Jaunie laiki ir īstenībā vecie

Šī ir vēl pagaidu versija.

Dienas komentators Aivars Ozoliņš Sestdienā publicēja savu viedokli par partijā “Jaunais Laiks” notiekošo – ar pozitīvu vērtējumu, jo šīs sašķelšanās notiekot pirmkārt pareizā brīdī un dotu otrkārt iespēju, beidzot nodibināt partiju, kura pārstāv godīgu politiku.
Nesen jau no Tautas Partijas izstājās bijušais ārlietu ministrs Artis Pabriks, kad viņa partijas biedrs Aigars Štokebergs tikko tika izslēgts no tās. Viņi kopā ar domu biedriem no ārpus politikas nodibināja kustību “cita politika”, kura vēl nevēlās būt partija – nav brīnums, jo līdz nākošām vēlēšanām būtu vēl tik daudz laika, ka mierīgi izdotos krist atkal nepopularitātē.
Tā kā tagad izstājas svarīgie politiķi no Jauna Laika, likumsakarīgi, sākās spekulācijas par to, vai viņi nepiebiedrosies iepriekš minētiem kolēģiem, lai nodibinātu kārtējo “tīras politikas” partiju. Tieši uz to cer A.Ozoliņš. Lasītāju šo labprāt dzird un tāpat cer.
Šīs cerības loģiku domāt līdz beigām ved pie Latvijas politiku izpratni, it kā panākt vajadzētu politiskai šķirbai (cleavage) starp oligarhiem un godīgiem, melniem un baltiem spēkiem. Varbūt tāpēc arī atbalsts Aivaram Lembergam vēl joprojām turas. Ir jau arī citas avīzes lasītāji.
Īstenība, ja Jaunais Laiks tiešam no dibinātājiem bija domāts kā godīgas politikas partijas, ka vismaz savā laikā viņi apgalvoja, tad viņa no paša sākuma bija miris dzimušais projekts. Neatkarīgi no apšaubāmiem ziedojumiem, kurus Einars Repše savulaik no vēlētājiem pieprasīja - to arī A.Ozoliņš piemin – Repšes naivā pieeja politikai izpaudās arī praksē, koalīcijas sarunas veikt televīzijas kamerām priekšā. Proti, ar etiķeti pārstāvēt “ilgas pēc nevainīgas politikas” ierindojās politiķi pie tiem, kas kopš neatkarības ilgojas pēc ideāliem, stiprām rokām un zelta Ulmaņa laikiem, kuru iespējamība ir apšaubāma, jo politikai ne pa velti pārmet būt spēle, bet viņa ir reāla cīņa par varu.
Līdzīgā pieredze jau bija partijai Res Publica Igaunijā. Pēc 1999.g. vēlēšanām nāca kaimiņvalstī pie varas Mart Laar otrā valdība, kura bija līdzšinējā vēsturē visstabilākā un palika trīs gadus amatā pat bez izmaiņām ministru kabinetā. Tomēr dažu skandālu dēļ igauņi bija ļoti neapmierināti ar tās valdības politiku, bet 2003.g. nevēlējas opozīcijā esošas partijas vietā ievēlēt. Šo izmantoja intelektuālie nodibinājot to jaunu spēku, kam atbalstīja arī amerikāņu-igauņu profesors un politologs Rein Taagepera, kurš pat īslaicīgi kļuva par partijas priekšsēdētāju. Viņam sekoja bijušais tiesībsargs Juhan Parts, kurš vēlāk arī ieņēma ministru prezidenta amatu. Partija viena parlamenta sasaukuma laikā zaudēja vēlētāju uzticību pa visam un 2006.g. apvienojās tieši ar Mart Laar Tautas Savienību.
Proti, ja notiktu Latvijā tagad tas, ko A.Ozoliņš uzskatu par sliktāku variantu, ka izstājušies politiķi pievienosies pārējām partijas, uz kurieni, protams, viņus jau aicina, tad tas būtu īstenībā diezgan likumsakarīgi. Iemesls Jauna Laika sašķelšanai bija iekšējais konflikts par to, vai nu būt oligarhiem opozīcija vai piedalīties I.Godmaņa valdībā, proti, cīņa par varu! Tie, kas izstājās tieši atbalstīja piedalīšanos pozīcijā.
Lai realizētu savu politiku ir jācīnās un arī sekojoši jāstrīdas, nevis jāizvairās no konfliktiem. Res Publica dibinātājiem būtu bijis prātīgāk uz reiz iestāties viņiem ideoloģiski vistuvākā partijā un tās politiku mēģināt ietekmēt. Šādi kā arī rīkojās Jaunais Laiks, konflikti atgādina drīzāk spēli smilšu kastē. Vācijā piemēram universitātes pilsētās regulāri studenti domā par to, masveidā iestāties kādā no mazām partijām kā brīvie demokrāti, lai pārņemtu tur varu. Bet, protams, tas tik vienkārši nav iespējami, jo partijas arī skatās uz to, kādi cilvēki iesniedz pieteikumu kļūt par biedru.
Pašlaik Latvijai draud, ka novērojama vēlētāju nepastāvība (Volatility, Pedersen), kura kopš 1991.g. Latvijā ir augstākā visu postsociālistisko valstu vidū turpināsies. Karuselis griezīsies tālāk. Kādas ir sekas? Diez vai izdosies iecerēto īstenot. Drīzāk jaunie politiskie spēki vēl padziļinās neapmierinātību ar politiku un beigu beigās, iespējams, arī ar valsts iekārtu.
Politologam vispār paliek aizvien grūtāk Latvijas iekšpolitiku analizēt ar politikas zinātnes metodoloģiju. Drīzāk nāksies konsultēties ar psihologiem.