Šis tekst vēl tiks publicēšanai rediģēts.
Demokrātiskās valstīs caur vēstures gaitu izveidojās unikālas vēlēšanu sistēmas, jo tiek brīvi kombinēti pēc Dieter Nohlen sekojošie aspekti:
Vēlēšanu apgabalu iedalīšana no vienmandātu līdz visai valstij.
Kandidēšanas veids atsevišķi vai saraksta sastāvā, kurš ir negrozāmais, grozāmais vai brīvs un kandidāts ir saistīts ar vēlēšanu apgabalu vai nav.
Balsošanas norisē var vēlētājam būt preferences vai alternatīvas iespējas, viņš var tikt saukts uz otro raundu pie urnas un balsu skaits var atšķirties. Piemēram var vēlētājs uzkrāj balsis (kummulieren) vai sastāda personīgu sarakstu (panaschieren) sadalot savus vairākas balsis pa vairākiem sarakstiem.
Mažoritārā vai proporcionālā skaitīšanas sistēma ar skaitīšanas līmeņiem un sistēmām proporcionālās sistēmas (kā d’Hondt, Sainte Laguë, Hare-Niemeyer etc) kā arī barjeras.
Tomēr, protams, turpinājas reizēm visās demokrātiskās valstīs diskusijas par īsto, par labāko, par taisnīgāko vēlēšanu sistēmu. Svarīgākie aspekti ir un paliek, lai atspoguļotu parlamenta sastāvs vēlētāju gribu, lai deputātiem būtu atbildības sajūta ne tikai vēlētājiem, bet arī valsts priekšā un lai viņi būtu brīvi no jebkuriem spiedieniem.
Savukārt Latvijā iedzīvotāji ir vairāk neapmierināti ar politikas rezultātiem (output) nekā citās valstīs, ne tikai Rietumos, arī kaimiņvalstīs. Kamēr citur pasaulē valsts iekārta ir leģitīma, proti, iedzīvotāji neatbalsta maiņām tikai tādēļ, ka pie varas ir tās partijas vai tie cilvēki, kurus indivīds tur negrib redzēt. To politiskā kultūra sauc par vispārīgu piekrišanu. Tā arī zaudēja piemēram Hugo Chávez Venezuela savu izsludinātu referendumu, kurā viņš gribēja mainīt konstitūciju, lai ļaut viņam turpināt būt prezidenta amatā ilgāk nekā divus termiņus.
Latvijā savukārt par tādām maiņām tiek salīdzinoši bieži runāts, jo gan iedzīvotāji, gan paši politiķi un pat zinātnieki saskata vairākus trūkumus valsts iekārtā, piemēram vēlēšanu sistēmā. 2007.g. tika nodibināta biedrība ar mērķi, popularizēt esošas sistēmas mīnusu invertēšanu un pakāpenisku pārēju uz citu sistēmu. Diemžēl tieši tāpēc biedrības priekšsēdētājs Valdis Liepiņš runā tieši ka politiķis. Jau kopš Atklātais forums. "Saeimas vēlēšanu sistēma: laiks mainīt ?" 2006.g. 8.aprīlī divus gadus tieši viņš šo jautājumu diskutē, forumi notiek, bet līdz šim runā tikai par analīzi, ko grib panākt. Neviens konkrēts priekšlikums vēl nav. Tas, lai gan pasaules demokrātiskās valstīs pastāv daudz dažādas sistēmas, kuras varētu izvērtēt. Arī bibliotēkās literatūru par šo jautājumu netrūkst.
Bet biedrības nosauktiem mērķiem ir dažas savstarpējas pretrunas, kuras savukārt ir grūti novēršamas jebkurā sistēma. Arī zinātne pieņem, ka visām sabiedrības sastāvdaļām ir jābūt reprezentētam. Bet šī prasība ir grūti apvienojama ar mērķi garantēt stabilas valdības, ko var panākt būtībā tikai ar parlamentā reprezentēto partiju skaitu vajag ierobežošanu. Tālāk vēlme vēlētājiem dod virkni izvēļu iespējas gan starp partijām gan personībām apgrūtina transparenci, lai vēlētājiem sistēma būtu viegli aptverama. Jo smalkāk vēlētājiem ir iespējas, jo sarežģītāka neizbēgami sistēma. Bet šis aspekts ir ļoti svarīgi, lai vēlētājs piedalītos balsošanā.
Šī problēma Latvijā nepārstāv, sistēma nav grūti saprotama un vēlētāji apzina savas balsošanas iespējas. Par to liecināja 9. Saeimas vēlēšanās 2006.g., kad no parlamenta skatuves nāca aiziet Jānim Straumēm un Ingrīdai Ūdrei. Savukārt Eināra Repšes uzsvēra savu šķeltnieka lomu tā sabiedrībā, kā arī partijas iekšienē ar līdzsvaru starp plusiem un svītrošanu. Proti, ļoti apšaubāmi, vai ar sarežģītāko sistēmu varētu, ka biedrība vēlās, veicināt piedalīšanos vēlēšanās.
Biedrība ar vienkāršību ir gan apmierināta, bet Liepiņa kungs publiskajā lekcija izpauda bažas, ka partija šādā veidā varētu zaudēt savas smadzenes, proti, ietekmīgākus politiķus. Šis aspekts izklausās savādi, skatoties uz vienu no svarīgākām biedrības prasībām.
Biedrība uzskata, ar tiešāko atbildi vēlētājiem priekšā, proti, deputāts atbild par ģeogrāfiski definētiem apriņķiem, varētu paaugstināt uzticību politikai. Bet šis ir iespējams gandrīz vienīgi samazinot krietni vēlēšanu apgabalos no tagad pieciem.
Šajā gadījumā vienlaicīgi tiktu vājināta deputāta nepieciešamība, lai kandidētu un lai tiktu ievēlēts arī atkārtoti, sevi saistīt ar partijām. Vēlētāji partijām netic, saites starp viņiem ir vāja s, partijām nav saknes sabiedrībā. Partijas Latvijā līdzinājas vēlēšanu klubiem, viņu biedri ir galvenokārt ievēlētas amatpersonas. Seka varētu būt, ka pagastos populārie politiķi aizstāvētu atsevišķas vietējas intereses, tātad Saeimā ieviestu konkurence naudas dalīšanā starp skolas remonta, piemēram Saldū, un slimnīcas modernizācijas, piemēram Preiļos. Partikulārās vietējas vajadzības paliktu svarīgāk par valsts interesēm. Ar šo scenāriju nevar novērst Saeimas frakciju sadrumstalotību un līdz ar to veicināt valdības stabilitāti, kas arī ir viens no biedrības mērķiem.
Sekojoši, kuros apgabalos likt tad partijas smadzenēm kandidēt, ja viņi nav populāri. Liepiņa kungs iebildums šim piemēram lekcijā bija, ka biedrība neprasot pagastu līmenī izvirzīt kandidātus. Bet šis efekts tikpat labi varētu izpausties, ja vēlēšanu apgabali tiktu samazināti tikai līdz rajona vai novada līmenim.
Lai vairotu deputātu atbildību vēlētājiem priekšā, izskanēja no Jāņa Urbanovica gan arī no ekspremjera Aigara Kalvīša priekšlikums par atsaucamo deputātu. Atgādināsim, ka šī sistēma ir precīzi tas, ko krieviski sauc par sovjetu. Deputātam parlamentā ir jābalso par iepriekš partijas iekšienes jau pieņemto lēmumu. Ja viņš tā nerīkojas, tad viņu atsauc. Šādi ieviestu Damokles zobeni draud politiķim ar neapmierinātības izpausmi par, piemēram, reizēm nepieciešamiem nepopulāriem lēmumiem, kas pēc atsaukšanas vestu pie nepārtrauktām vēlēšanu kampaņām atkarībā no tā, cik ātri atsaukšanas process ir paredzēts un cik ātri ārkārtas vēlēšanas.
Cik tādām maiņām arī apstiprināšanai vairākums parlamentā vai pat referendumā ir nepieciešams, krasās maiņas reti notiek. Tā Jaunzēlande 1993.g. pārgāja no britu (plurālitātes) sistēmas ar vienkāršu vairākumu vienmandātu apgabalos pārgāja uz vācu jauktu variantu. Liepiņa kungs gan apgalvoja, ka nesenais referendums Kanādas provincē Ontario par proporcionālas sistēmas ieviešanu nebija veiksmīgs iepretim iedzīvotāju gribai, jo viņš tika rīkots kopā ar parlamenta vēlēšanām, ir nesaprotami. Citās valstīs pat speciāli rīko iešanu pie urnām vienā dienā, lai veicinātu iedzīvotāju piedalīšanos – un, protams, arī nodokļu maksātāju naudu ietaupīšanu. Tāpat var spriest par referendumu Latvijā par valsts drošības likumu 2007.g. jūnijā: ja iedzīvotāji neinformējas, nav ieinteresēti un viņiem piedalīties nav svarīgi, pret to nav ko darīt.
Daudzi kritiķi ir par jauktu vēlēšanu sistēmu. Tādas pastāv piemēram kaimiņvalstī Lietuvā. Tur 71 deputāts tiek ievēlēts vienmandātu apgabalā, 70 pēc proporcionālas sistēmas. Cik šīs skaitīšanas notiek pilnīgi neatkarīgi, to sauc par grāvju sistēmu.
Savukārt Latvijā kritizē it īpaši vēlēšanu lokomotīvju veicināšanu ar iespēju, kandidēt vairāk nekā vienā apgabalā. Proti, populārs kandidāts saņem kvotu ne tikai vienā apgabalā, bet vairākos. Ievēlēts no labāka rezultāta, zirdziņš, ka Liepiņa kungs kritizē, tiek ievēlēts . Savukārt Igaunijā, piemēram, tieši to pašu sistēmai pārmet. Tur vēlētājs uz biļetēnu var ierakstīt tikai vienu kandidātu, kuru viņš vēlas izcelt. Savukārt līdz ar to balso par kandidāta partijas sarakstu, kurā tālākā secībā viņš mainīt atšķirībā no Latvijas neko nevar. Tieši tā lokomotīves ievelk zirdziņus.
Arī no daudziem slavēta vācu vēlēšanu sistēmā tas pats notiek. Autors par kancleri Angela Merkel balsot nevar, jo viņa kandidē citā apgabalā. Liepiņa kungs ieteica, tad par viņas partiju balsot, lai viņai atbalstīt. Bet tieši arī Vācijā saraksts ir negrozāmais un vēlētājs līdz ar to pat spiests, apzināti ievēlēt zirdziņus, kurus viņš partijā negrib nemaz redzēt. Liepiņa kungs autoru jau vairākas reizes aicināja pārdomāt, ko tas nozīmē, ja autors varētu jebkurā apgabalā balsot par Merkel. Ko viņš ar to konkrēti domā, viņš līdz šim nav pateicis. Tāpat biedrība nespēj definēt atšķirību starp šīm trijām vēlēšanu sistēmām skatoties uz iespējamību, ievēlēt zirdziņus. Ar izsvītrošanu visdrīzāk Latvijas vēlētājs var no tā tieši sistēmas pamatā izvairīties.
Bet Vācijas sistēmai piemīt vēl vairāk mīnusi. Viņa pirmkārt netiek no vēlētājiem izprasta, par ko regulāri liecina aptaujas pirms vēlēšanām ar jautājumu: “kura no divām balsīm nosaka frakciju deputātu skaitu parlamentā?” Tādu lietu kā Überhangmandate nozīmi pat politiski izglītots cilvēks nejēdz. Tādi mandāti partija saņem, ja viņa vēlēšanu apgabalā – tā ir federālā zemē – ieguvusi vairāk krēslus vienmandātu apgabalos nekā pēc procentiem no otrā balss saņemtu. Vācijā balso tāpat kā Lietuvā, tikai skaitīšanā nenotiek atsevišķi, proti, ar pirmo balsi nosaka vēlētājs jau kaut ko par frakcijas sastāvu. Tikai pārējie mandāti tiek sadalīti pēc saraksta. Un tas var sanākt tieši otrādi.Šī sistēma arī ir ļoti netaisnīgi, jo, piemēram, Helmut’am Kohl’am glabāja 1994.g. varu. Tas notika dēļ tā, ka Vācijā vienīgi Bundestag vēlēšanās nesaņem pārējas partijas Überhangmandate gadījumos atlīdzināšanu.
Arī runājot par politiķu tuvināšanos līdz ar mazākiem apgabaliem var teikt, Vācijā lielākā daļa vēlētāju nezina, kas pārstāv viņu apgabalu.
Tieši otrādi, partijas sistēmu izmanto savaām vajadzībām. Iekšpartijas demokrātija ir apdraudēta, jo par kandidātiem un sarakstu sastādīšanu lemj oligarhiskā veidā:
“Svarīgie deputāti” tiek sargāti ar “drošām“ vietām saraksta priekšgalā, proti, vienmandātu apgabalā neievēlēts kandidāts iekļūst tomēr parlamentā ar negrozāmo sarakstu.
“Svarīgiem” politiķiem “dod“ kaut kādu vienmandātu apgabalu, lai gan attiecīgais cilvēks nav no turienes. Piemēri: SPD ministri Frank Walter Steinmeier Brandenburg un Peer Steinbrück Nordrhein-Westfalen
Jāsecina, ka valsts demokrātiskums nav atkarīgs no vēlēšanu sistēmas! Politiskā izglītība un pilsoniskā apziņa ir nepieciešamas, lai cilvēks jūstu vēlmi piedalīties politiskā procesā un ir arī spējīgs to veikt. Katrā valstī vēlētāji ir pierasti pie savas sistēmas un pieprasa maiņas daudz mazāk nekā paši politiķi, kuri regulāri atbalsta sistēmai, kura tieši viņu politiskiem spēkiem ir visizdevīgāk. Tā Mitterands pārgāja 80os gados no mažoritāra uz proporcionālo sistēmu, un pēc viņa sakāves Chirac atgriezās pie ierasta. 60os gados Vācijā lielas partijas sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti diskutēja par pretējo pārēju no proporcionāla uz mažoritāru sistēmu. Bet kad zinātnieki pārrēķināja sociāldemokrātiem izredzi palikt mūžīgi opozīcija, viņi ātri par šo domu aizmirsa.
Protams, nevar visus pilsoņus apmierināt, ne ar esošo sistēmu ne ar maiņām. Autora publiskajā lekcijā 26. janvārī nāca kāds pensionārs ar priekšlikums, aizliegt cilvēkiem kandidēt, kas lieto narkotiku vai smēķē.Par politiķu vēlmi palikt pēc iespējas ilgāk pie varas nerūpējoties par vēlētājiem jokoja vācu kabaretiste Lore Lorentz 80os gados: Ja valdībai ir tauta apnikusi, tad valdība sev vienkārši ievēlēs citu.
Vēlēšanu apgabalu iedalīšana no vienmandātu līdz visai valstij.
Kandidēšanas veids atsevišķi vai saraksta sastāvā, kurš ir negrozāmais, grozāmais vai brīvs un kandidāts ir saistīts ar vēlēšanu apgabalu vai nav.
Balsošanas norisē var vēlētājam būt preferences vai alternatīvas iespējas, viņš var tikt saukts uz otro raundu pie urnas un balsu skaits var atšķirties. Piemēram var vēlētājs uzkrāj balsis (kummulieren) vai sastāda personīgu sarakstu (panaschieren) sadalot savus vairākas balsis pa vairākiem sarakstiem.
Mažoritārā vai proporcionālā skaitīšanas sistēma ar skaitīšanas līmeņiem un sistēmām proporcionālās sistēmas (kā d’Hondt, Sainte Laguë, Hare-Niemeyer etc) kā arī barjeras.
Tomēr, protams, turpinājas reizēm visās demokrātiskās valstīs diskusijas par īsto, par labāko, par taisnīgāko vēlēšanu sistēmu. Svarīgākie aspekti ir un paliek, lai atspoguļotu parlamenta sastāvs vēlētāju gribu, lai deputātiem būtu atbildības sajūta ne tikai vēlētājiem, bet arī valsts priekšā un lai viņi būtu brīvi no jebkuriem spiedieniem.
Savukārt Latvijā iedzīvotāji ir vairāk neapmierināti ar politikas rezultātiem (output) nekā citās valstīs, ne tikai Rietumos, arī kaimiņvalstīs. Kamēr citur pasaulē valsts iekārta ir leģitīma, proti, iedzīvotāji neatbalsta maiņām tikai tādēļ, ka pie varas ir tās partijas vai tie cilvēki, kurus indivīds tur negrib redzēt. To politiskā kultūra sauc par vispārīgu piekrišanu. Tā arī zaudēja piemēram Hugo Chávez Venezuela savu izsludinātu referendumu, kurā viņš gribēja mainīt konstitūciju, lai ļaut viņam turpināt būt prezidenta amatā ilgāk nekā divus termiņus.
Latvijā savukārt par tādām maiņām tiek salīdzinoši bieži runāts, jo gan iedzīvotāji, gan paši politiķi un pat zinātnieki saskata vairākus trūkumus valsts iekārtā, piemēram vēlēšanu sistēmā. 2007.g. tika nodibināta biedrība ar mērķi, popularizēt esošas sistēmas mīnusu invertēšanu un pakāpenisku pārēju uz citu sistēmu. Diemžēl tieši tāpēc biedrības priekšsēdētājs Valdis Liepiņš runā tieši ka politiķis. Jau kopš Atklātais forums. "Saeimas vēlēšanu sistēma: laiks mainīt ?" 2006.g. 8.aprīlī divus gadus tieši viņš šo jautājumu diskutē, forumi notiek, bet līdz šim runā tikai par analīzi, ko grib panākt. Neviens konkrēts priekšlikums vēl nav. Tas, lai gan pasaules demokrātiskās valstīs pastāv daudz dažādas sistēmas, kuras varētu izvērtēt. Arī bibliotēkās literatūru par šo jautājumu netrūkst.
Bet biedrības nosauktiem mērķiem ir dažas savstarpējas pretrunas, kuras savukārt ir grūti novēršamas jebkurā sistēma. Arī zinātne pieņem, ka visām sabiedrības sastāvdaļām ir jābūt reprezentētam. Bet šī prasība ir grūti apvienojama ar mērķi garantēt stabilas valdības, ko var panākt būtībā tikai ar parlamentā reprezentēto partiju skaitu vajag ierobežošanu. Tālāk vēlme vēlētājiem dod virkni izvēļu iespējas gan starp partijām gan personībām apgrūtina transparenci, lai vēlētājiem sistēma būtu viegli aptverama. Jo smalkāk vēlētājiem ir iespējas, jo sarežģītāka neizbēgami sistēma. Bet šis aspekts ir ļoti svarīgi, lai vēlētājs piedalītos balsošanā.
Šī problēma Latvijā nepārstāv, sistēma nav grūti saprotama un vēlētāji apzina savas balsošanas iespējas. Par to liecināja 9. Saeimas vēlēšanās 2006.g., kad no parlamenta skatuves nāca aiziet Jānim Straumēm un Ingrīdai Ūdrei. Savukārt Eināra Repšes uzsvēra savu šķeltnieka lomu tā sabiedrībā, kā arī partijas iekšienē ar līdzsvaru starp plusiem un svītrošanu. Proti, ļoti apšaubāmi, vai ar sarežģītāko sistēmu varētu, ka biedrība vēlās, veicināt piedalīšanos vēlēšanās.
Biedrība ar vienkāršību ir gan apmierināta, bet Liepiņa kungs publiskajā lekcija izpauda bažas, ka partija šādā veidā varētu zaudēt savas smadzenes, proti, ietekmīgākus politiķus. Šis aspekts izklausās savādi, skatoties uz vienu no svarīgākām biedrības prasībām.
Biedrība uzskata, ar tiešāko atbildi vēlētājiem priekšā, proti, deputāts atbild par ģeogrāfiski definētiem apriņķiem, varētu paaugstināt uzticību politikai. Bet šis ir iespējams gandrīz vienīgi samazinot krietni vēlēšanu apgabalos no tagad pieciem.
Šajā gadījumā vienlaicīgi tiktu vājināta deputāta nepieciešamība, lai kandidētu un lai tiktu ievēlēts arī atkārtoti, sevi saistīt ar partijām. Vēlētāji partijām netic, saites starp viņiem ir vāja s, partijām nav saknes sabiedrībā. Partijas Latvijā līdzinājas vēlēšanu klubiem, viņu biedri ir galvenokārt ievēlētas amatpersonas. Seka varētu būt, ka pagastos populārie politiķi aizstāvētu atsevišķas vietējas intereses, tātad Saeimā ieviestu konkurence naudas dalīšanā starp skolas remonta, piemēram Saldū, un slimnīcas modernizācijas, piemēram Preiļos. Partikulārās vietējas vajadzības paliktu svarīgāk par valsts interesēm. Ar šo scenāriju nevar novērst Saeimas frakciju sadrumstalotību un līdz ar to veicināt valdības stabilitāti, kas arī ir viens no biedrības mērķiem.
Sekojoši, kuros apgabalos likt tad partijas smadzenēm kandidēt, ja viņi nav populāri. Liepiņa kungs iebildums šim piemēram lekcijā bija, ka biedrība neprasot pagastu līmenī izvirzīt kandidātus. Bet šis efekts tikpat labi varētu izpausties, ja vēlēšanu apgabali tiktu samazināti tikai līdz rajona vai novada līmenim.
Lai vairotu deputātu atbildību vēlētājiem priekšā, izskanēja no Jāņa Urbanovica gan arī no ekspremjera Aigara Kalvīša priekšlikums par atsaucamo deputātu. Atgādināsim, ka šī sistēma ir precīzi tas, ko krieviski sauc par sovjetu. Deputātam parlamentā ir jābalso par iepriekš partijas iekšienes jau pieņemto lēmumu. Ja viņš tā nerīkojas, tad viņu atsauc. Šādi ieviestu Damokles zobeni draud politiķim ar neapmierinātības izpausmi par, piemēram, reizēm nepieciešamiem nepopulāriem lēmumiem, kas pēc atsaukšanas vestu pie nepārtrauktām vēlēšanu kampaņām atkarībā no tā, cik ātri atsaukšanas process ir paredzēts un cik ātri ārkārtas vēlēšanas.
Cik tādām maiņām arī apstiprināšanai vairākums parlamentā vai pat referendumā ir nepieciešams, krasās maiņas reti notiek. Tā Jaunzēlande 1993.g. pārgāja no britu (plurālitātes) sistēmas ar vienkāršu vairākumu vienmandātu apgabalos pārgāja uz vācu jauktu variantu. Liepiņa kungs gan apgalvoja, ka nesenais referendums Kanādas provincē Ontario par proporcionālas sistēmas ieviešanu nebija veiksmīgs iepretim iedzīvotāju gribai, jo viņš tika rīkots kopā ar parlamenta vēlēšanām, ir nesaprotami. Citās valstīs pat speciāli rīko iešanu pie urnām vienā dienā, lai veicinātu iedzīvotāju piedalīšanos – un, protams, arī nodokļu maksātāju naudu ietaupīšanu. Tāpat var spriest par referendumu Latvijā par valsts drošības likumu 2007.g. jūnijā: ja iedzīvotāji neinformējas, nav ieinteresēti un viņiem piedalīties nav svarīgi, pret to nav ko darīt.
Daudzi kritiķi ir par jauktu vēlēšanu sistēmu. Tādas pastāv piemēram kaimiņvalstī Lietuvā. Tur 71 deputāts tiek ievēlēts vienmandātu apgabalā, 70 pēc proporcionālas sistēmas. Cik šīs skaitīšanas notiek pilnīgi neatkarīgi, to sauc par grāvju sistēmu.
Savukārt Latvijā kritizē it īpaši vēlēšanu lokomotīvju veicināšanu ar iespēju, kandidēt vairāk nekā vienā apgabalā. Proti, populārs kandidāts saņem kvotu ne tikai vienā apgabalā, bet vairākos. Ievēlēts no labāka rezultāta, zirdziņš, ka Liepiņa kungs kritizē, tiek ievēlēts . Savukārt Igaunijā, piemēram, tieši to pašu sistēmai pārmet. Tur vēlētājs uz biļetēnu var ierakstīt tikai vienu kandidātu, kuru viņš vēlas izcelt. Savukārt līdz ar to balso par kandidāta partijas sarakstu, kurā tālākā secībā viņš mainīt atšķirībā no Latvijas neko nevar. Tieši tā lokomotīves ievelk zirdziņus.
Arī no daudziem slavēta vācu vēlēšanu sistēmā tas pats notiek. Autors par kancleri Angela Merkel balsot nevar, jo viņa kandidē citā apgabalā. Liepiņa kungs ieteica, tad par viņas partiju balsot, lai viņai atbalstīt. Bet tieši arī Vācijā saraksts ir negrozāmais un vēlētājs līdz ar to pat spiests, apzināti ievēlēt zirdziņus, kurus viņš partijā negrib nemaz redzēt. Liepiņa kungs autoru jau vairākas reizes aicināja pārdomāt, ko tas nozīmē, ja autors varētu jebkurā apgabalā balsot par Merkel. Ko viņš ar to konkrēti domā, viņš līdz šim nav pateicis. Tāpat biedrība nespēj definēt atšķirību starp šīm trijām vēlēšanu sistēmām skatoties uz iespējamību, ievēlēt zirdziņus. Ar izsvītrošanu visdrīzāk Latvijas vēlētājs var no tā tieši sistēmas pamatā izvairīties.
Bet Vācijas sistēmai piemīt vēl vairāk mīnusi. Viņa pirmkārt netiek no vēlētājiem izprasta, par ko regulāri liecina aptaujas pirms vēlēšanām ar jautājumu: “kura no divām balsīm nosaka frakciju deputātu skaitu parlamentā?” Tādu lietu kā Überhangmandate nozīmi pat politiski izglītots cilvēks nejēdz. Tādi mandāti partija saņem, ja viņa vēlēšanu apgabalā – tā ir federālā zemē – ieguvusi vairāk krēslus vienmandātu apgabalos nekā pēc procentiem no otrā balss saņemtu. Vācijā balso tāpat kā Lietuvā, tikai skaitīšanā nenotiek atsevišķi, proti, ar pirmo balsi nosaka vēlētājs jau kaut ko par frakcijas sastāvu. Tikai pārējie mandāti tiek sadalīti pēc saraksta. Un tas var sanākt tieši otrādi.Šī sistēma arī ir ļoti netaisnīgi, jo, piemēram, Helmut’am Kohl’am glabāja 1994.g. varu. Tas notika dēļ tā, ka Vācijā vienīgi Bundestag vēlēšanās nesaņem pārējas partijas Überhangmandate gadījumos atlīdzināšanu.
Arī runājot par politiķu tuvināšanos līdz ar mazākiem apgabaliem var teikt, Vācijā lielākā daļa vēlētāju nezina, kas pārstāv viņu apgabalu.
Tieši otrādi, partijas sistēmu izmanto savaām vajadzībām. Iekšpartijas demokrātija ir apdraudēta, jo par kandidātiem un sarakstu sastādīšanu lemj oligarhiskā veidā:
“Svarīgie deputāti” tiek sargāti ar “drošām“ vietām saraksta priekšgalā, proti, vienmandātu apgabalā neievēlēts kandidāts iekļūst tomēr parlamentā ar negrozāmo sarakstu.
“Svarīgiem” politiķiem “dod“ kaut kādu vienmandātu apgabalu, lai gan attiecīgais cilvēks nav no turienes. Piemēri: SPD ministri Frank Walter Steinmeier Brandenburg un Peer Steinbrück Nordrhein-Westfalen
Jāsecina, ka valsts demokrātiskums nav atkarīgs no vēlēšanu sistēmas! Politiskā izglītība un pilsoniskā apziņa ir nepieciešamas, lai cilvēks jūstu vēlmi piedalīties politiskā procesā un ir arī spējīgs to veikt. Katrā valstī vēlētāji ir pierasti pie savas sistēmas un pieprasa maiņas daudz mazāk nekā paši politiķi, kuri regulāri atbalsta sistēmai, kura tieši viņu politiskiem spēkiem ir visizdevīgāk. Tā Mitterands pārgāja 80os gados no mažoritāra uz proporcionālo sistēmu, un pēc viņa sakāves Chirac atgriezās pie ierasta. 60os gados Vācijā lielas partijas sociāldemokrāti un kristīgie demokrāti diskutēja par pretējo pārēju no proporcionāla uz mažoritāru sistēmu. Bet kad zinātnieki pārrēķināja sociāldemokrātiem izredzi palikt mūžīgi opozīcija, viņi ātri par šo domu aizmirsa.
Protams, nevar visus pilsoņus apmierināt, ne ar esošo sistēmu ne ar maiņām. Autora publiskajā lekcijā 26. janvārī nāca kāds pensionārs ar priekšlikums, aizliegt cilvēkiem kandidēt, kas lieto narkotiku vai smēķē.Par politiķu vēlmi palikt pēc iespējas ilgāk pie varas nerūpējoties par vēlētājiem jokoja vācu kabaretiste Lore Lorentz 80os gados: Ja valdībai ir tauta apnikusi, tad valdība sev vienkārši ievēlēs citu.
Posts
1 Kommentar:
Tur, kur atsaucies uz Kalvīša teikto par sovjetu, ir jābūt rakstītam - padomi:)
LABS ir sanaacis!
Kommentar veröffentlichen