Verfassungsgericht übernimmt Sozialpolitik Lettlands?

Einige Mütter haben in Lettland Verfassungbeschwerde gegen die Kürzung des sogenannten Müttergehalts (māmiņa alga) eingelegt. Mit dieser finanziellen Unterstützung greift der Staat jenen alleinerziehenden Müttern unter den Arm, die von den Vätern ihrer Kinder keine Alimente erhalten. Ein Einkommen, daß nach Auffassung der Initiatorin der Klage, Marika Skulte, für viele sehr wichtig ist. Seit Anfang dieses Jahres wurde dieses aber um 30% gekürzt.

Bislang betrug die Summe 45 Ls, rund 70 Euro, für ein Kind bis zu sieben Jahren und anschließend bis zum Alter von 18 Jahren 54. Nach der Kürzung sind es nun 30 und 35. Die zuständige Behörde erklärte, der Haushaltsposten sei gar nicht gekürzt worden, aber seit einiger Zeit gebe es doppelt zu viele Anträge, dies sei der Anlaß für die Einschnitte gewesen.

Wahrscheinlich haben sich die Mütter ein Beispiel an dem höchstrichterlichen Verdikt gegen die Rentenkürzungen vom vergangenen Sommer genommen. Auch in diesem Fall hatte kein staatliches Organ die Klage beim Verfassungsgericht eingericht, sondern die Betroffenen selbst. Es bleibt aber dahingestellt, ob dies eine Aussage über die Erfolgsaussichtgen der Motion erlaubt. Renter haben sich durch Abgaben Ansprüche erworben, das gilt für die Sozialpolitik aber nicht in allen Felder. Die großzügige Unterstützung von Müttern war politisch gewollt, um die niedrige Geburtenrate des Landes zu heben. Die klagenden Mütter berufen sich auf die Menschenrechte.

Das Verfassungsgericht gegen unliebsame politische Entscheidungen einzusetzen ist jedoch auch in anderen Staaten gang und gäbe.

Guantanamo Häftling findet neue Heimat in Lettland

Lettland hat sich bereiterklärt, einen Guantanamo-Häftling aufzunehmen. Innenministerin Linda Mūrniece sagte, die Regierung sehe keine Gefahr für die Sicherheit des Landes. Die Vorbereitungen hätten allerdings etwa ein halbes Jahr in Anspruch genommen, weil Vertreter des Verfassungsschutzes auf Kosten der USA nach Guantanamo gefahren seien, um den Betroffenen zu treffen und zu sprechen. Lettland ist damit der erste baltische Staat, der einen Guantanamo-Häftling aufnimmt. Estland könnte dem Beispiel bald folgen, heißt es. Außerdem hätten insgesamt vier Häftlinge von der Karibikinsel Interesse an einer Ausreise nach Lettland bekundet, ließ Außenminister Māris Riekstiņš durchblicken.

Wenigstens in der einfachen Bevölkerung war bereits früheren Regierungen vorgworfen worden, sich zu amerikafreundlich zu gerieren. Darum war zu erwarten, daß es heftige Kritik geben würde und auch die Medien beklagen, daß es zuvor keine Diskussion darüber gegeben habe.

Die öffentliche Sache, Res Publica und Vaterlandsunion

Erst vor knapp vier Jahren hatten sich Res Publica und Isamaaliit (Vaterlandsunion) vereinigt. Res Publica, 2001 als neue „saubere“ politische Kraft gegründet, hatte 2003 die Parlamentswahlen überzeugend gewonnen, um das ihr vom Wähler entgegengebrachte Vertrauen zügig zu verspielen. Es folgte die Vereinigung mit der Partei Mart Laars, die seit der Unabhängigkeit an vielen Regierungen beteiligt gewesen ist; er selbst war zwei Mal Regierungschef.

Trotz der Vereinigung und eines relativen Erfolges – die Partei ist immerhin an der derzeitigen Regierung beteiligt – ist der innerparteiliche Konflikt zwischen den beiden alten Parteien nie ganz beigelegt worden. Das belegte erneut der jüngste Parteitag. Mart Laars Wiederwahl als Parteivorsitzender stand zwar außer Zweifel, aber um die Positionen der drei Stellvertreter kam es zu Kampfkandidaturen. Dabei kristallisierten sich drei Faktionen heraus.

Die erste Gruppe sind die alten Vertreter der Vaterlandsunion, auch Pullover-Nationalisten genannt wie Bildungsminister Tõnis Lukas und der scheidende Generalsekretär Margus Tsahkna. Die zweite Gruppe sind die sogenannten „Unkäuflichen“ um Parlamentspräsidentin Ene Ergma und den früheren Res Publica Regierungschef und gegenwärtigen Wirtschaftsminister Juhan Parts. Parts war vor seiner eigentlichen politischen Karriere Chef des Rechnungshofes gewesen, was seine damalige Popularität begründete. Die dritte Gruppe sieht sich selber als „Gemeinschaftsparteiler”, die also gerade diese Trennlinie überwinden wollen. Wichtigster Vertreter ist Verteidigungsminister Jaak Aaviksoo, der auch auf eine erfolgreiche wissenschaftliche Karriere zurückblicken kann. Er war zur Jahrtausendwende einige Jahre Rektor der Universität Tartu. Landwirtschaftsminister Helir-Valdor Seeder bezeichnete letztere Gruppe als karriereorientierte Neuankömmlinge, die Aviksoo eigentlich nur als Sprungbrett für sein eigenes Fortkommen benötigt. Die betreffenden Parteifreunde seien zu einem großen Teil früher in den Vorgängerparteien der Vaterlandsunion bereits gewesen seien. Und in der tat war Aviksoo vor seiner Amtszeit als Hochschulrektor in der Reformpartei aktiv.

Juhan Parts wurde schließlich mit dem besten und Ene Ergma mit dem zweitbesten Ergebis gewählt, während Jaak Aaviskoo seine Niederlage einräumen mußte. Den dritten Stellvertreterposten erhielt der „Pullover-Nationalist” Tõnis Lukas.

Vertreter aller drei Faktionen betonten während des Parteitages die Geschlossenheit der Partei und begrüßten deren Erfolge. Zum Parteitag waren 2.000 Mitglieder erschienen.

Tõnis Lukas äußert jedoch auch Zweifel über die stürmische Entwicklung der jüngsten Zeit. Erst kürzlich war mit dem Beitritt des Bürgermeisters von Kärdla auf Hiiumaa das 9.000 Mitglied offiziell aufgenommen worden; zehn Tage später sei die Mitgliedszahl bereits auf 9.500 gestiegen. Das werfe Fragen auf.

Mart Laar betonte in seiner Rede, die Partei habe sich lange mit den großen Problemen beschäftigt und zu wenig mit den Menschen gesprochen. Die so entstandene Politikphobie in der Bevölkerung müsse nun überwunden werden. Den einfachen Menschen interessiere es eher, ob er im kommenden Jahr noch einen Arbeitsplatz habe. Mehrfach wurde vom „hooliv konservatism”, dem sorgenden Konservatismus gesprochen. Margus Tsahkna betonte, Ziel der Partei sei es, niemanden auf dem Weg alleine zu lassen, „kedagi ei jäeta maha”.

Nächstes Jahr sind in Estland die nächsten turnusmäßigen Parlamentswahlen.

Diskusijas interneta vidē – komentēšanas kultūra

Šis teksts vēl tiks pārstrādāts un papildināts ar diskusiju par cilvēku motivāciju ieguldīt laiku komentēšanai.

Internets sniedz cilvēkiem aizvien vairāk iespējas sevi parādīt, parādīties, izrādīties. Piemēram, blogošana ir telpa jebkuram indivīdam izpaust savu viedokli publiski visiem pieejamā veidā. Ar blogošana oficiālās mājās lapās, kur atkal tikai aicinātie var piedalīties, iegūst tās uzturētājs bez maksas papilddarbus. Savukārt, komentēšanu piedāvā lielākoties visur. Kamēr privātajā blogā komentārus autors var moderēt, proti, arī konkrētus nepieļaut publicēt, oficiālās mājas lapas to var tikai redakcija.

Protams, rodas jautājums, kāpēc autors grib sasniegt lielāku publiku nekā privātās vai darba aprindās. Zinātniekam motivācija bezmaksas darbam noteikti ir publicitāte, proti, pašreklāma. Bet, blogotāju tekstus lasīt arī jābūt motivācijai, jo blogotāju uzticamība, kā arī profesionālā rediģēšana šādos tekstos nav pašsaprotamas. Motivāciju veicina noteikti autora atpazīstamība.

Lasītāju vidū ir tāds pulciņš, kurš ne tikai lasa, bet arī atrod laiku komentēt. Nereti komentētāji izsakās ne visai literārā valodā nedz ar rakstam attiecīgiem saturiem. Tas, noteikti, ir paskaidrojums, kāpēc lielākā daļa lasītāju komentē izmantojot niknames.

Ja blogos rediģēšana nav pašsaprotama, tad komentāros vēl mazāk. Tāpēc nav pārsteigums, ka tos, reizēm, vienkārši nevar saprast. Rakstam par vēlētāju attieksmi pirmsvēlēšanu kampaņā 2006.g. “Vēlētājs Aizspogulija” pievienoja Klementijs Rancāns (09.10.2006 23:29) sekojošu tekstu: “Visstiprākā diktatūra ir demokrātija, citas nav. Tie ir meli, ka pastāv demokrātija. Pasakiet man demokrātijas formulu un es tūlīt pateikšu, kā ieviest demokrātiju.”[1] Laikam cilvēkam ir nīdējošā attieksme pret demokrātiju.

Savukārt, rakstam “Demos, kratos, evimeria” autors (es) pats līdzīgi kā daudzās citās publikācijās piemin izglītības nepieciešamību. Komentātors Jaņdžs (29.08.2007 12:46) noliedz raksta vērtību, bet īstenībā piekrīt tā saturam: “Raksts tukša velte. Viss ir un nekas nav kā teikts. Domāju, ka Latvija kā valsts ir tā traumēta, demoralizēta, un neinformēta-neizglītotota, ka tai nav šobrīd saskatāma nākotne kā kādas īpatnas kultūras zemei”. Visticamāk pats ir demoralizēts, ja vispār Latvijai nākotni neredz.

Toms N (29.08.2007 13:09) atkal vienkārši atzinumu izpauž: “Ļoti labs raksts.....varbūt redaktori politika.lv var padomāt, kā šādus rakstu publicēt arī kādos laikrakstos, tādejādi liela daļa sabiedrības šad un tad varētu iegūt kādu labu "pārdomu graudu"...bet labi, tas ir cits stāsts!” Portāls politika.lv jau to dara.

Protams, vienmēr būs lasītājs nepiekritējs. Vienīgi neiecietība kā pamats, piemēram, neļaut ārzemniekiem vispār ko teikt par Latviju, ir apžēlojami. Pēc šīs loģikas vienmēr tikai savējie par savējiem varētu runāt. Tas ir provincionālisms, ko Latvijā var sastapt ar argumentu, ārzemnieks te neesot dzīvojis (padomju laikā). Tur var ierindot bembija_brita@inbox.lv (07.09.2008 15:01): “Raksta Autors ir vācu izcelsmes. Domāju, ka latviešus, balstoties uz vēsturisko aspektu, gan vispār uz cilvēcisko aspektu, musu kultūru, tradīcijām utt. Viņam būs grūti izprast. Un tas atkal pašsaprotami.” Vācu izcelsme nozīmē gluži ko? Vismaz šoreiz pasaka to ar sapratni nevis kā pārmetumu. “Un, ja tās nav, tad viss rakstītais ir tikai subjektīvs spriedums, kas baltīts uz personiskiem novērojumiem vai spriedumiem, secinājumiem...” Skaidrs, sekojoši pēc Bembijas visi latvieši objektīvi runā par savu Latviju. Bet kā tad ar Latvijas krieviem un viņu kultūru? Un neapšaubāmi Bembijai par Vāciju neatļautos ne vārdu teikt, kaut vai subjektīvi.

Citiem komentētājiem velkas uz sazvērestības teorijām. Rakstam “Referdumānija” izvars – autoram (27.08.2008 10:32) raksta: “Nenopietns autors, bet darbs - bleķis. Par nepārprotamo pasūtījuma raksturu liecina jau pats raksta nievājošais nosaukums.” Šis apgalvojums ir aizvainojošs. Es komentāros atbildēju ar lūgumu, nosaukt pasūtītāju, lai iet honorāram pakaļ J. Kamēr parasti virsrakstus liek redakcijas, tiesa gan, šis ir viens no retiem piemēriem, kad autora (mans) piedāvājums tika izmantots. Savukārt, doma nebija, ka Latvijā ar referendumiem māna iedzīvotājus, bet grieķu jēdziens “μανία – manía”. Tas nozīmē aptuveni trakot. Doma bija, ka trako ar referendumiem, proti, rīko viņus ļoti daudz. Protams, referendumi par jautājumiem, kuri nav reāli sasniedzami, varētu gan uzskatīt par māniju, un referendums par pensijām 2007.g., iespējams, pie tādiem pieskaitāms.

Par to, tā kā par daudziem citiem jautājumiem, varētu diskutēt. Bet, diemžēl, ļoti bieži komentētāji neargumentē. Privātajā telpā varbūt nekas, publiskajai viedokļu paušanai nav īpaši jēgas bez mērķa pārliecināt citus. Par “Melnā zirdziņa gaidās” annamarija – autoram (22.05.2007 12:41): “Mukliigs raksts, absoluuti nav www.politika.lv liimenii. Piekriitu Aitai - pilniigs savaarstiijums no jau dzirdeetaam lietaam nepamatotaa Vaacijas piemeeru meercee.” Pati Aita – Autoram (16.05.2007 11:40) rakstīja: “Un? ko Jūs ar to gribējāt pateikt? Apvienot publiskajā telpā izskanējušās diskusiju drumslas par un ap prezidenta vēlēšanām nav grūti, to visu mēs zinām. / Kādi ir jūsu risinājumi? / (…) Un - kā tad atrisināt to, lai prezidentu neizvēlētos vienojoties slepenībā savā starpā?” / Skaidrs, neko jaunu neteicu un risinājumu nepiedāvāju. Es atbildēju: “Bet rakstam pārmest, ka teksts nav par to, par ko raksts nav, kāda tam atkal ir jēga?”

Kuriozi vienīgi, ka man šajā gadījumā netika atkal pārmests, ka raksts pasūtīts, jo būtu reizi bijis pareizi, bet, protams, nosauksim to precīzāk par aicinājumu. Līdz ar to pārmetums, ka raksta kvalitāte neesot piemērota portālam, tad man vai portālam vai abiem diviem?

Reizēm komentētāji, iespējams, savas zināšanas pārvērtē. Pēc valodas normāls komentārs, tomēr, saturiski nesaprotams. Šādi AM (16.07.2008 22:47) par “Vēlētājs nepastāvīgais, vēlētājs niknais“ raksta: “Autora mājiens par "polity", manuprāt, ir tiešām vietā. Un pareizs, manuprāt, ir arī uzstādījums par "politikas zinātnes metodoloģijas" nederīgumu. Uzdrošinos apgalvot, ka "tieši tur jau tas suns aprakts. (…) Politoloģija rada realitāti, kura, kā arvien vairāk redzams, patiesībā galīgi neatbilst realitātei. Sabiedrības pagurums, nihilisms un cinisms rodas tieši no turienes. Politiķi ir tādi, kādi ir - tāpat kā pārējā sabiedrība. Un to jau patiesībā visi saprot. Bet t.s. politoloģija, kurai būtu jābut zinātnei par politiku, ir ilgstoši arvien vairāk dezorientējusi visu sabiedrības sapratni. Tāpēc arī sabiedrībā palielinās kopīgā pieredze, ka kaut kas nav kārtībā un ka nav kam ticēt, nav normāla pamata nākotnes redzējumam. Ir arī tāda sajūta, ka t.s. "politoloģija" ir tikai cits apzīmējums "batonu spraušanai ausīs" - patiesībā īstā un lielā politika (process) notiek pēc pavisam citas metodoloģijas. Sabiedrība par velti saņem to, ko var saēmt par velti, bet patiesībā politiskās konstrukcijas pasūta un režisē nauda un jau esoša vara. Citiem vārdiem sakot, zinātne plašām tautas masām un zinātne naudas turētājiem ir divas pavisam atšķirīgas zinātnes.”

Kamēr AM nenosauc, par kurām metodēm viņš runā, nevar arī komentētājam neko skaidrot. Komentārs liek domāt, ka cilvēks zinātnes jēdzienu nesaprot, un to arī konstatē komentētājs ar pašpazemojošo nikname nezinītis – AM (18.07.2008 17:13): “Jūs jauciet zinātni ar politiku. Zinātne nevar dezorientēt nevienu cilvēku, bet politologi, kas izsaka viedokļus par ikdienas notikumiem, gan.” Savu pārsteigumu AM izpauž arī līdzautoram ar savu atbildi AM-Spolitim (17.07.2008 21:20): “Vai pēc Jūsu domām, politologs ir apmēram tāds kā politiskais apskatnieks? Žurnālists, kurš raksta par politiķiem un politiku, tātad ar atbilstošu erudīciju šajā tematikā? Bet erudīcija vēl nav metode, un nepavisam ne metodoloģija kā spēja refleksēt izpētes rezultāta atkarību no pielietojamās metodes un pasaules uzskata. Mans komentārs radās vairāk gan, atsaucoties uz autora skarto politoloģijas metodoloģijas jautājumu.” Nu, nezinu, vai nu es vai AM kaut ko sajauc un nesaprot.

Komentāros reizēm sākās arī diskusijas starp lasītājiem. Tas nav tikai apsveicami, to varētu pat uzskatīt par mērķi.

Savukārt, nav apsveicami ir izmantot komentārus kā forumu diskutēt tēmas, kurām nav saistības ar it kā komentētu rakstu. Pie “Ilgas pēc nevainīgas politikas” parādās latvietis (01.04.2007 18:39): “Ja valsti paarstaav taads integraacijas lietu ministrs, kaa Kasteens (…) & Iirijas nodoklju sisteemaa”. Šeit es kritiski rediģēju. Nav arī jēgas pārpublicēt tās dusmas, kas online ir bez problēmām ieinteresētajam lasītājam pieejams. Varbūt tikai nedaudz par nodokļiem un Īriju: “jaunskungs neatbildeeja uz vinjam uzdoto jautaajumu??? (…) cik (%-uaali) (…) kaut kaadi 10...15%??????? Jebshu nedriiksteeja to teikt??? (…)”. Skaidrs, komentētājam patīk jautājuma zīmju daudzums. Varbūt viņam ir daudz jautājumu par dzīvi. “Skumji iisteniibaa ir”, piekrītu, daudz kas. Vismaz nonāk komentētājs pie secinājuma: “Taadeelj arii es miilu sho valsti, nafffig..............”. Skaidrs. Es jau nevienam arī negribu aizliegt, reizēm izlādēties, bet vai tad obligāti komentāros par maniem rakstiem? Cerams neviens latvietis nav apvainojies par šī komentētāja nikname.

Skumji, savukārt, ir, ja lasītājs (vai lasītāja šinī gadījumā) tiešam apvainojas. Taču nekur nav rakstīts, lūdzu, ņemiet personīgi! Tomēr, Aita (02.04.2007 11:49) par to pašu rakstu: ”Mani gluži vienkārši aizvaino apgalvojums : ''Daļai Latvijas sabiedrības ir psiholoģiski grūti apzināties, ka viņi ir atkrituši kalpa, strādnieka vai „biroja žurkas” kārtā (...) Tāpēc, neskatoties uz demokrātiskā režīma panākumiem (...), iedzīvotāji atsvešinās no politikas. Gandrīz ceturtā daļa Latvijas vēlētāju nespēj apzināties savu spēju varējumu tirgus ekonomikas apstākļos, veicina formālas politiskās kultūras fona atražošanu un kalpo par auglīgu augsni dažādajām „sazvērestības teorijām. / Tātad, ja mani neapmierina politiskās elites nespēja saprast tādus jēdzienus kā 'kolektīvā atbildība', 'politiskā atbildība', 'ētika', u.t.t., es esmu vien biroja žurka, kas nevar samierināties ar savu pozīciju?! Tātad, lai kļūtu par autoru cienīgu līdzpilsoni mans uzdevums ir iekļauties aitu barā un blēt par to, cik politika ir pozitīva ?! / Nav jāvaino cilvēki tajā, ka viņi atsvešinās no politikas. Un, ja sazvērestības teorijas rodas, tas nozīmē, ka kāds domā un runā par politikas procesiem, tātad nemaz nav tik ļoti atsvešinājies no politikas. Cik šīs teorijas pamatotas- cits jautājums. / Ar to, ka politika ir netīra, nav jāsamierinās. Un jo vairāk mēs par to runāsim, jo lielākas cerības ir uz to, ka saglabāsim pašcieņu vismaz savās acīs.” Šo komentāru pilnā apjomā pārpublicēt, manuprāt, ir vērts. Apraksti par sabiedrību kopumā nav jāuzskata par aprakstu par tikai sevi. Savukārt, citi komentētāji, acīmredzot, pat negribot pierāda raksta apgalvojumu atbilstību patiesībai kā, piemēram, Maija (04.04.2007 11:57): “Nevainiga politika ir iespejama: Francija nav talu no si ideala.” Itāliju par piemēru viņa nevarēja nosaukt? Jauki cilvēki, smuka ainava, senā vēsture …

Bet komentāriem ne par tēmu ir vēl cita pakāpe. Un tam ir savs iemesls. Kamēr interneta portāla teksti tiek rediģēti no redakcijas, tas minētājos blogos nenotiek, ieskaitot tos, uz kuriem oficiālajās mājas lapās uzaicina. Cik autors (es) ir ārzemnieks, šeit vēl intensīvāk šis aspekts paliek svarīgāk par publicētā teksta saturu.

Dienas blogā “Merkel vētraina politiskā nākotne?” agd (15.10.2009 15:05) vienkārši jautā ”Bloga ieraksts tulkots ar Google Tulkotāju???” Iespējams, tad būtu vismaz bijis nedaudz labāks J. Par “Pārmaiņas Šveices politiskā sistēmā?” saka knislis (03.07.2009 01:50) “Autors nejēdz ne savu vārdu, ne virsrakstu latviski uzrakstīt.” Komentētājs nezina, ka autoram ir noraidošā attieksme pret pārlatviskošanu. Melnraksts par šo tēmu aktualitātes trūkuma dēļ nav domāts pašlaik publicēt. Bet to man pārmet ne tikai vienu reizi. Par “Vācijas sabiedriskās televīzijas otrais kanāls ZDF zem politiska spiediena” Reinis (09.03.2009 21:08): “Kāpēc nav ievērota konsekvence un latviešu valodas normas? Pola Goubla vārds blogos tiek latviskots, bet Aksela Rēca vārds nē. Tāpat arī neloģiski ir lasīt citus vārdus tekstā netulkotus. Latviešu valodā rakstība tiek pietuvināta izrunai. Bet kāda ir izruna - Rolands Kohs vai Roland Koch?” Tā jau tā lieta, ka viņš nav Kohs. Citi palīdz, kā dzeris - Reinis (10.03.2009 08:11): “Tev tas ir tik svarīgi? Ja nav ko teikt par tēmatu, labāk nesaki neko. Vari savu erudīciju izrādīt citur.”

Tenisons (10.03.2009 08:41) pievienojas kritikai: “Piekrītu, ka autoram būtu jālieto vārdi un uzvārdi latviešu rakstībā. Vajadzības gadījumā uzvārdu oriģinālrakstībā var lietot iekavās. Tad tas nebūtu pārkāpums ne pret identitāti, ne latviski (šajā valodā ir raksts) lasošajiem. / Vai arī tomēr autors uzskata, ka latviešu valodas likumi ir jāmaina, pārfrāzējot "Deutsches Wesen -die Sprache genesen"? :-)”. Starp citu, mani kādreiz tikai latviskotā veidā publicēja ar tādu rezultātu, ka ir vairāki varianti un, piemēram, Lursoft datu bāzē vienā metienā nevar atrast manus darbus. Tad kādu laiku oriģināls iekavās, bet aizvien biežāk tikai oriģināls, īpaši juridiskos dokumentos ieskaitot personas kodu piešķirošo, jo cilvēks ir viņš tikai atbilstoši viņa dokumentiem.

Bet tas ir valodas tikai viens aspekts. Par “Quo vadis, Thüringen, vai komunistu «comeback»?” Mpo (24.03.2009 15:02): “Grūti saprast autora rakstīto. Kas tad tā par Švauksta valodu?” Jāpiebilst, ka citi komentāri abiem tekstiem gan bija par teksta saturu. Atkal citi aizstāv, kā Tautas balss » Mpo (24.03.2009 17:46): “Mazliet cieņas - autors varētu rakstīt arī vāciski, taču viņš to vēlas darīt latviski.” Tieši tā. Par to smējās lu (24.03.2009 21:33): “haha, pats labakais ir tas 4 valodas raksta sakuma, bet visi saprot”. Acīmredzot saprot latīņu, vācu, latviešu un angļu valodu sajaukumu. Bet tomēr komentētāji sākās strīdēties par valodas tēmu no ze--->mpo (24.03.2009 23:07): “Un, cik valodas zini tu?” Un Bo (24.03.2009 23:23): “Nebrauciet virsuu Mpo - viņš nesaprata, ka to visu rakstīja vācietis. Vācietim respekt!” Manuprāt, tas gan nav liels noslēpums par manu tautību, bet paldies. Bet aizstāvēšana neizvairās vienmēr no lamāšanas, ka šausmas » nu nu (10.03.2009 15:01): “Tikai stulbs un aprobežots idiots var pārmest cilvēkam pareizrakstības nianses, kurš cenšas vienai bauru nācijai izstāstīt savas tautas pieredzi vietējā valodā. Provinciāls bauris tu esi, kādam tikai cūkas nāktos apkopt, ne vairāk. Kauns!” Interesantu priekšlikumu piedāvā dzeris - Reinis 10.03.2009 12:35: “Kā tad, sāksim tagad meklēt drukas un gramatiskās kļūdas, nevis vērtēt saturu arī citos rakstos, tas gan būs interesants internets.”

Par “Guļamvagona pie varas?” RRRieksts (23.09.2009 10:52): “Blogā jāprot izteikties īsāk! Daudz gramatikas un interpunkcijas kļūdu! Bet savādāk - ļoti interesanti un noderīgi.” Piedošana, raksts pa tiešam ir garš, bet ja lasītājam interesants, mērķis taču ir sasniegts!

AGr (12.04.2009 12:25) par “Deputāts – padoms vai deputātam padoms?” raksta: “Autors Axel Reetz ir ļoti labs politoloģijas pasniedzējs BAT, bet varbūt būtu labāk, ja raksts būtu publicēts autora dzimtajā, vācu valodā. Latviešu studenti, kuriem tēma patiesi interesē, spēj izlasīt arī vāciski. Domas ir ļoti labas, bet varbūt tomēr nedaudz neskaidri formulētas!” Iespējams, tāpēc notika diskusija starp autoru un komentētāju par imperatīvu mandātu, soviet un Saeimas atlaišanu. Savukārt, komentētāju paskaidrojumi drīzāk liecina, ka trūka zināšanas par jēdzienu soviet un padome nozīmi. Arī angliskais tulkojums council ir sapulces nosaukums.
Protams, autors (es) varētu publicēt arī vāciski Un top arī regulāri vāciskie teksti. Vienmēr domāju par auditoriju un izplatīšanas kanāliem, par Baltiju vāciski, par vāciski runājošām zemēm latviski, jo Latvijas medijos nav daudz piedāvājumu par ārzemēm.

Tikai par vienu lietu autoram ir ļoti žēl, raksts sadarbībā ar kolēģi tika komentēts ar jautājumu, vai autori ir homoseksuālais pāris. Īsti par tēmu! Diemžēl, nevaru vairs pierādīt, ka tā patiešam ir bijis, jo neizdevās šo komentāru atrast un pat autors neatceras, kuram rakstam kurā izdevumā tas bija.

-----
[1] Visi citāti atbilst precīzi oriģināliem.

Estnischer Winter

Im Januar gab es in Estland bereits Schlagzeilen über einen Rekordniederschlag, Estland in weiß. Jetzt hat der Landrat von Hiiumaa angekündigt, die Umstände seien günstig, bald die Eislandstraße zu eröffnen.
Es ist in Estland nichts Neues, daß die Ostsee zwischen dem Festland und einigen Inseln so weit zufriert, daß eine Querung mit dem Auto möglich ist. Seit einigen Jahren werden sogar Verkehrsschilder aufgestellt, die vor der Gefahr von Auffahrunfällen warnen und ein Höchstgewicht von zwei Tonnen zulassen. Einstweilen, so das Straßenverkehrsamt, ist eine Querung auf nicht ausgewisenen Routen durchaus noch gefährlich.
Wegen der geringen Wassertiefe mußte die Fähre auf der Strecke Kuivastu-Virtsu zwischen Hiiumaa und dem Festland einen Umweg in Kauf nehmen, um die Eisdecke nicht zu sehr zu zerstören.
Geöffnet ist bereits die 2,9km lange Strecke zwischen Haapsalu und Noarootsi über eine Bucht der Ostsee.

Jūrmala – Erholung und Spekulation

Diese Woche brannte in Jūrmala ein altes Sommerhaus ab. Das 1863 errichtete Gebäude an der Jomas Straße beherbergte zur Sowjetzeit ein Stadtmuseum und eine Bibliothek und war ein bedeutendes Denkmal des Neoklassizismus.

Nach ersten Untersuchungen brach das Feuer auf dem Dachboden aus. Deshalb gehen die Behörden eher von Brandstiftung aus als von einem durch Obdachlose verursachten Unglück. Im Umtergeschoß wurden jedoch vier Matratzen gefunden, was belegt, daß Wohnungslose das verlassene Gebäude als Unterschlumpf genutzt haben.

Zwar sei das alte Sommerhaus nicht vollständig abgebrannt. Ob eine Restaurierung jedoch stattfinden kann und wird, steht damit noch nicht fest. Bereits im Vorfeld hatte der Stadtrat versucht, mit den Eigentümern Konakt aufzunehen, auf den tragischen Zustand des Hauses hinzuweisen und eventuell diese auch mit einer Strafe zu belegen, jedoch ohne Erfolg.

Jūrmala als Rigaer Strand ist nicht erst jüngst populär, sondern war es schon zur Zarenzeit. Viele Wohlhabende errichteten sich hier teilweise sehr große Sommerhäuser, die in der Sowjetzeit einer anderen Nutzung zugeführt oder schlicht bewohnt wurden. Heute mögen im Sommer die Vorortzüge zum Strand überfüllt sein, dennoch leben viele Menschen in Jūrmala das ganze Jahr über. Die Nähe zum Meer, die Umgebung und die Geschichte begründen hohe Immobilienpreise – und Spekulation.

Aus diesem Grund gibt es in Jūrmala die Initiative Jūrmalas Aizsardzības Biedrība, die sich dagegen wendet, daß Eigentum in ihrer Stadt zu Spekulationszwecken erworben wird. Im Ergebnis gibt es Grundstücke mit mehr und mehr verfallenden alten Sommerhäusern, die seit der Unabhängigkeit niemand zu renovieren begonnen hat, die Grundstücke aber haben mehrfach den Eigentümer gewechselt.

Straßenbahn in Daugavpils droht Ende

Es gibt in den baltischen Staaten nicht viele Straßenbahnen. Litauen kommt komplett ohne Nahverkehr auf Schienen aus, in Estland gibt es einzig die vier Schmalspur-Linien in Tallinn, in Riga hingegen zahlreiche Verbindungen. Die älteste Straßenbahn Lettlands rattert allerdings in Liepāja über die Gleise, gegründet 1899. Dort sollte sich der Besucher nicht wundern, daß die Bahnen keine Nummer tragen. Es gibt nur eine Linie. Die jüngste Straßenbahn wiederum fährt mit immerhin drei Linien im ostlettischen Daugavpils. Und diesem Unternehmen droht nun das Ende.

Die Straßenbahn in Daugavpils wurde erst nach dem Zweiten Weltkrieg 1946 mit einer Linie vom Stadtteil Jaunbūve ins Zentrum gegründet. Die ersten Waggons waren ein Geschenk aus Riga, ein Produkt der Riager Waggonfabrik. Dieser Hersteller prudziert seit langem keine Straßenbahnen mehr und in Riga wurden die Waggons schon während der Sowjetzeit durch Produkte des Herstellers Tatra aus der damaligen Tschechoslowakei ersetzt.

Heute nutzen die Straßenbahn in Daugavpils bei einem Netz von 25 Kilometern mit 53 Waggons täglich etwa 20.000 Fahrgäste. Doch seit vielen Jahren ist in das Rollmaterial nicht mehr investiert worden. Die Waggons sind bis zu 25 Jahren alt. Ersatzteile können von den Herstellern nicht mehr beschafft werden, weil neben der Rigaer Fabrik auch die Lieferanten aus Tschechien und Rußland diese Waggons lange nicht mehr herstellen. So berichtet das Unternehmen, daß mitunter ein Woggon für Ersatzteile geopfert werden muß.

Einstweilen kosten auch die Fahrkarten entsprechend wenig, 30 Santīmi, etwa 45 Euro Cent. Das ist zuwenig, um die Kosten wieder hereinzubringen. Um ohne Subventionen auszukommen, müßte der Preis 60 betragen, was aber angesichts der Einkommensituation der Fahrgäste nicht realistisch ist. Das Unternehmen plant daher, mit Hilfe von EU Fonds eine Modernisierung zu realisieren, um den Menschen die Straßenbahn in der Stadt zu erhalten, die für viele unverzichtbar ist und die auch zum Stabild von Daugavpils gehört.