Vēstule Dienai kopā ar Veiko Spolīti
7. aprīļa vēstulē Dienai Indulis Rimicāns apgalvo, ka Satversme nesniedzot skaidru atbildi ne Abrenes jautājuma, nedz arī saprātīga drošības likumu risinājuma gadījumā. Acīmredzot vēstules autoram bija nepieciešami 16 gadi, lai nonāktu pie odiozajiem secinājumiem.
Liberālā demokrātijā konstitūcija nav kā rokasgrāmata atsevišķiem politiskas dienaskārtības jautājumiem. Latvijas Satversmes tēvi 1922. gadā nevarēja paredzēt ne Abrenes jautājuma nonākšanu dienaskārtībā, nedz arī Kalvīša valdības vēlmi koncentrēt varu. Proti, liberālas demokrātijas konstitūcija sniedz politiskās rīcības rāmi, kura ietvaros varētu tikt pārstāvēta esošās sabiedrības uzskatu daudzveidība un risināti dažādie politikas dienaskārtības jautājumi. Rimicāna kungs bez padziļinātas analīzes apgalvo, ka, pirmkārt demokrātijas vaina Latvijā slēpjoties likumdošanas un valsts varas patvaļā, un otrkārt, ka šādi sabiedrība nav apmierināta ar valsts pārvaldi. Mēs http://www.politika.lv/ diskutējām par autora pirmā uzstādījuma patiesajiem iemesliem, un uzskatam, ka otrā uzstādījuma apelācija pie Latvijas sabiedrības atspoguļo bezatbildīgas vēstules autora ilgas pēc ideāla risinājuma, kas atspoguļotu visu sabiedrības locekļu intereses.
Līdzīgi domāja arī 1920. gadu Vācijas jurists Karls Šmits (Karl Schmitt), kurš balstoties uz Russo (Rousseau) vispārējās gribas principu uzskatīja, ka parlamentārisms nevar reprezentēt tautu, bet tikai kropļo tās gribu. Proti, Šmits uzstāja, ka Raihstāga darbība traucē valdīt, un tikai tad, kad tautas griba sakrīt ar varu iestājoties patiesa demokrātija.* Šo teoriju izmantoja Hitlers, Musolīni un Staļins. No nacisma pieredzes mācoties, piemēram, šodienas Vācijā pastāv jēdziens Streitbare Demokratie. Tā ir sapratne, ka liberālisms satversmes ietvaros nedrīkst sagraut pašu liberālo konstitūciju. Šādi mūs mulsina Dienas redakcijas pārliekais liberālisms. Eiropas rietumu daļā ir pieņemts, ka avīzes un mēdiji pārstāv noteiktu ideoloģisku strāvojumu, tāpēc tēlaini izsakoties liberālā Diena publicējot šādu vēstuli bez attiecīga komentāra, patiesībā zāģē to zaru uz kura tā pati sēž.
Patiesībā Valsts prezidenta rīcība Satversmes 72. panta ietvaros bija labs piemērs tam, ka Satversmes tēvi ir bijuši gana viedi un varas līdzsvara mehānisms Latvijā strādā. Satversmes ietvaros Valsts prezidents ar savu rīcību ir devis likumīgu iespēju Latvijas vēlētājam nodot parakstus un iespējami piedaloties referendumā izteikt savu viedokli par drošības iestāžu likuma izmaiņām un valdošo koalīciju. Šādi nevis Saeima traucē valstij, bet gan vēlētājs traucē pats sev nespējot pieņemt brīva pilsoņa pienākumus pašpārvaldē.
Liberālā demokrātijā konstitūcija nav kā rokasgrāmata atsevišķiem politiskas dienaskārtības jautājumiem. Latvijas Satversmes tēvi 1922. gadā nevarēja paredzēt ne Abrenes jautājuma nonākšanu dienaskārtībā, nedz arī Kalvīša valdības vēlmi koncentrēt varu. Proti, liberālas demokrātijas konstitūcija sniedz politiskās rīcības rāmi, kura ietvaros varētu tikt pārstāvēta esošās sabiedrības uzskatu daudzveidība un risināti dažādie politikas dienaskārtības jautājumi. Rimicāna kungs bez padziļinātas analīzes apgalvo, ka, pirmkārt demokrātijas vaina Latvijā slēpjoties likumdošanas un valsts varas patvaļā, un otrkārt, ka šādi sabiedrība nav apmierināta ar valsts pārvaldi. Mēs http://www.politika.lv/ diskutējām par autora pirmā uzstādījuma patiesajiem iemesliem, un uzskatam, ka otrā uzstādījuma apelācija pie Latvijas sabiedrības atspoguļo bezatbildīgas vēstules autora ilgas pēc ideāla risinājuma, kas atspoguļotu visu sabiedrības locekļu intereses.
Līdzīgi domāja arī 1920. gadu Vācijas jurists Karls Šmits (Karl Schmitt), kurš balstoties uz Russo (Rousseau) vispārējās gribas principu uzskatīja, ka parlamentārisms nevar reprezentēt tautu, bet tikai kropļo tās gribu. Proti, Šmits uzstāja, ka Raihstāga darbība traucē valdīt, un tikai tad, kad tautas griba sakrīt ar varu iestājoties patiesa demokrātija.* Šo teoriju izmantoja Hitlers, Musolīni un Staļins. No nacisma pieredzes mācoties, piemēram, šodienas Vācijā pastāv jēdziens Streitbare Demokratie. Tā ir sapratne, ka liberālisms satversmes ietvaros nedrīkst sagraut pašu liberālo konstitūciju. Šādi mūs mulsina Dienas redakcijas pārliekais liberālisms. Eiropas rietumu daļā ir pieņemts, ka avīzes un mēdiji pārstāv noteiktu ideoloģisku strāvojumu, tāpēc tēlaini izsakoties liberālā Diena publicējot šādu vēstuli bez attiecīga komentāra, patiesībā zāģē to zaru uz kura tā pati sēž.
Patiesībā Valsts prezidenta rīcība Satversmes 72. panta ietvaros bija labs piemērs tam, ka Satversmes tēvi ir bijuši gana viedi un varas līdzsvara mehānisms Latvijā strādā. Satversmes ietvaros Valsts prezidents ar savu rīcību ir devis likumīgu iespēju Latvijas vēlētājam nodot parakstus un iespējami piedaloties referendumā izteikt savu viedokli par drošības iestāžu likuma izmaiņām un valdošo koalīciju. Šādi nevis Saeima traucē valstij, bet gan vēlētājs traucē pats sev nespējot pieņemt brīva pilsoņa pienākumus pašpārvaldē.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen