Šīs ir mans manuskripts, kuru iesniedzu "Latvijas Avīzē", kura rediģētu versiju publicēja 4.1.2008.g.
Vai Latvija ir demokrātiskā valsts? Uzdodot šādu jautājumu uz ielas neapšaubāmi starp respondentiem būtu daudz, kas atbildētu noliedzoši. Bet ne vienmēr vairākumam ir taisnība, un cilvēki atbildot uz minēto īstenībā drīzāk atbild uz jautājumu, vai Latvija ir labklājības valsts, jo cilvēki uzskata valsti par viņu kalpotāju un labklājības drošinātāju, pašiem paliekot lielākoties politiskajā dzīvē pasīvi, kas ir tiešais mantojums no sabiedrības kartības, kas pastāvēja padomju laika. Un, protams, salīdzinot ar citām valstīm Eiropā un pasaulē Latvija nelīdzinājās visām skatoties uz dzīves līmeni. Bet cik liela mērā par šo faktu atbild tieši cilvēku pasivitāte.
Jāatzina, ka neapšaubāmi Latvija ir demokrātiskā un tiesiska valsts. Satversme paredz pilsoņiem visas brīvības tiesības, kā tas ir citās demokrātijās. Tajā skaitā piemēram tiesības demonstrācijās izpaust savu viedokli, vienalga, lai viņš būtu vairākuma vai mazākuma uzskats. Tā ari notika 18. oktobrī un 13. novembrī Vecrīgā pie Saeimas un Doma laukumā. Tur ar demonstrācijām protestēja pret pie varas esošo valdību, izpauda savu neapmierinātību par valstī notikušo.
Bet daži tūkstoši latvieši, kas Doma laukumā protestē pret Kalvīša valdību nenozīmē, ka viņu prasībai, kā skandēja ap 5000 demonstranti, “atlaist Saeimu”, atbalstītu vairākums pilsoņu. Tiesa gan, ja prezidents Valdis Zatlers ierosinātu Saeimas atlaišanu (tieši atlaist viņš pēc Satversmes nevar), rīkojamā referendumā droši vien balsotu “par” vairāk par 50%. Un atšķirība no referenduma par Nacionālās drošības likuma maiņām 7. jūlijā šoreiz būtu izdevīgāks datums, lai neizkristu nepietiekošas līdzdalības dēļ.
Bet ko tautai ārkārtas vēlēšanas dotu? Protams, var atriebties pret tiem tur, pret politiķiem, bet ievēlējot vietā ko? Atlaižot Saeimu un izsludinot ārkārtas velēšanas pēc, teiksim, diviem mēnešiem, īsā laikā nevar jaunu partiju sistēmu izveidot un, kas vēl būtu ļoti nepieciešams, ievilkt jaundibinātās partijas tautas pārstāvjus, kas iepriekš nav bijušas partiju biedri, un kas līdz ar to ari nav sasmērējuši rokas. Un tas attiecas pat uz gadījumu, ja blakus Pabrika un Štokenbergam nodibinātu vēl kādi protestētāji jaunus spēkus kaut kur tajos laukumos, kur esoša partiju sistēma ir nevis tikai niša, bet pat caurums, proti, sociāldemokrātiska un liberāla laukumā.
Bet blakus šīm skarbam faktam, protams, vēl viena lieta neļauj vēlētājiem izvēlēties pēc prāta, jo neviens jau pagaidām nezina, kas aiz kulisēm precīzi ir noticis Latvijā pēdējos gados, kas iespējams krimināli sodāms. Zināms ir vienīgi, ka diezgan daudz ir noticis. Lokomotīves šajā jomā, proti, oligarhi, nav notiesāti.
Lietuvā nesen no Krievijas atgriezušais Viktors Uspaskich kandidēja uz vakantu parlamenta vietu būdams mājas arestā, protams, ar cerību, kad tiks ievēlēts, tad viņam būs deputāta imunitāte. Lembergs pašlaik arī atrodas mājas arestā. Šis Latvijas slavens politiķis vēl nedaudz ilgāk par gadu atpakaļ pirmo reizi ļāva sevi izmantot kā lokomotīve ZZS. Laikam jau tas notika gribot un nevis negribot, tāpat kā iepriekšējos gados viņš negrasījās nopietni uz Rīgu pārcelt politisku karjeru, bet vienmēr palicis savā Ventspilī baudot citas ietekmes formas. Iepretim sazvērestības teorijas Latvijā izplata blakus politiķiem gan arī un it īpaši tauta, ka piemēram Lembergu arestēja tikai dēļ tā, ka politiska elite no viņa un iespējamiem mēģinājumiem ieviest kartību līdzīgi Ventspilī tā arī Latvijā. Tādēļ ļoti ticami, ka Lembergs būtu atkal lokomotīve un diez vai viņam nepadotos panākt to, uz ko Uspaskich tikai cerēja.
Bet, protams, demokrātija Latvijā arī nav tikai atkarīgā no tā, vai politiskiem vadītājiem krimināli sodāmie pārkāpumi ir pierādīti vai nepierādīti. Apšaubāmie aspekti par daudziem Saeimā ievēlētajiem deputātiem bija zināmi. Tāpēc arī rodas jautājums protestētājiem, kāpēc tad tie deputāti tika ievēlēti? Protams, arī iespējams, protestē tikai tie, kas pagājušajā gada balsoja par tagad opozīcija esošiem spēkiem vai vispār atturējās, proti, iespējams demonstrēja iedzīvotāju mazākumu pārstāvoša tautas daļa. Tas ir grūti pierādīt.
Tomēr, neapšaubāmi, demonstrācija kā demokrātiskās sabiedrības izpausmes forma ir apsveicama. Demokrātijas rādītājs tieši ir piedalīšanos politiskā procesā. Bet tieši šis Latvijā līdz šim notika reti. Politiskus lēmumus pieņēma liela pārsvarā klusi un bez publiskās apspriešanas. Tā par smēķēšanas aizliegšanu bāros un restorānos, kā arī profesionālas armijas ieviešana, lai nosaukt tikai nesenākus piemērus, lai gan tie bija temati, kas lielu daļu tautu ietekmē ikdienā.
Savukārt par homoseksuāliem un viņu pasākumiem, ar ko sastapās ļoti maza daļa iedzīvotāju, tiek ļoti asi diskutēts, un demokrātiski apšaubāmi, nemaz ne gluži nediskutējot, bet publiski to cilvēku tiesību noliegt. Arguments tam ir, ka vairākums Latvijā ir par to aizliegšanu, un demokrātiskais princips jau esot vairākuma valdīšana.
Bet tieši šeit valda milzīgais pārpratums, jo, cik vien, protams, vairākums izveido valdību, viens no demokrātiskas pamatprincipiem ir mazākuma tiesības izpaust savas domas, proti, publiski demonstrēt sevi un savus uzskatus par jebko, jebkur un jebkad.
Jāatzina, ka neapšaubāmi Latvija ir demokrātiskā un tiesiska valsts. Satversme paredz pilsoņiem visas brīvības tiesības, kā tas ir citās demokrātijās. Tajā skaitā piemēram tiesības demonstrācijās izpaust savu viedokli, vienalga, lai viņš būtu vairākuma vai mazākuma uzskats. Tā ari notika 18. oktobrī un 13. novembrī Vecrīgā pie Saeimas un Doma laukumā. Tur ar demonstrācijām protestēja pret pie varas esošo valdību, izpauda savu neapmierinātību par valstī notikušo.
Bet daži tūkstoši latvieši, kas Doma laukumā protestē pret Kalvīša valdību nenozīmē, ka viņu prasībai, kā skandēja ap 5000 demonstranti, “atlaist Saeimu”, atbalstītu vairākums pilsoņu. Tiesa gan, ja prezidents Valdis Zatlers ierosinātu Saeimas atlaišanu (tieši atlaist viņš pēc Satversmes nevar), rīkojamā referendumā droši vien balsotu “par” vairāk par 50%. Un atšķirība no referenduma par Nacionālās drošības likuma maiņām 7. jūlijā šoreiz būtu izdevīgāks datums, lai neizkristu nepietiekošas līdzdalības dēļ.
Bet ko tautai ārkārtas vēlēšanas dotu? Protams, var atriebties pret tiem tur, pret politiķiem, bet ievēlējot vietā ko? Atlaižot Saeimu un izsludinot ārkārtas velēšanas pēc, teiksim, diviem mēnešiem, īsā laikā nevar jaunu partiju sistēmu izveidot un, kas vēl būtu ļoti nepieciešams, ievilkt jaundibinātās partijas tautas pārstāvjus, kas iepriekš nav bijušas partiju biedri, un kas līdz ar to ari nav sasmērējuši rokas. Un tas attiecas pat uz gadījumu, ja blakus Pabrika un Štokenbergam nodibinātu vēl kādi protestētāji jaunus spēkus kaut kur tajos laukumos, kur esoša partiju sistēma ir nevis tikai niša, bet pat caurums, proti, sociāldemokrātiska un liberāla laukumā.
Bet blakus šīm skarbam faktam, protams, vēl viena lieta neļauj vēlētājiem izvēlēties pēc prāta, jo neviens jau pagaidām nezina, kas aiz kulisēm precīzi ir noticis Latvijā pēdējos gados, kas iespējams krimināli sodāms. Zināms ir vienīgi, ka diezgan daudz ir noticis. Lokomotīves šajā jomā, proti, oligarhi, nav notiesāti.
Lietuvā nesen no Krievijas atgriezušais Viktors Uspaskich kandidēja uz vakantu parlamenta vietu būdams mājas arestā, protams, ar cerību, kad tiks ievēlēts, tad viņam būs deputāta imunitāte. Lembergs pašlaik arī atrodas mājas arestā. Šis Latvijas slavens politiķis vēl nedaudz ilgāk par gadu atpakaļ pirmo reizi ļāva sevi izmantot kā lokomotīve ZZS. Laikam jau tas notika gribot un nevis negribot, tāpat kā iepriekšējos gados viņš negrasījās nopietni uz Rīgu pārcelt politisku karjeru, bet vienmēr palicis savā Ventspilī baudot citas ietekmes formas. Iepretim sazvērestības teorijas Latvijā izplata blakus politiķiem gan arī un it īpaši tauta, ka piemēram Lembergu arestēja tikai dēļ tā, ka politiska elite no viņa un iespējamiem mēģinājumiem ieviest kartību līdzīgi Ventspilī tā arī Latvijā. Tādēļ ļoti ticami, ka Lembergs būtu atkal lokomotīve un diez vai viņam nepadotos panākt to, uz ko Uspaskich tikai cerēja.
Bet, protams, demokrātija Latvijā arī nav tikai atkarīgā no tā, vai politiskiem vadītājiem krimināli sodāmie pārkāpumi ir pierādīti vai nepierādīti. Apšaubāmie aspekti par daudziem Saeimā ievēlētajiem deputātiem bija zināmi. Tāpēc arī rodas jautājums protestētājiem, kāpēc tad tie deputāti tika ievēlēti? Protams, arī iespējams, protestē tikai tie, kas pagājušajā gada balsoja par tagad opozīcija esošiem spēkiem vai vispār atturējās, proti, iespējams demonstrēja iedzīvotāju mazākumu pārstāvoša tautas daļa. Tas ir grūti pierādīt.
Tomēr, neapšaubāmi, demonstrācija kā demokrātiskās sabiedrības izpausmes forma ir apsveicama. Demokrātijas rādītājs tieši ir piedalīšanos politiskā procesā. Bet tieši šis Latvijā līdz šim notika reti. Politiskus lēmumus pieņēma liela pārsvarā klusi un bez publiskās apspriešanas. Tā par smēķēšanas aizliegšanu bāros un restorānos, kā arī profesionālas armijas ieviešana, lai nosaukt tikai nesenākus piemērus, lai gan tie bija temati, kas lielu daļu tautu ietekmē ikdienā.
Savukārt par homoseksuāliem un viņu pasākumiem, ar ko sastapās ļoti maza daļa iedzīvotāju, tiek ļoti asi diskutēts, un demokrātiski apšaubāmi, nemaz ne gluži nediskutējot, bet publiski to cilvēku tiesību noliegt. Arguments tam ir, ka vairākums Latvijā ir par to aizliegšanu, un demokrātiskais princips jau esot vairākuma valdīšana.
Bet tieši šeit valda milzīgais pārpratums, jo, cik vien, protams, vairākums izveido valdību, viens no demokrātiskas pamatprincipiem ir mazākuma tiesības izpaust savas domas, proti, publiski demonstrēt sevi un savus uzskatus par jebko, jebkur un jebkad.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen