuma piedalījušo izteikums nobalsošanas ceļā. Lai ierosināt likumprojektu ir jāpiedalās vismaz puse tik daudz vēlētāju, cik piedalījās iepriekšējas Saeimas vēlēšanās.
Starptautiskā salīdzinājumā nekur biežāk pie urnām netiek aicināti nekā Šveicē. Savukārt, Vācijā, tieši pretēji, sakarā ar valsts vēsturi, pamatlikuma tēvi neuzticēja tautas nobalsošanām. Referendumi tāpēc vispār nav paredzēti ar tikai vienu izņēmumu, ja tiek diskutēts plāns par federālu zemju robežu maiņu. Tas ir noticis jau 50os gados apvienojot Baden-Württemberg, kur mākslīgas robežas pastāvēja nevis kultūrvēsturiski, bet dēļ okupācijas zonām pēc Otra pasaules kara. Mēģinājumu pēc atkalapnievošanos likt kopā galvaspilsētu Berlin ar apkārtējo Brandenburg 90os gados izgāzās. Politiķi vēlējās šo risinājumu, lai atvieglot ekonomiskās problēmas Berlin. Bet tā kā pilsētai ir vairāk iedzīvotāji nekā Brandenburg, šīs zemes iedzīvotāji noraidīja ideju.
Diskusijas par tiešo demokrātiju, vērtību, demokrātijas nepieciešamību kā arī riskiem ir daudz, gan presē gan zinātnē. Interesants fakts ir, ka Rietumeiropā parasti kreisu politisku spārnu reprezentējušie spēki atbalsta referendumiem. Kamēr Universität Konstanz emeritēts profesors no Šveices Leonhard Neidhart vienmēr uzsvēra, ka tautas nobalsošanu rezultāti mēdz būt konservatīvie, jo tauta parasti nebalso par pārmaiņām, bet drīzāk par saglabāšanu. Šveicē 1982.g. nodibinātā iniciatīva par armijas likvidēšanu Gruppe für eine Schweiz ohne Armee (GSoA), kas vēlas likvidēt armiju un referendumos savāca, piemēram, pret lidmašīnu pirkšanu 1993.g. vairāk par 40%.
Pamatojums diskusijām, protams, ir fakts, ka nereti tautas uzskati ar politiskās elites plāniem nesakrīt, nerunājot par dažiem nepopulāriem lēmumiem kā, piemēram, palielināt nodokļus vai nodevas. Pretestība vēsturiski kā arī pašlaik reizēm pa klusu reizēm plaši organizēti ar demonstrācijām nenoliedzami pastāvēja pret lēmumiem un politiku, kuru var šodien uzskatīt par ļoti svarīgiem un ietekmīgiem, lai gan, protams, rezultātus jebkurā gadījumā var vēl mūsdienas diskutēt. Pieņemti bez tautas piekrišanas, piemēram, Vācijā 1955.g. atkalapbruņošana, proti, armijas dibināšanu, kas bija pamatakmens uzņemšanai NATO. NATO dubultlēmuma 1979.g. pamatā uzstādināja arī Rietumvācijā atomieročus sākot no 1982.g. Tas bija galvenais iemesls, kāpēc pacifisti nodibināja zaļo partiju. Šos lēmumus ar referendumiem noteikti nebūtu varējis neviens ieviest. Nesena pagātnē līdzīgi notika Euro ieviešana. Kur notika referendumi kā Zviedrijā, tur tieši to noraidīja. Jaunākais piemērs ir Lisabona līgums, kuru noraidīja vienīgā valstī, kur valdība bija spiesta pēc konstitūcijas rīkot referendumu – Īrijā.
Skatoties uz šiem gadījumiem nevar viennozīmīgi teikt, referendums ir vienmēr labs vai slikts. Runājot par militāriem jautājumiem, kas acīmredzot diezgan pieši ir strīda temats var bilst, ka NATO tikai mazai Islandei nav armijas. Centrālamerikas valsts Costa Rica arī iztiek bez zaldātiem.
Latvijā kopš neatkarības atjaunošanas notika referendumi par pašu neatkarību 1991.g. 3. martā, 1998.g. 3. oktobrī par grozījumiem pilsonības likumā, 1999.g. 5 augustā par pensijas likumu, 2003.g. 20. septembrī par iestāšanos Eiropas Savienībā un, izņemot šīgada tautas nobalsošanas vēl 2007.g. 7. jūlijā par grozījumiem Nacionālās drošības likumā. Ieskaitot šī gada augustā jau notikušo referendumu, interesanti, izkrita no sešiem puse. Noskaitot nost neatkarīgas lēmumu, kurš, protams, īsti pirms neatkarības notika, lielākā daļa, lai gan Latvijā, atšķirība no citām valstīm, pilsoņi var nobalsot jebkurā iecirknī. Centrālā vēlēšanu komisija 2007.g. uz pārmetumu, ka referendumu nevajadzēja tādā datumā likt kā 07.07.07 atbildēja, ka, ja pilsoņiem šis jautājums ir svarīgs, tad arī nekavē tāds datums gatavību piedalīties. Līdzīgi varētu šogad pārmest, ka balsošana atkal notiek vasarā, kad visvairāk cilvēki ceļo. Bet šis pārmetums ir nevietā, jo tomēr, referendumu ierosinātāji varētu, savukārt, lasīt Satversmi un likumdošanu, pētīt parakstu iesniegšanas brīdi un noteikumus par to, kurā laika periodā referendumam ir jānotiek pēc likumdošanas.
Bet zema aktivitāte arī. Piemēram, visvairāk uz tiešo demokrātiju orientētajā valstī Šveicē nav nekas svešs. Tam ir, galvenokārt, divi iemesli. Pirmkārt nav katru reizi visi vēlētāji uzskata attiecīgo jautājumu par tik svarīgu. Arī iestājas, otrkārt, zināms nogurums no regulārām balsošanām. Turklāt piedalīšanas pieprasa arī iedziļināties referendumu jautājumos. Daži to nedara pārāk bieži labprāt. Citiem atkal trūkst, iespējams, zināšanas, lai gan konkrētu problēmu gan arī piedāvātus risinājumus vispār saprast. Un vēl arī, protams, nepieciešama izpratne par nobalsošanas norisē, kura savā dažādībā ir sarežģīta. Rezultāta par šoreizējo ierosinājumu, mainīt Satversmi un pievienot tai tautas iespēju atlaist parlamentu referenduma ceļā, daudzi balsoja pret, lai gan viņi nebija nemaz pret to ideju, bet pret valdību. Uztverot katru balsošanu par kaut ko valdības rīkoto, domāja, ka šādi balsojot var kritizēt valdību. Jau 1998.g. par pilsonības likumu vajadzēja pret maiņu balsot, lai atvieglot naturalizāciju.
Zināšanas un saprašanas trūkumi, kā vienmēr, atvieglo izmantošanu. Šoreiz daži politiķi baidīja Latvijas iedzīvotājus ar tādiem brīdinājumiem, ka, ja balsos par ierosinājumu, ienāks krievi vai devalvēs Latu, sekām, kurām nekāds tiešais sakars ar Satversmes papildināšanu nav. Tanī pašā laikā šaubas par lēmuma kvalitāti, kā publicēja, piemēram, deputāts Kārlis Leiškalns, secinot, ka viņš nebalsos par juridisku brāķi. ir, protams, atļautas. Šāda diskusija nepieciešama, jo ar Saeimas atlaišanas kārtību vien nepietiek. Jānosaka ir arī sekas, ko atlaista Saeima vēl drīkst un kas ir pienākums. Citādāk varētu mājas sūtītie deputāti savās pēdējās darba dienās vēl pēkšņi iestājošajā vienprātībā kaut vai mainīt Satversmi?
Bet tautu arī var maldināt citādi, ierosinot kaut ko patīkamo. Visiem neveiksmīgiem referendumiem Latvijā ir kopīgs, ka kāds mēģināja mērķus panākt, kurus pārmet politikai, ka nav gatava realizēt, pensijas palielināšana, Saeimas atlaišana. Proti, referendumi notiek ar populārām idejām. Šajā ceļā izmanto tādas organizācijas, ka arodbiedrības, kuras nemaz nav tik ietekmīgas Latvijas politikā, tautas “ilgas pēc nevainīgas politikas”. Līdzīgi notika 2000.g., kad sociāldemokrāti, draudēt ar parakstu vākšanu pret Latvenergo privatizāciju. Gan toreiz gan 2007.g. neveiksmīga referenduma sekā valdība rīkojās tā, ka tauta vēlējās. Tomēr jāpadomā, vai kvoruma nepanākšana nav arī rādītājs tam, ka daļa no vēlētājiem jautājumu par mazsvarīgu uzskata vai pat ir pretējā viedoklī? Jau tagad izskan par nākošo referendumu diezgan dažādas domas. Lielas pensijas izklausās, protams, taisnīgas. Bet arī ir dzirdami uzskati, ka nav taisnīgi piešķirt visiem labas pensijas neatkarīgi no tā, cik ilgi viņi dzīvē strādājuši.
Jebkurā gadījumā, kas neseko politikai un neizglītojas vienmēr grūtāk var spriest par jautājumiem un savā vai arī valsts labā referendumā balsot. Citādi varētu rīkot referendumu par to, lai visiem tiktu augstākā izglītība. Beidzot nabagiem studentiem varbūt vairs nebūtu jāmācās.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen