Ievads un jēdzienu skaidrojumi
Latvijā dzīvo daudz krieviski runājošie, Vācijā daudz turku un Amerikas Savienotās Valstīs afroamerikāņi. Tas gandrīz visiem zināms. Un neapšaubāmi tas katrā no minētajām valstīm izraisa problēmas. Lai gan tās parasti apiet mierīgā veidā – dialogā. Tomēr, ne vienmēr veicas. Visa Eiropa vēl labi atceras, ka 90. gadu sākumā, gandrīz pusgadsimtu pēc pēdējā kara beigām, toreizējā Dienvidslāvijā sākās pilsoņu karš.
Bet kādas tautas pasaulē ar vēl lietošanā esošām valodām kurā valstī un kāpēc dzīvo, ir plašs jautājums noskaidrojams tikai veselas bibliotēkas apjomā. Vēl kursē tādi vārdi kā minoritātes, cittautieši, viesstrādnieki, imigranti, bēgļi utt. Skaidrojumi šiem jēdzieniem un iemesliem mūsdienas situācijai ir meklējami vēsturē un politikā.
Protams pašreizējā situācija Latvijai Eiropā ir vienreizēja un līdzās kaut vai ar kaimiņvalsti Igauniju. Apstākļus raksturo lielu nelatviešu vai arī neigauņu tautību pārstāvju skaits. Galvenā daļa ir krievi un faktiski pārējie, kas no Baltkrievijas vai Ukrainas un vēl citām valstīm iebrauca, kas bija bijušās Padomju Savienības sastāvā, arī ir krieviski runājošie. Tāpēc pie iepriekš minētiem jēdzieniem Baltijā jāpievieno nepilsoņu statusu. Neatkarīgi no tautības šie iedzīvotāji ir cilvēki, kuriem trūkst „mājas“, viņi dzīvo kā cittautieši ārzemēs, bet griezties pie kādas vēstniecības nav iespējams. Šis fakts citās vietās pasaulē ir ļoti reta parādība. Savukārt, Latvija atkal atšķiras no Igaunijas tādā veidā, ka jau pirms iekļaušanās Padomju Savienībā 1940. gadā Latvijā nelatviešu skaits bija lielāks nekā cittautieši dzīvoja Igaunijā.
Kas tie cilvēki ir? Vai cittautieši ir minoritāte? Par minoritātēm uzskata parasti tādus cilvēkus, kam tautība nav tā pati kā pamatnācijai, proti, tai, no kā veidojas piemēram arī valsts nosaukums. Bet noteikti minoritātes dzīvo savā vietā jau sen. Latvijā tie ir gan krievi un ebreji kā arī lībieši, kuri tikai savu valodu nav spējuši saglabāt ikdienas plašā lietošanā. Viņi ir asimilējusies. Ar to parādās nākošais definējams jēdziens, kas būtiski atšķiras no asimilācijas idejas: integrācija. Tā, savukārt, nozīmē minoritātei ļaut kopt un dzīvot savu kultūru svešā vidē akceptējot viņus par patstāvīgiem nevis tikai valsts iedzīvotājiem, bet arī pilsoņiem.
Cittautieši turpretī ir parasti dažādu iemeslu dēļ iebraukušie, piemēram bēgļi vai “viesstrādnieki” kā viņus sauca pēckara Vācijā darba spēka trūkuma laikā. Ideja bija, ka viņi rotācijā tikai uz īsu laiku paliks, atgriezīsies dzimtenē un atbrauks citi strādnieki vietā.
Savukārt, kādi arī nosaukumi un definējumi ir, sajauktās tautības un valodās noteiktajās ģeogrāfiskās vietās, proti, valstī ir visā pasaulē zināma parādība. Nedrīkst aizmirst, ka pati nacionālā valsts ir tikai 19.gs. izdomājums.
Minoritāšu vēsturiskās veidošanās
Vēsturiski Eiropas valstu robežas manījušas ļoti bieži un intensīvi. Pašas valstis reizēm parādījās uz kartes un atkal pazuda.. Kari notika, lai iegūtu noteikto teritoriju tās ekonomiskās vai stratēģiskās nozīmes dēļ.[1] Kamēr dažas valstis kā Francija savu nāciju vienā valstī izveidoja jau ļoti agri – viduslaikos, citām valstīm tas process ieilga līdz pašām 19. gadsimta beigām. Valsts un nācijas veidošanās norise bija atsevišķi procesi, piemēram Itālija un Vācijā.
Caur gadsimtiem cittautieši tika aicināti pārcelties, galvenokārt divu iemeslu dēļ: Pirmais bija ekonomiskais, lai valsts attīstās ar spēcīgo amatnieku palīdzību. Tā 18. gadsimtā Prūsijas karalis deva patvērumu hugenotiem no Francijas. Viņi katoļu zemē vairs nevarēja dzīvot un Vācijā viņu zināšanas bija ļoti gaidītas. 19. gadsimtā uz Rurabgabalu aicināja poļus, jo trūka darba spēks. Pati Vācija vēl 19. gadsimtā bija valsts, no kurienes cilvēki ekonomisko apstākļu vai arī pēc revolūcijas 1848.g. politisko iemeslu dēļ aizbrauca uz Ameriku.[2] Otrais iemesls bija robežas apsardze. Bieži vien šādiem ieceļotājiem deva speciālas tiesības. Vācieši aizbrauca uz Rumāniju un uz Krieviju.
Cittautieši un minoritātes Eiropā[3]
Tāpēc Eiropas valstīs ir daudz vairāk minoritāšu nekā parasti cilvēkiem ir zināms. Gandrīz visur pierobežas zonas ir abas puses nedaudz kaimiņvalsts pārstāvi tā ziemeļos Vācijā un dienvidos Dānijā. Tāpat ir Ungārijā, Slovākijā, Austrijā, Rumānijā utt. Bet ir arī vēsturisko iemeslu dēļ palikušas tautas citās valsts teritorijā kā piemēram Sorbi (slāvi) un Frīsi Vācijā un Baski Spānijā. Savukārt citas valstis izveidojās kādreiz no vairākām teritorijām kā Lielbritānijā. Tāpēc ir vēl Skoti (slavenākais ir James Bond alias Sean Connery), Valisi, kuriem ir būtībā sava valoda, kura vienīgi vairs netiek izmantota ikdienā un neprot vairs visi tās tautas pārstāvi. Tas attiecās arī uz Bretoniem Francijā.
Vēl ir tādas minoritātes, kurām ne tikai savas valsts nav, bet kuri senāk nedzīvoja pastāvīgi vienā vietā – tā saucama ceļojošā tauta kā Čigāni. Pašiem čigāniem nosaukums nepatīk saprotama iemesla dēļ: Vārds no vācu valodas “Zigeuner” nozīmē “ziehende Gauner” (ceļojošie blēži). Viņi sauc sevi par Sinti, kas, savukārt, nozīmē cilvēks.
Tagadējā Vācijā ārzemnieki, galvenokārt, ir pēc kara iebraukušie. Sākumā 60. gados viesstrādnieki, 80.g. sākas iebraukšanas strauja attīstība no Āfrikas un Āzijas patvēruma meklējumos.[4] 90. gados iebrauca cilvēki no bijušās Padomju Savienības. Likumdošana uzskata visus cilvēkus, kam senči bija vācieši par Vācijas pilsoņiem. Tāpēc arī tiem pēcnācējiem no vāciešiem, kas 17. gadsimtā aizbrauca uz Krieviju ir tiesības atgriezties, ja viņi var pierādīt, ka viņi ir kopuši savu valodu un kultūru.[5] 1993.g. pieņēma likumu par to iebraukšanas kārtību, arī par ebreju pārcelšanos uz Vāciju.[6] Problēmas, proti, vietējo iedzīvotāju pretenzijas, izraisīja fakts, ka valsts atbalsts šīm cilvēku grupām bija salīdzinoši liels. Garantēja 15 mēnešu valodas kursus, kā arī mājokļus, nereti tieši jaunbūves.[7]
Latvijā etniskais sastāvs manījās strauji pēc 1940.g., kad to pievienoja Padomju Savienībai. Maskavas politika būvēja rūpnīcas ar aizsūtīto darba spēku tieši nekrieviskās republikas. Bet tas nebija pirmais iebraukušo vilnis. Latvija jau agrāk ir bijusi multikulturālā. 12. gadsimtā ar vācu krustnešiem ar mērķi pievērst vietējos iedzīvotājus kristietībai līdzi iebrauca mācītāji un muižnieki.
Kad sabruka Padomju Savienība Latvijā latviešu īpatsvars bija tikai 52%. No tā rodas latviešiem bailes par fizisko savas tautas izdzīvošanu. Bet tūlīt pēc neatkarības 90. gados mainījās aina, jo īpaši sākumā daudz slāvu izbrauca uz etnisko dzimteni kā arī krievu karaspēks izveda. Turklāt latviešiem iestājās ātrāk uzticība savai nākotnei nacionālajā valstī nekā vietējām minoritātēm, kāpēc dzimstība latviešu vidū palika augstākā. Tādā veidā auga latvieši īpatsvars Latvijā līdz 2000.g. līdz 57,7%.[8]
Balkānā vēsturiski tautības jaukšana bija izteikta. Daudzām nebija neatkarīga valsts tā kā Slovēnija, Horvātijā utt. Diemžēl nevarēja novērst ne vietējie ne arī citas valstis Eiropā, ka Dienvidslāvijas dalīšana notika 90. gadu sākuma ļoti asiņainā pilsoņu karā
Galu galā ārzemnieku dzīvo Eiropas valstīs atšķirīgs daudzums. Mazās valstīs ir salīdzinoši daudz: Luksemburgā 35% un Šveicē 19%. Beļģijā un Austrijā ir ap 9%. Bet nedrīkst aizmirst, ka šos skaitļus ļoti ietekmē pilsonības likumi. Valstīs, kurām kādreiz bija daudz koloniju kā Lielbritānijā un Francijā vai arī Nīderlandē, dzīvo daudz cittautieši, bet pēc nacionālas politikas citu teritoriju iedzīvotājiem pilsonība bija piešķirama automātiski.[9]
Savukārt Vācijā 2002.g. dzīvoja 7,3 miljoni ārzemnieku, tas atbilst 8,9% iedzīvotāju. Pilsonību dabūja tikai ap miljonu cilvēku. Vācija nepieļauj dubultpilsonību, lai gan Turcija to dara. Rezultātā gadās, ka Vācijā dzīvojošie turki saņem atteicoties no savas Turcijas pilsonības Vācijas pasi braucot uz dzimteni atkal iegādājas Turku.
Minoritāšu problēmas un problēmas ar minoritātēm
Šveices rakstnieks Max Frisch raksturoja galveno problēmu sekojoši: „Darba spēki tika aicināti, un cilvēki atbrauca“ („Man hat Arbeitskräfte gerufen, und es kamen Menschen“)[10]
Nav īpaši viegli starpkultūru dialogu diskutēt, jo runājot par integrāciju bieži vien domāta ir asimilācija. Kamēr otrais jēdziens raksturo cittautiešu pielāgošanos un līdz ar to savu kultūras zaudēšanu, integrēt nozīmē akceptēt visus iedzīvotājus ar savu dažādību piešķirot viņiem tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē, kā arī ļaut viņiem dzīvot savu atšķirību.
Vācijā pirmiem „viestrādniekiem“ nebija viegli. Sabiedrība nebija pieradusi tikt galā ar svešiniekiem. Bērniem skolā gāja smagi, jo viņi nespēja stundās sekot mācībām vienkārši valodas nezināšanas dēļ. Savukārt izglītības sfēra nebija sagatavota uzņemt ārzemju bērnus. Pašā sākumā itāliešus bieži vien nosauca par „Spaghettifresser“ (tie, kas tikai ēd spageti). Īpaši jauniešiem no turku ģimenēm bija regulāri ķiploku smaka.
Caur gadiem šis priekšstats ārkārtīgi mainījās, un tagad grūti sameklēt vācu bērnu, kurš nenosauktu „Spaghetti Bolognese“ (spageti itāļu Boloņas pilsētas gaumē ar malto gaļu, tomātu mērci un speciālām garšvielām) par savu mīļāko ēdienu – nerunājot par picas (pizza) popularitāti. Tā kultūras dialogs veidojās ar virtuvi caur kuņģi. Turku „Döner Kebap“ (jēra gaļa ar salātiem un aso vai jogurta vai ķiploku mērci speciālā plāna baltmaizē maizē) tikai 80. gados palika ļoti pieprasīts ēdiens, lai gan jāatzīst, ka paša Turcijā nemaz šajā veidā to nepiedāvā. Mūsdienas ir vienkārši tā, ka Vācija ir pārpildīta ar turku, ķīniešu, itāļu, grieķu, horvātu virtuves restorāniem, kuros cena ir parasti zemākas nekā vācu virtuves vietām un ne tikai tāpēc topā.
Arī valoda tika ietekmēta no iebraukušiem. Napoleona laikā meitām teica “nedari Fisematentchen” (no franču valodas “visit ma tent” – “apmeklē manu telti”) Reinzemē (Rheinland), lai neapmeklētu franču karavīru nometnes. Mūsdienās nozīmē nedarīt muļķības. “Trottoir” ietves vietā joprojām ir Vācijas dienvidrietumos (Baden-Württemberg) plašā lietošanā kā arī “salü” no franču “salu” kā sveiciens tā Bādenē kā Saarapbagalā. 70. gados iegājis vācu sarunvalodā itāļu valodas vārds „capito“. Šis particips nozīmē „sapratis“ un tiek lietots emocionālā veidā. Protams ir arī negatīvi piemēri kā “Kanake”, kas Vācijā rupji nozīmē ārzemnieks, bet īstenībā neko citu nekā cilvēks – jēdziens nāk no Polinesijas. Zinama mērā arī cilvēkiem bez labas izglītības pielāgojoties ārzemnieku nepilnībām vācu valodā brīžiem viņu kļūdas var dzirdēt tautā. Latvijā kā arī Igaunijā no krievu valodas “vot” un “davai” ir ikdienas lietošanā vai arī žargonā “točna”. Vēl daudzus piemērus visām valstīm varētu atrast.
Bet diemžēl tas nenozīmē, ka ārzemnieki būtu Vācijā akceptēti. Jo vairāk viņi pēc ārēja izskata atšķiras no vāciešiem, jo vairāk viņi uzkrītoši nav vietējie, jo vairāk arī viņiem ir problēmas. Un tas attiecās protams visvairāk uz cilvēkiem no musulmaņu valstīm (Turcija un Arābija), kuriem bez ādas krāsas arī reliģija cita. Savukārt lielākoties spāņi un itāļi kā arī grieķi ir gan integrējušies vai pat apprecoties ar vietējiem asimilējušies. Tas ir lielā mērā saistīts ar vidusmēra vācieša uzskatu, ka integrācija neko citu nenozīmē ka asimilācija; musulmaņiem tāpēc raksturīgi isaolācija (Ghetto).[11]
Joprojām 52% no ārzemniekiem pieder zemākam sabiedrības slānim bez īstās izglītības, lai gan diskriminācija algas ziņā salīdzinot ar vietējiem cilvēkiem drīzāk nenotiek. Bet līdz ar šo situāciju tām ģimenēm cerība celt savu sociālu situāciju ir mazas un tas savukārt ietekmē arī bērnu nākotni. Ģimenes ar daudziem bērniem dzīvo šauros dzīvokļos un ne vienmēr mācās pietiekošā līmenī valsts valodu.[12] Vispārīgi tomēr valodas zināšana uzlabojās.[13] Arī citi skaitļi liecina par ārzemnieku integrāciju. Kamēr 1980.g. tikai 15% no vāciešiem draudzējās ar ārzemniekiem, tas skaits palielinājis līdz 200.g. līdz 49%. 1999.g. katrā septītā laulība bija jauktā.[14]
Iepretim minētajiem pozitīviem faktiem joprojām pastāv naids pret ārzemniekiem, it īpaši pēc apvienošanos austrumos 90. gados regulāri notika uzbrukumi cittautiešiem. Vēsturē iegāju dienām ilga blokāde Hoyerswerda pilsētā pie patvēruma lūdzējiem kopmītnēm. Vairāki cilvēki aizgāja bojā. Austrumvācijā vienkārši sociālisma laikā neiebrauca pirmkārt tik daudz ārzemnieku un otrkārt oficiālā valsts politika lika iedzīvotājiem samierināties ar tautu draudzību politiku. 1989.g. bija uz 17 miljonu iedzīvotājiem tikai 191.000 cittautieši, 1,2% no iedzīvotājiem. Viņi bija galvenokārt studenti un viesstrādnieki no sociālistiskām draugu valstīm Āfrikā un no Vjetnamas vai Kubas. Lielākā daļa no viņiem pēc apvienošanos atgriezās dzimtenē.[15] Bet arī rietumos pilsētā Solingen dedzināja māju, kurā turki dzīvoja.
Galvenais iemesls tam ir mīti, kas turpinājās pastāvēt: Ārzemnieki vāciešiem atņem darbu, par viņiem ir jāmaksā sociālo apdrošināšanu un viņi ir kriminogēni. Bet tas ir pilnīgi aplam, jo pēc statistikas strādājošie ārzemnieki iemaksā vairāk nekā viņi saņem, un kriminālais radītājs viņiem atbilst sava slāna vietējiem cilvēkiem.[16]
Bet valsts arī mainīja politiku. Kamēr sākumā sociālus dzīvokļus iedeva ģimenēm pēc individuālas nepieciešamības un bērnu skaita, kas faktiski daudzbērnu ārzemnieku ģimenēm deva priekšroku, tagad piešķir arī atkarībā no pilsētā nodzīvotā laika, kas pēc pagastiem atšķiras. Otrais aspekts šai idejai ir nepieļaut izolāciju, jo sociālmājās citādi izveidosies kārtējais Ghetto.[17]
Tā arī ir problēma Francijas pilsētu priekšpilsētās ar lielu cittautiešu iedzīvotāju skaitu, kas dzīvo daudzstāvu sociālmājās sliktā stāvoklī. Tāpat regulāri jaunieši, kuriem cerības uz darbu un normālu dzīvi maz dedzina mašīnas. Valsts tur reaģē ar māju nojaukšanu un cilvēku pārcelšanu citā vietā. Vienīgi šī rīcība nespēj mainīt pamatproblēmu.
Latvijā situāciju raksturo fakts, ka gandrīz visi latvieši pārvalda brīvi krievu valodu, kamēr otrādi rodas vēl problēmas. It īpaši darbā latvieši ir regulāri ļoti pretimnākoši un komunicē ar saviem kolēģiem krieviski. Privātajā dzīvē, lai gan daudz latvieši labprāt arī daudzas ar krieviski runājošiem cilvēkiem, pastāv tomēr joprojām drīzāk divas sabiedrības.
2004.g. rudenī izglītības reformā izraisīja lielu konfliktu. 1. Septembrī, kad Doma Laukumā pulcējas latvieši skolēni un pie atbrīvošanas pieminekļa Pārdaugavā krievu runājošie, gaidīja kautiņus, kas nemazi nenotika. Laikam visiem Latvijas iedzīvotājiem pirmkārt tā diena ir pārāk liela svētku diena. Otrkārt ne latviešiem ne krieviem ir īpaši raksturīgi asprātīgā mentalitāte, kas vērstos uz vardarbību.
Interesanti salīdzināt Latviju ar Igauniju. Gan Latvijā cittautieši īpatsvars ir nedaudz lielāks par igauņu, bet kaimiņvalstī neigauņi dzīvo izolēti. Protams ir liels skaits galvaspilsētā Tallinā, kur aptuveni puse no iedzīvotājiem ir cittautieši. Tas rādītājs gan Rīgā ir daudz lielāks. Bet citādi pārsvarā dzīvo Ida-Virumaa (Austrum-Viru-Rajons). Savukārt Latvijā cittautieši dzīvo visās lielākās pilsētās. Tas kavē Igaunijā cilvēkiem uzturēties igauņu vidē un mācīties valsts valodu. Turklāt igauņu valoda ir somu-ugru valoda un atšķiras tāpēc no krievu valodas vēl vairāk nekā latviešu, vai arī piemēram spāņu un itāļu no vācu valodas.
Iespējams tāpēc Latvijā raksturīgi ir daudz jauktās laulības – starp latviešiem 18-20%. Un šis skaitlis ir stabils. Krievu jauktās laulību skaits ir pat 36-40%. 20% no nepilsoņiem dzīves biedri ir latvieši. Jauniešu jauktās ģimenēs izvēlas latviešu vidi. Tas veicina ne tikai integrāciju, bet citreiz pat asimilāciju.[18] Turklāt lielākai daļai latviešiem ir cittautiešu draugi un radi. Tā kā Latvijas sabiedrība nav galīgi sašķelta.[19]
Arī kultūras dzīve pievērš cittautiešiem uzmanību. Slavenais komponists Raimonds Pauls senāk visā Padomju Savienībā bija populārs un regulāri gan ar krievu dziedātājiem sadarbojās gan Latvijā izdeva skaņu plates ar dziesmām krievu valodā. Līdzīgi izdarīja latviešu grupa Remix un igauņu grupa Ruja. Mūsdienās turpinājās. Uz eirovīzijas dziesmu konkursu sūtīja Latvijas krievieti Marija Naumova, kura bez tā vēl arī uzvarēja Latvijas vārdā. Arī Ainārs Mielavs plāno iekārot krievu auditoriju.[20]
Tomēr kā padomju mantojums atšķiras lauku no pilsētas dzīves. Cittautieši bija pārsvarā nodarbināti rūpniecībā un it īpaši valsts uzņēmumos un infrastruktūrā kā Latvijas Kuģniecībā un Latvijas Dzelzceļā, kamēr lauksaimniecība gandrīz tikai latvieši strādāja. Tā situācija turpinājusies.[21] Protams, valsts iestādes par ierēdņiem var strādāt vienīgi valsts pilsoņi, bet citādi Arta Pabrika pētījums 2002.g. “neliecina, ka šajā vidē pastāv izteikta diskriminācija pēc etniskās pazīmes. Arī mazakumtautības labklājības līmenis ir līdzīgs majoritātes labklājības līmenim”.[22]
Politiskā reakcija un valsts programmas
Svarīgākais jautājums valstīm ir pilsonība. Nīderlande, Beļģija, Portugāle un Spānija piešķir pilsonību jau sen pēc teritoriāla principa. Tas nozīmē, ka tajās valstīs dzimušais bērns jebkurā gadījumā ir to valstu pilsonis. Vācija līdz 2000.g. pieļāva tikai izcelsmes principu, proti, bērns ir tās valsts pilsonis, kuras pilsoņi ir viņa vecāki.[23] Vēl 80. gados oficiāli politika sludināja ideju, ka Vācija nav ieceļošanas valsts, lai gan fakti un dati liecināja par pretējo. 1993.g. atcēla konstitūcijas noteikums, ka politiskus bēgļus vairs neuzņems, ja viņi iebrauc no drošām valstīm, kas faktiski nozīmēja, ka tikai ar lidmašīnu varēja atbraukt, jo visas Vācijas kaimiņvalstis ir drošas. Tajā gadā atviegloja pilsonības iegādi, bet 1998.g. beidzot pieņēma iecelšanas likumu.[24]
Latvijā pēc neatkarības bija tādi politiskie spēki, kas atbalstīja nelatviešu izbraukšanai pilnībā. No Neatkarības Kustības izveidotā konservatīvā partija centās īstenot diezgan nacionālistisko politiku ar ļoti stingriem naturalizācijas noteikumiem. Bet ar šo nepanāca iecerēto. Arī pati partija kļuva arvien nepopulārāk. Nacionālistiskā retorika gan pastiprināja pašiem latviešiem nedrošības sajūtu.[25] Vietā liberālāk noskaņotās partijas kā Latvijas Ceļš īstenoja savus likumprojektus un beidzot 1998.g. referendumā Latvijas pilsoņi balsoja par vieglāko režīmu. Galvenokārt tika atcelta saucamā loga sistēma. Pēc tās varēja naturalizēties noteiktajā gadā tikai cilvēki noteiktajā vecumā, proti, ierindoja ārvalstniekus pēc dzimšanas datiem. Kļūt par Latvijas pilsoni nebija atkarīgi no cilvēka vēlmes un spējas iemācīties valsts valodu.
Protams fonā bija Latvijas ārpolitikas mēģinājumi integrēties rietumvalstu struktūras, tas nozīmē NATO un Eiropas Savienībā. Bet to institūcijas prasīja tieši politiku, kas dod arī nepilsoņiem sociālas un ekonomiskās tiesības sabiedrībā un iespējamību naturalizēties. Valdībām sniedza padomi EDSO misija Rīgā, kura pastāvēja no 1993.g. līdz 2001.g., kad uzskatīja reformas par pabeigtām. Līdzīgā iestāde bija arī Igaunijā.
Latvijā valsts integrācijas politika tagad orientējas it īpaši uz jaunāko paaudzi. Izglītības sistēma cenšas pastiprināt valsts, proti, latviešu valodas zināšanas arī cittautieši aprindās. Politika uzskata, ka atsevišķās skolās mācīties tieši veicināja stereotipus pret citiem. Tomēr piedāvā gan cittautiešiem savās skolās mācīties, tā kā eksistē arī ukraiņu, baltkrievu, igauņu un ebreju skolas kā arī čigānu klases. Ar ANO palīdzību attīstīja speciālo programmu latviešu valoda kā svešvaloda. Vispār pēc Latvijas neatkarības 1991.g. daudz cittautiešu vecāki sūta savus bērnus uz latviešu skolu, jo atzīst, ka jauniešiem tas būs nākotnei izdevīgāk.[26]
Perspektīvas
Principā izskatās, ka Latvijā tā krievi saprot, ka viņiem savai nākotnei ir latviešu valoda nepieciešamā kā arī latvieši saprot, ka viņiem nākotnē ir izdevīgi zināt krievu valodu it īpaši skatoties uz Latvijas iespējamo un jau reālo funkciju kā tilts no Eiropas Savienības uz Krieviju. Vēl 90. gadu vidū naids starp tautām bija lielāks. Latvieši vai igauņi negribēja pat savā starpā vienīgo valodu izmantot, ar ko varēja sazināties. Tagad tas kaifs ir pagājis. Savukārt krieviem vairs nav bailes publiskās vietās ļoti brīvi izmantot savu dzimto valodu. Tātad situācija ir palikusi daudz normālākā un virzas uz praktisko pusi. Cik arī jauktās ģimenes izvēlas latviešu vidi un sūta savus bērnus drīzāk uz latviešu skolu, krievu valodas tradīcijas viņām ir arī dziļā.[27]
Savukārt Vācijā pa jaunu neizceļas daudz ārzemnieku. Tur dzīvojošie ir bieži vien jau iebraukušo mazbērni, proti, dzīvo trešajā paaudzē Vācijā. Līdz ar to viņiem ar vācu valodu problēmas nav. Arvien biežāk var tāpēc aukstākās funkcijas atrast cittautiešus. Un neviens Vācijā tā arī nesatraucas, ja futbola komandā vairāk nekā pusei no spēlētājiem nav vāciskie vārdi tā kā televīzijā vai popmūzikas biznesā utt. Droši vien process turpināsies, jo no poļu un hugenotu tautībām mūsdienas ir tikai palikušie uzvārdi, daļēji pārvāciskotie. Seriāla komisāra Schimanski senči bija laikam „Szimansky“ un pēdējais austrumvācu ministru prezidents Lothar de Maiziére tāpat nevar noliegt, ka viņa ģimenei kāda saistība ar Franciju ir.
Ilgi var diskutēt par to jautājumu, vai nu tie cittautieši ir vienkārši integrēti un ir izveidojusies multikulturālā sabiedrība vai ar notikusi asimilācija. Paliek jautājums, vai par otro variantu vajag skumst. Cik tas nenotiek piespiestā kārtā, neviens nespēs bremzēt to procesu. Senprūši asimilējas tā Vācijā kā lībieši Latvijā. Laika gaitā tas ir vienmēr tā bijis. Pati latviešu tauta izveidojās no kuršiem, sēļiem, latgaļiem un arī lībiešiem.[28] Aptaujās rāda, ka 60% no Latvijas iedzīvotājiem jūtas nedrošību savā nākotnē, bet tikai 5,7% savas tautības dēļ. Iedzīvotājus nešķel tautība, bet drīzāk materiālie jautājumi.[29] Un ar to vienojas vienalga kādas tautības jebkurā valstī.
[1] Langewiesche, Dieter: Nation, Nationalismus, Nationalstaat in Deutschland und Europa, München 2000, S.23
[2] Özdemir, Cem: Currywurst und Döner, Bergisch Gladbach 1999, S.34ff.
[3] Ludwig, Klemens: Ethnische Minderheiten in Europa, München 1995
[4] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.288
[5] Schäfers, Bernhard: Sozialstruktur und sozialer Wandel in Deutschland, 1995, S.118 (§6 Bundesvertriebenen- und Flüchtlingsgesetz)
[6] Thränhardt, Dietrich: Integration und Partizipation von Einwanderergruppen im lokalen Kontext; in: Klaus J. Bade / Jochen Ottmer: Aussiedler: deutsche Einwanderer aus Osteuropa, Osnabrück 1999, S.231f.
[7] Thränhardt, Dietrich: Integration und Partizipation von Einwanderergruppen im lokalen Kontext; in: Klaus J. Bade / Jochen Ottmer: Aussiedler: deutsche Einwanderer aus Osteuropa, Osnabrück 1999, S.233f.
[8] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.243
[9] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.285
[10] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.287
[11] Özdemir, Cem: Currywurst und Döner, Bergisch Gladbach 1999, S.209f.
[12] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.293ff.
[13] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.302
[14] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.300
[15] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.305
[16] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.302
[17] Thränhardt, Dietrich: Integration und Partizipation von Einwanderergruppen im lokalen Kontext; in: Klaus J. Bade / Jochen Ottmer: Aussiedler: deutsche Einwanderer aus Osteuropa, Osnabrück 1999, S.237
[18] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.244, 263
[19] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, 253
[20] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.254
[21] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.261
[22] Pabriks, Artis: Etniskās porporcijas, nodarbinātiba un diskriminācija Latvijā, Rīga 2002, S.49-52
[23] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.280ff.
[24] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S. 289f.
[25] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.244, 246, 250, 252
[26] Valsts programmas koncepcija: Sabiedrības integrācija Latvijā, 1999, S.26ff.
[27] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.255f.
[28] Valsts programmas koncepcija: Sabiedrības integrācija Latvijā, 1999, S.22
[29] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.262
Latvijā dzīvo daudz krieviski runājošie, Vācijā daudz turku un Amerikas Savienotās Valstīs afroamerikāņi. Tas gandrīz visiem zināms. Un neapšaubāmi tas katrā no minētajām valstīm izraisa problēmas. Lai gan tās parasti apiet mierīgā veidā – dialogā. Tomēr, ne vienmēr veicas. Visa Eiropa vēl labi atceras, ka 90. gadu sākumā, gandrīz pusgadsimtu pēc pēdējā kara beigām, toreizējā Dienvidslāvijā sākās pilsoņu karš.
Bet kādas tautas pasaulē ar vēl lietošanā esošām valodām kurā valstī un kāpēc dzīvo, ir plašs jautājums noskaidrojams tikai veselas bibliotēkas apjomā. Vēl kursē tādi vārdi kā minoritātes, cittautieši, viesstrādnieki, imigranti, bēgļi utt. Skaidrojumi šiem jēdzieniem un iemesliem mūsdienas situācijai ir meklējami vēsturē un politikā.
Protams pašreizējā situācija Latvijai Eiropā ir vienreizēja un līdzās kaut vai ar kaimiņvalsti Igauniju. Apstākļus raksturo lielu nelatviešu vai arī neigauņu tautību pārstāvju skaits. Galvenā daļa ir krievi un faktiski pārējie, kas no Baltkrievijas vai Ukrainas un vēl citām valstīm iebrauca, kas bija bijušās Padomju Savienības sastāvā, arī ir krieviski runājošie. Tāpēc pie iepriekš minētiem jēdzieniem Baltijā jāpievieno nepilsoņu statusu. Neatkarīgi no tautības šie iedzīvotāji ir cilvēki, kuriem trūkst „mājas“, viņi dzīvo kā cittautieši ārzemēs, bet griezties pie kādas vēstniecības nav iespējams. Šis fakts citās vietās pasaulē ir ļoti reta parādība. Savukārt, Latvija atkal atšķiras no Igaunijas tādā veidā, ka jau pirms iekļaušanās Padomju Savienībā 1940. gadā Latvijā nelatviešu skaits bija lielāks nekā cittautieši dzīvoja Igaunijā.
Kas tie cilvēki ir? Vai cittautieši ir minoritāte? Par minoritātēm uzskata parasti tādus cilvēkus, kam tautība nav tā pati kā pamatnācijai, proti, tai, no kā veidojas piemēram arī valsts nosaukums. Bet noteikti minoritātes dzīvo savā vietā jau sen. Latvijā tie ir gan krievi un ebreji kā arī lībieši, kuri tikai savu valodu nav spējuši saglabāt ikdienas plašā lietošanā. Viņi ir asimilējusies. Ar to parādās nākošais definējams jēdziens, kas būtiski atšķiras no asimilācijas idejas: integrācija. Tā, savukārt, nozīmē minoritātei ļaut kopt un dzīvot savu kultūru svešā vidē akceptējot viņus par patstāvīgiem nevis tikai valsts iedzīvotājiem, bet arī pilsoņiem.
Cittautieši turpretī ir parasti dažādu iemeslu dēļ iebraukušie, piemēram bēgļi vai “viesstrādnieki” kā viņus sauca pēckara Vācijā darba spēka trūkuma laikā. Ideja bija, ka viņi rotācijā tikai uz īsu laiku paliks, atgriezīsies dzimtenē un atbrauks citi strādnieki vietā.
Savukārt, kādi arī nosaukumi un definējumi ir, sajauktās tautības un valodās noteiktajās ģeogrāfiskās vietās, proti, valstī ir visā pasaulē zināma parādība. Nedrīkst aizmirst, ka pati nacionālā valsts ir tikai 19.gs. izdomājums.
Minoritāšu vēsturiskās veidošanās
Vēsturiski Eiropas valstu robežas manījušas ļoti bieži un intensīvi. Pašas valstis reizēm parādījās uz kartes un atkal pazuda.. Kari notika, lai iegūtu noteikto teritoriju tās ekonomiskās vai stratēģiskās nozīmes dēļ.[1] Kamēr dažas valstis kā Francija savu nāciju vienā valstī izveidoja jau ļoti agri – viduslaikos, citām valstīm tas process ieilga līdz pašām 19. gadsimta beigām. Valsts un nācijas veidošanās norise bija atsevišķi procesi, piemēram Itālija un Vācijā.
Caur gadsimtiem cittautieši tika aicināti pārcelties, galvenokārt divu iemeslu dēļ: Pirmais bija ekonomiskais, lai valsts attīstās ar spēcīgo amatnieku palīdzību. Tā 18. gadsimtā Prūsijas karalis deva patvērumu hugenotiem no Francijas. Viņi katoļu zemē vairs nevarēja dzīvot un Vācijā viņu zināšanas bija ļoti gaidītas. 19. gadsimtā uz Rurabgabalu aicināja poļus, jo trūka darba spēks. Pati Vācija vēl 19. gadsimtā bija valsts, no kurienes cilvēki ekonomisko apstākļu vai arī pēc revolūcijas 1848.g. politisko iemeslu dēļ aizbrauca uz Ameriku.[2] Otrais iemesls bija robežas apsardze. Bieži vien šādiem ieceļotājiem deva speciālas tiesības. Vācieši aizbrauca uz Rumāniju un uz Krieviju.
Cittautieši un minoritātes Eiropā[3]
Tāpēc Eiropas valstīs ir daudz vairāk minoritāšu nekā parasti cilvēkiem ir zināms. Gandrīz visur pierobežas zonas ir abas puses nedaudz kaimiņvalsts pārstāvi tā ziemeļos Vācijā un dienvidos Dānijā. Tāpat ir Ungārijā, Slovākijā, Austrijā, Rumānijā utt. Bet ir arī vēsturisko iemeslu dēļ palikušas tautas citās valsts teritorijā kā piemēram Sorbi (slāvi) un Frīsi Vācijā un Baski Spānijā. Savukārt citas valstis izveidojās kādreiz no vairākām teritorijām kā Lielbritānijā. Tāpēc ir vēl Skoti (slavenākais ir James Bond alias Sean Connery), Valisi, kuriem ir būtībā sava valoda, kura vienīgi vairs netiek izmantota ikdienā un neprot vairs visi tās tautas pārstāvi. Tas attiecās arī uz Bretoniem Francijā.
Vēl ir tādas minoritātes, kurām ne tikai savas valsts nav, bet kuri senāk nedzīvoja pastāvīgi vienā vietā – tā saucama ceļojošā tauta kā Čigāni. Pašiem čigāniem nosaukums nepatīk saprotama iemesla dēļ: Vārds no vācu valodas “Zigeuner” nozīmē “ziehende Gauner” (ceļojošie blēži). Viņi sauc sevi par Sinti, kas, savukārt, nozīmē cilvēks.
Tagadējā Vācijā ārzemnieki, galvenokārt, ir pēc kara iebraukušie. Sākumā 60. gados viesstrādnieki, 80.g. sākas iebraukšanas strauja attīstība no Āfrikas un Āzijas patvēruma meklējumos.[4] 90. gados iebrauca cilvēki no bijušās Padomju Savienības. Likumdošana uzskata visus cilvēkus, kam senči bija vācieši par Vācijas pilsoņiem. Tāpēc arī tiem pēcnācējiem no vāciešiem, kas 17. gadsimtā aizbrauca uz Krieviju ir tiesības atgriezties, ja viņi var pierādīt, ka viņi ir kopuši savu valodu un kultūru.[5] 1993.g. pieņēma likumu par to iebraukšanas kārtību, arī par ebreju pārcelšanos uz Vāciju.[6] Problēmas, proti, vietējo iedzīvotāju pretenzijas, izraisīja fakts, ka valsts atbalsts šīm cilvēku grupām bija salīdzinoši liels. Garantēja 15 mēnešu valodas kursus, kā arī mājokļus, nereti tieši jaunbūves.[7]
Latvijā etniskais sastāvs manījās strauji pēc 1940.g., kad to pievienoja Padomju Savienībai. Maskavas politika būvēja rūpnīcas ar aizsūtīto darba spēku tieši nekrieviskās republikas. Bet tas nebija pirmais iebraukušo vilnis. Latvija jau agrāk ir bijusi multikulturālā. 12. gadsimtā ar vācu krustnešiem ar mērķi pievērst vietējos iedzīvotājus kristietībai līdzi iebrauca mācītāji un muižnieki.
Kad sabruka Padomju Savienība Latvijā latviešu īpatsvars bija tikai 52%. No tā rodas latviešiem bailes par fizisko savas tautas izdzīvošanu. Bet tūlīt pēc neatkarības 90. gados mainījās aina, jo īpaši sākumā daudz slāvu izbrauca uz etnisko dzimteni kā arī krievu karaspēks izveda. Turklāt latviešiem iestājās ātrāk uzticība savai nākotnei nacionālajā valstī nekā vietējām minoritātēm, kāpēc dzimstība latviešu vidū palika augstākā. Tādā veidā auga latvieši īpatsvars Latvijā līdz 2000.g. līdz 57,7%.[8]
Balkānā vēsturiski tautības jaukšana bija izteikta. Daudzām nebija neatkarīga valsts tā kā Slovēnija, Horvātijā utt. Diemžēl nevarēja novērst ne vietējie ne arī citas valstis Eiropā, ka Dienvidslāvijas dalīšana notika 90. gadu sākuma ļoti asiņainā pilsoņu karā
Galu galā ārzemnieku dzīvo Eiropas valstīs atšķirīgs daudzums. Mazās valstīs ir salīdzinoši daudz: Luksemburgā 35% un Šveicē 19%. Beļģijā un Austrijā ir ap 9%. Bet nedrīkst aizmirst, ka šos skaitļus ļoti ietekmē pilsonības likumi. Valstīs, kurām kādreiz bija daudz koloniju kā Lielbritānijā un Francijā vai arī Nīderlandē, dzīvo daudz cittautieši, bet pēc nacionālas politikas citu teritoriju iedzīvotājiem pilsonība bija piešķirama automātiski.[9]
Savukārt Vācijā 2002.g. dzīvoja 7,3 miljoni ārzemnieku, tas atbilst 8,9% iedzīvotāju. Pilsonību dabūja tikai ap miljonu cilvēku. Vācija nepieļauj dubultpilsonību, lai gan Turcija to dara. Rezultātā gadās, ka Vācijā dzīvojošie turki saņem atteicoties no savas Turcijas pilsonības Vācijas pasi braucot uz dzimteni atkal iegādājas Turku.
Minoritāšu problēmas un problēmas ar minoritātēm
Šveices rakstnieks Max Frisch raksturoja galveno problēmu sekojoši: „Darba spēki tika aicināti, un cilvēki atbrauca“ („Man hat Arbeitskräfte gerufen, und es kamen Menschen“)[10]
Nav īpaši viegli starpkultūru dialogu diskutēt, jo runājot par integrāciju bieži vien domāta ir asimilācija. Kamēr otrais jēdziens raksturo cittautiešu pielāgošanos un līdz ar to savu kultūras zaudēšanu, integrēt nozīmē akceptēt visus iedzīvotājus ar savu dažādību piešķirot viņiem tiesības piedalīties sabiedriskajā dzīvē, kā arī ļaut viņiem dzīvot savu atšķirību.
Vācijā pirmiem „viestrādniekiem“ nebija viegli. Sabiedrība nebija pieradusi tikt galā ar svešiniekiem. Bērniem skolā gāja smagi, jo viņi nespēja stundās sekot mācībām vienkārši valodas nezināšanas dēļ. Savukārt izglītības sfēra nebija sagatavota uzņemt ārzemju bērnus. Pašā sākumā itāliešus bieži vien nosauca par „Spaghettifresser“ (tie, kas tikai ēd spageti). Īpaši jauniešiem no turku ģimenēm bija regulāri ķiploku smaka.
Caur gadiem šis priekšstats ārkārtīgi mainījās, un tagad grūti sameklēt vācu bērnu, kurš nenosauktu „Spaghetti Bolognese“ (spageti itāļu Boloņas pilsētas gaumē ar malto gaļu, tomātu mērci un speciālām garšvielām) par savu mīļāko ēdienu – nerunājot par picas (pizza) popularitāti. Tā kultūras dialogs veidojās ar virtuvi caur kuņģi. Turku „Döner Kebap“ (jēra gaļa ar salātiem un aso vai jogurta vai ķiploku mērci speciālā plāna baltmaizē maizē) tikai 80. gados palika ļoti pieprasīts ēdiens, lai gan jāatzīst, ka paša Turcijā nemaz šajā veidā to nepiedāvā. Mūsdienas ir vienkārši tā, ka Vācija ir pārpildīta ar turku, ķīniešu, itāļu, grieķu, horvātu virtuves restorāniem, kuros cena ir parasti zemākas nekā vācu virtuves vietām un ne tikai tāpēc topā.
Arī valoda tika ietekmēta no iebraukušiem. Napoleona laikā meitām teica “nedari Fisematentchen” (no franču valodas “visit ma tent” – “apmeklē manu telti”) Reinzemē (Rheinland), lai neapmeklētu franču karavīru nometnes. Mūsdienās nozīmē nedarīt muļķības. “Trottoir” ietves vietā joprojām ir Vācijas dienvidrietumos (Baden-Württemberg) plašā lietošanā kā arī “salü” no franču “salu” kā sveiciens tā Bādenē kā Saarapbagalā. 70. gados iegājis vācu sarunvalodā itāļu valodas vārds „capito“. Šis particips nozīmē „sapratis“ un tiek lietots emocionālā veidā. Protams ir arī negatīvi piemēri kā “Kanake”, kas Vācijā rupji nozīmē ārzemnieks, bet īstenībā neko citu nekā cilvēks – jēdziens nāk no Polinesijas. Zinama mērā arī cilvēkiem bez labas izglītības pielāgojoties ārzemnieku nepilnībām vācu valodā brīžiem viņu kļūdas var dzirdēt tautā. Latvijā kā arī Igaunijā no krievu valodas “vot” un “davai” ir ikdienas lietošanā vai arī žargonā “točna”. Vēl daudzus piemērus visām valstīm varētu atrast.
Bet diemžēl tas nenozīmē, ka ārzemnieki būtu Vācijā akceptēti. Jo vairāk viņi pēc ārēja izskata atšķiras no vāciešiem, jo vairāk viņi uzkrītoši nav vietējie, jo vairāk arī viņiem ir problēmas. Un tas attiecās protams visvairāk uz cilvēkiem no musulmaņu valstīm (Turcija un Arābija), kuriem bez ādas krāsas arī reliģija cita. Savukārt lielākoties spāņi un itāļi kā arī grieķi ir gan integrējušies vai pat apprecoties ar vietējiem asimilējušies. Tas ir lielā mērā saistīts ar vidusmēra vācieša uzskatu, ka integrācija neko citu nenozīmē ka asimilācija; musulmaņiem tāpēc raksturīgi isaolācija (Ghetto).[11]
Joprojām 52% no ārzemniekiem pieder zemākam sabiedrības slānim bez īstās izglītības, lai gan diskriminācija algas ziņā salīdzinot ar vietējiem cilvēkiem drīzāk nenotiek. Bet līdz ar šo situāciju tām ģimenēm cerība celt savu sociālu situāciju ir mazas un tas savukārt ietekmē arī bērnu nākotni. Ģimenes ar daudziem bērniem dzīvo šauros dzīvokļos un ne vienmēr mācās pietiekošā līmenī valsts valodu.[12] Vispārīgi tomēr valodas zināšana uzlabojās.[13] Arī citi skaitļi liecina par ārzemnieku integrāciju. Kamēr 1980.g. tikai 15% no vāciešiem draudzējās ar ārzemniekiem, tas skaits palielinājis līdz 200.g. līdz 49%. 1999.g. katrā septītā laulība bija jauktā.[14]
Iepretim minētajiem pozitīviem faktiem joprojām pastāv naids pret ārzemniekiem, it īpaši pēc apvienošanos austrumos 90. gados regulāri notika uzbrukumi cittautiešiem. Vēsturē iegāju dienām ilga blokāde Hoyerswerda pilsētā pie patvēruma lūdzējiem kopmītnēm. Vairāki cilvēki aizgāja bojā. Austrumvācijā vienkārši sociālisma laikā neiebrauca pirmkārt tik daudz ārzemnieku un otrkārt oficiālā valsts politika lika iedzīvotājiem samierināties ar tautu draudzību politiku. 1989.g. bija uz 17 miljonu iedzīvotājiem tikai 191.000 cittautieši, 1,2% no iedzīvotājiem. Viņi bija galvenokārt studenti un viesstrādnieki no sociālistiskām draugu valstīm Āfrikā un no Vjetnamas vai Kubas. Lielākā daļa no viņiem pēc apvienošanos atgriezās dzimtenē.[15] Bet arī rietumos pilsētā Solingen dedzināja māju, kurā turki dzīvoja.
Galvenais iemesls tam ir mīti, kas turpinājās pastāvēt: Ārzemnieki vāciešiem atņem darbu, par viņiem ir jāmaksā sociālo apdrošināšanu un viņi ir kriminogēni. Bet tas ir pilnīgi aplam, jo pēc statistikas strādājošie ārzemnieki iemaksā vairāk nekā viņi saņem, un kriminālais radītājs viņiem atbilst sava slāna vietējiem cilvēkiem.[16]
Bet valsts arī mainīja politiku. Kamēr sākumā sociālus dzīvokļus iedeva ģimenēm pēc individuālas nepieciešamības un bērnu skaita, kas faktiski daudzbērnu ārzemnieku ģimenēm deva priekšroku, tagad piešķir arī atkarībā no pilsētā nodzīvotā laika, kas pēc pagastiem atšķiras. Otrais aspekts šai idejai ir nepieļaut izolāciju, jo sociālmājās citādi izveidosies kārtējais Ghetto.[17]
Tā arī ir problēma Francijas pilsētu priekšpilsētās ar lielu cittautiešu iedzīvotāju skaitu, kas dzīvo daudzstāvu sociālmājās sliktā stāvoklī. Tāpat regulāri jaunieši, kuriem cerības uz darbu un normālu dzīvi maz dedzina mašīnas. Valsts tur reaģē ar māju nojaukšanu un cilvēku pārcelšanu citā vietā. Vienīgi šī rīcība nespēj mainīt pamatproblēmu.
Latvijā situāciju raksturo fakts, ka gandrīz visi latvieši pārvalda brīvi krievu valodu, kamēr otrādi rodas vēl problēmas. It īpaši darbā latvieši ir regulāri ļoti pretimnākoši un komunicē ar saviem kolēģiem krieviski. Privātajā dzīvē, lai gan daudz latvieši labprāt arī daudzas ar krieviski runājošiem cilvēkiem, pastāv tomēr joprojām drīzāk divas sabiedrības.
2004.g. rudenī izglītības reformā izraisīja lielu konfliktu. 1. Septembrī, kad Doma Laukumā pulcējas latvieši skolēni un pie atbrīvošanas pieminekļa Pārdaugavā krievu runājošie, gaidīja kautiņus, kas nemazi nenotika. Laikam visiem Latvijas iedzīvotājiem pirmkārt tā diena ir pārāk liela svētku diena. Otrkārt ne latviešiem ne krieviem ir īpaši raksturīgi asprātīgā mentalitāte, kas vērstos uz vardarbību.
Interesanti salīdzināt Latviju ar Igauniju. Gan Latvijā cittautieši īpatsvars ir nedaudz lielāks par igauņu, bet kaimiņvalstī neigauņi dzīvo izolēti. Protams ir liels skaits galvaspilsētā Tallinā, kur aptuveni puse no iedzīvotājiem ir cittautieši. Tas rādītājs gan Rīgā ir daudz lielāks. Bet citādi pārsvarā dzīvo Ida-Virumaa (Austrum-Viru-Rajons). Savukārt Latvijā cittautieši dzīvo visās lielākās pilsētās. Tas kavē Igaunijā cilvēkiem uzturēties igauņu vidē un mācīties valsts valodu. Turklāt igauņu valoda ir somu-ugru valoda un atšķiras tāpēc no krievu valodas vēl vairāk nekā latviešu, vai arī piemēram spāņu un itāļu no vācu valodas.
Iespējams tāpēc Latvijā raksturīgi ir daudz jauktās laulības – starp latviešiem 18-20%. Un šis skaitlis ir stabils. Krievu jauktās laulību skaits ir pat 36-40%. 20% no nepilsoņiem dzīves biedri ir latvieši. Jauniešu jauktās ģimenēs izvēlas latviešu vidi. Tas veicina ne tikai integrāciju, bet citreiz pat asimilāciju.[18] Turklāt lielākai daļai latviešiem ir cittautiešu draugi un radi. Tā kā Latvijas sabiedrība nav galīgi sašķelta.[19]
Arī kultūras dzīve pievērš cittautiešiem uzmanību. Slavenais komponists Raimonds Pauls senāk visā Padomju Savienībā bija populārs un regulāri gan ar krievu dziedātājiem sadarbojās gan Latvijā izdeva skaņu plates ar dziesmām krievu valodā. Līdzīgi izdarīja latviešu grupa Remix un igauņu grupa Ruja. Mūsdienās turpinājās. Uz eirovīzijas dziesmu konkursu sūtīja Latvijas krievieti Marija Naumova, kura bez tā vēl arī uzvarēja Latvijas vārdā. Arī Ainārs Mielavs plāno iekārot krievu auditoriju.[20]
Tomēr kā padomju mantojums atšķiras lauku no pilsētas dzīves. Cittautieši bija pārsvarā nodarbināti rūpniecībā un it īpaši valsts uzņēmumos un infrastruktūrā kā Latvijas Kuģniecībā un Latvijas Dzelzceļā, kamēr lauksaimniecība gandrīz tikai latvieši strādāja. Tā situācija turpinājusies.[21] Protams, valsts iestādes par ierēdņiem var strādāt vienīgi valsts pilsoņi, bet citādi Arta Pabrika pētījums 2002.g. “neliecina, ka šajā vidē pastāv izteikta diskriminācija pēc etniskās pazīmes. Arī mazakumtautības labklājības līmenis ir līdzīgs majoritātes labklājības līmenim”.[22]
Politiskā reakcija un valsts programmas
Svarīgākais jautājums valstīm ir pilsonība. Nīderlande, Beļģija, Portugāle un Spānija piešķir pilsonību jau sen pēc teritoriāla principa. Tas nozīmē, ka tajās valstīs dzimušais bērns jebkurā gadījumā ir to valstu pilsonis. Vācija līdz 2000.g. pieļāva tikai izcelsmes principu, proti, bērns ir tās valsts pilsonis, kuras pilsoņi ir viņa vecāki.[23] Vēl 80. gados oficiāli politika sludināja ideju, ka Vācija nav ieceļošanas valsts, lai gan fakti un dati liecināja par pretējo. 1993.g. atcēla konstitūcijas noteikums, ka politiskus bēgļus vairs neuzņems, ja viņi iebrauc no drošām valstīm, kas faktiski nozīmēja, ka tikai ar lidmašīnu varēja atbraukt, jo visas Vācijas kaimiņvalstis ir drošas. Tajā gadā atviegloja pilsonības iegādi, bet 1998.g. beidzot pieņēma iecelšanas likumu.[24]
Latvijā pēc neatkarības bija tādi politiskie spēki, kas atbalstīja nelatviešu izbraukšanai pilnībā. No Neatkarības Kustības izveidotā konservatīvā partija centās īstenot diezgan nacionālistisko politiku ar ļoti stingriem naturalizācijas noteikumiem. Bet ar šo nepanāca iecerēto. Arī pati partija kļuva arvien nepopulārāk. Nacionālistiskā retorika gan pastiprināja pašiem latviešiem nedrošības sajūtu.[25] Vietā liberālāk noskaņotās partijas kā Latvijas Ceļš īstenoja savus likumprojektus un beidzot 1998.g. referendumā Latvijas pilsoņi balsoja par vieglāko režīmu. Galvenokārt tika atcelta saucamā loga sistēma. Pēc tās varēja naturalizēties noteiktajā gadā tikai cilvēki noteiktajā vecumā, proti, ierindoja ārvalstniekus pēc dzimšanas datiem. Kļūt par Latvijas pilsoni nebija atkarīgi no cilvēka vēlmes un spējas iemācīties valsts valodu.
Protams fonā bija Latvijas ārpolitikas mēģinājumi integrēties rietumvalstu struktūras, tas nozīmē NATO un Eiropas Savienībā. Bet to institūcijas prasīja tieši politiku, kas dod arī nepilsoņiem sociālas un ekonomiskās tiesības sabiedrībā un iespējamību naturalizēties. Valdībām sniedza padomi EDSO misija Rīgā, kura pastāvēja no 1993.g. līdz 2001.g., kad uzskatīja reformas par pabeigtām. Līdzīgā iestāde bija arī Igaunijā.
Latvijā valsts integrācijas politika tagad orientējas it īpaši uz jaunāko paaudzi. Izglītības sistēma cenšas pastiprināt valsts, proti, latviešu valodas zināšanas arī cittautieši aprindās. Politika uzskata, ka atsevišķās skolās mācīties tieši veicināja stereotipus pret citiem. Tomēr piedāvā gan cittautiešiem savās skolās mācīties, tā kā eksistē arī ukraiņu, baltkrievu, igauņu un ebreju skolas kā arī čigānu klases. Ar ANO palīdzību attīstīja speciālo programmu latviešu valoda kā svešvaloda. Vispār pēc Latvijas neatkarības 1991.g. daudz cittautiešu vecāki sūta savus bērnus uz latviešu skolu, jo atzīst, ka jauniešiem tas būs nākotnei izdevīgāk.[26]
Perspektīvas
Principā izskatās, ka Latvijā tā krievi saprot, ka viņiem savai nākotnei ir latviešu valoda nepieciešamā kā arī latvieši saprot, ka viņiem nākotnē ir izdevīgi zināt krievu valodu it īpaši skatoties uz Latvijas iespējamo un jau reālo funkciju kā tilts no Eiropas Savienības uz Krieviju. Vēl 90. gadu vidū naids starp tautām bija lielāks. Latvieši vai igauņi negribēja pat savā starpā vienīgo valodu izmantot, ar ko varēja sazināties. Tagad tas kaifs ir pagājis. Savukārt krieviem vairs nav bailes publiskās vietās ļoti brīvi izmantot savu dzimto valodu. Tātad situācija ir palikusi daudz normālākā un virzas uz praktisko pusi. Cik arī jauktās ģimenes izvēlas latviešu vidi un sūta savus bērnus drīzāk uz latviešu skolu, krievu valodas tradīcijas viņām ir arī dziļā.[27]
Savukārt Vācijā pa jaunu neizceļas daudz ārzemnieku. Tur dzīvojošie ir bieži vien jau iebraukušo mazbērni, proti, dzīvo trešajā paaudzē Vācijā. Līdz ar to viņiem ar vācu valodu problēmas nav. Arvien biežāk var tāpēc aukstākās funkcijas atrast cittautiešus. Un neviens Vācijā tā arī nesatraucas, ja futbola komandā vairāk nekā pusei no spēlētājiem nav vāciskie vārdi tā kā televīzijā vai popmūzikas biznesā utt. Droši vien process turpināsies, jo no poļu un hugenotu tautībām mūsdienas ir tikai palikušie uzvārdi, daļēji pārvāciskotie. Seriāla komisāra Schimanski senči bija laikam „Szimansky“ un pēdējais austrumvācu ministru prezidents Lothar de Maiziére tāpat nevar noliegt, ka viņa ģimenei kāda saistība ar Franciju ir.
Ilgi var diskutēt par to jautājumu, vai nu tie cittautieši ir vienkārši integrēti un ir izveidojusies multikulturālā sabiedrība vai ar notikusi asimilācija. Paliek jautājums, vai par otro variantu vajag skumst. Cik tas nenotiek piespiestā kārtā, neviens nespēs bremzēt to procesu. Senprūši asimilējas tā Vācijā kā lībieši Latvijā. Laika gaitā tas ir vienmēr tā bijis. Pati latviešu tauta izveidojās no kuršiem, sēļiem, latgaļiem un arī lībiešiem.[28] Aptaujās rāda, ka 60% no Latvijas iedzīvotājiem jūtas nedrošību savā nākotnē, bet tikai 5,7% savas tautības dēļ. Iedzīvotājus nešķel tautība, bet drīzāk materiālie jautājumi.[29] Un ar to vienojas vienalga kādas tautības jebkurā valstī.
[1] Langewiesche, Dieter: Nation, Nationalismus, Nationalstaat in Deutschland und Europa, München 2000, S.23
[2] Özdemir, Cem: Currywurst und Döner, Bergisch Gladbach 1999, S.34ff.
[3] Ludwig, Klemens: Ethnische Minderheiten in Europa, München 1995
[4] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.288
[5] Schäfers, Bernhard: Sozialstruktur und sozialer Wandel in Deutschland, 1995, S.118 (§6 Bundesvertriebenen- und Flüchtlingsgesetz)
[6] Thränhardt, Dietrich: Integration und Partizipation von Einwanderergruppen im lokalen Kontext; in: Klaus J. Bade / Jochen Ottmer: Aussiedler: deutsche Einwanderer aus Osteuropa, Osnabrück 1999, S.231f.
[7] Thränhardt, Dietrich: Integration und Partizipation von Einwanderergruppen im lokalen Kontext; in: Klaus J. Bade / Jochen Ottmer: Aussiedler: deutsche Einwanderer aus Osteuropa, Osnabrück 1999, S.233f.
[8] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.243
[9] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.285
[10] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.287
[11] Özdemir, Cem: Currywurst und Döner, Bergisch Gladbach 1999, S.209f.
[12] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.293ff.
[13] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.302
[14] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.300
[15] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.305
[16] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.302
[17] Thränhardt, Dietrich: Integration und Partizipation von Einwanderergruppen im lokalen Kontext; in: Klaus J. Bade / Jochen Ottmer: Aussiedler: deutsche Einwanderer aus Osteuropa, Osnabrück 1999, S.237
[18] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.244, 263
[19] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, 253
[20] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.254
[21] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.261
[22] Pabriks, Artis: Etniskās porporcijas, nodarbinātiba un diskriminācija Latvijā, Rīga 2002, S.49-52
[23] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S.280ff.
[24] Geißler, Rainer: Die Sozialstruktur Deutschlands, Opladen 2002, S. 289f.
[25] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.244, 246, 250, 252
[26] Valsts programmas koncepcija: Sabiedrības integrācija Latvijā, 1999, S.26ff.
[27] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.255f.
[28] Valsts programmas koncepcija: Sabiedrības integrācija Latvijā, 1999, S.22
[29] Apina, Ilga: Etnisko attiecību un entnopolitikas perspektīvas Latvijā; in: Latvijas Zinātņu Akadēmija / Baltijas stratēģisko pētijumu centrs: Latvija Eiropā: nāktones vīzijas, Rīga 2004, S.262
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen