Pašlaik latviešiem nav jāizšķērdē savu naudu, lai redzēt cirku, pat no mājām iziet nav nepieciešams. Cirku rada televīzijā. Tēlo politiķi politiku.
Kas ir noticis ievērojams? Vēl 2006.g. rudenī kā retais gadījums postsociālistiskās sabiedrībās tika apstiprinātā pie varas esošā valdība vai koalīcija. Tas kas pirmā skatījumā izskatījās pēc stabilitātes, ko vēlētāju mainīguma fonā ilgi gaidīja, bija drīzāk mazāko ļaunumu izvēlēšanās sabiedrībā, kurā iedzīvotāji, pilsoņi ir mazaktīvi, kurā politiskās partijas netapa no sabiedriskām kustībām, bet gan nodibinot no politiskās elites pārstāvjiem.
Ņemot vēl vienu partneri laivā, lai nodrošinātu drošāku vairākumu, jaunā valdība sāka strādāt un jutās acīmredzot ļoti droša, sākās politiskais nihilisms sakarā ar Ombudsmenu ievēlēšanu, ar drošībās likumu maiņu, ar jaunu prezidenta ievēlēšanu un beigu beigās ar KNAB vadītāja Loskutovu atstādināšanu. Tautai pietika, notika demonstrācijas un tikai tad valdība bija gatava atzīt savu bankrotēšanu – lai gan ministru prezidents izmantoja pēdējo iespējamo knifiņu: atkāpās 5. decembrī, lai varētu teikt, ka amatā pavadīja precīzi trīs gadus.
Un kas tagad tur ir jauns? Jauns ir, ka partiju un vēlētāju svārstīguma dēļ līdz Kalvīša 3. valdībai, kura bija kopš 1990.g. jau 14. (!) visas valdības aizgāja projām tāpēc, ka sabruka kaut kādā veidā koalīcija, kaut vai viens partneris pameta valdību.
Līdz ar to arī sākas cirks. Tagad Saeimā pastāv liels vairākums no par nacionālajām nosauktām partijām. Proti, valdību izveidot nedrīkstētu būt grūti. Bet nu kā? Tautas partijas vadībā nav gatavs strādāt vienīgais opozīcijā esošais spēks, Jaunais Laiks, saprotamu apsvērumu dēļ. 2005.g. jau viņa bija pametusi koalīciju līdzīgu iemeslu dēļ, kas tagad viņiem draud. Savukārt sakarā ar to, ka aizejošā koalīcija jau nezaudēja savu vairākumu un atceroties pirmo reizi, kad Tautas Partija ar Jauno Laiku strādāja kopā, nav ne brīnums, ka premjers no šīs partijas nav pieņemams atkal tai partijai.
Kompromisa kandidāts varētu būt Godmanis. Šis kungs atkal jau vadīja pirmo valdību pirms un pēc neatkarības. Viņu saista liela tautas daļa ar labklājības lejupslīdi tajā laikā. Daudzi iedzīvotāju uzskata, ka visādus VEFus un RAFus apzināti “taisīja ciet”.
Un kas ir dresētājs? Ārsts Valdis Zatlers atrodas neapskaužamā situācijā. Tā jau viņš esot no Zoodārza. Viņš pirms pusgada piekrita tikt ievēlēts ka valdošas un tagad bankrotējošas valdības, lai gan viņam trūkst politiskās pieredzes. Tagad, pēkšņi, negaidīti, viņa rokās ir jautājums izvēlēties.
Protams, Latvijas Satversme tieši paredz, ka vienīgais, kam tiesības izvēlēt ministru prezidenta kandidātu ir pats prezidents, bet tāpat, protams, viņam jāņem vērā Saeimas sastāvu, kam tad ir izredzes tikt tajā apstiprināts. Guntis Ulmanis 1995.g. vienu reizi nosauca Grīnblatu tikai dēļ tā, ka viņš gribēja novērst koalīcijas izveidošanu ar Zīgerista līdzdalību. Tas viņam arī izdevās. Grīnblats gan nekļūva par ministru prezidentu, bet vietā toreiz bezpartijas Andris Šķēle, kurš vēlāk savas popularitātes topbrīdī nodibināja Tautas Partiju. Bet tagad? Tagad partijas nespēj vienoties, kas iet ar ko kurā vadībā un uzspiež prezidentam lielāku atbildību nekā viņam pienāk.
Protams, toreiz situācija bija citādākā. Trīs lielākās partijas bija pārstāvētas ar ap 15%, tā kā varavīksnes koalīcijai nebija īsta alternatīva.
Tagad ir Latvijas apstākļos diezgan stipras trīs frakcijas parlamentā. Un bez tā partijas nevar vienoties, kurš vadīs komandu. Ar savu rīcību uzspiež prezidentam atbildību, kuru viņam nebūtu jāuzņem. Edgars Zalāns no Tautas Partijas kā ministru prezidents izskatītos, ka Kalvīša valdības turpinājums tikai ar citām sejām, it īpaši tāpēc, ka pēc atkāpšanas datuma nosaukšanas pats Kalvītis vadīja koalīcijas sarunas, kurās Zalāns nemaz nepiedalījās.. Vienalga, kurai kandidatūrai pa labu Zatlers izšķirsies, partijām ir jāvienojas.
Kas ir noticis ievērojams? Vēl 2006.g. rudenī kā retais gadījums postsociālistiskās sabiedrībās tika apstiprinātā pie varas esošā valdība vai koalīcija. Tas kas pirmā skatījumā izskatījās pēc stabilitātes, ko vēlētāju mainīguma fonā ilgi gaidīja, bija drīzāk mazāko ļaunumu izvēlēšanās sabiedrībā, kurā iedzīvotāji, pilsoņi ir mazaktīvi, kurā politiskās partijas netapa no sabiedriskām kustībām, bet gan nodibinot no politiskās elites pārstāvjiem.
Ņemot vēl vienu partneri laivā, lai nodrošinātu drošāku vairākumu, jaunā valdība sāka strādāt un jutās acīmredzot ļoti droša, sākās politiskais nihilisms sakarā ar Ombudsmenu ievēlēšanu, ar drošībās likumu maiņu, ar jaunu prezidenta ievēlēšanu un beigu beigās ar KNAB vadītāja Loskutovu atstādināšanu. Tautai pietika, notika demonstrācijas un tikai tad valdība bija gatava atzīt savu bankrotēšanu – lai gan ministru prezidents izmantoja pēdējo iespējamo knifiņu: atkāpās 5. decembrī, lai varētu teikt, ka amatā pavadīja precīzi trīs gadus.
Un kas tagad tur ir jauns? Jauns ir, ka partiju un vēlētāju svārstīguma dēļ līdz Kalvīša 3. valdībai, kura bija kopš 1990.g. jau 14. (!) visas valdības aizgāja projām tāpēc, ka sabruka kaut kādā veidā koalīcija, kaut vai viens partneris pameta valdību.
Līdz ar to arī sākas cirks. Tagad Saeimā pastāv liels vairākums no par nacionālajām nosauktām partijām. Proti, valdību izveidot nedrīkstētu būt grūti. Bet nu kā? Tautas partijas vadībā nav gatavs strādāt vienīgais opozīcijā esošais spēks, Jaunais Laiks, saprotamu apsvērumu dēļ. 2005.g. jau viņa bija pametusi koalīciju līdzīgu iemeslu dēļ, kas tagad viņiem draud. Savukārt sakarā ar to, ka aizejošā koalīcija jau nezaudēja savu vairākumu un atceroties pirmo reizi, kad Tautas Partija ar Jauno Laiku strādāja kopā, nav ne brīnums, ka premjers no šīs partijas nav pieņemams atkal tai partijai.
Kompromisa kandidāts varētu būt Godmanis. Šis kungs atkal jau vadīja pirmo valdību pirms un pēc neatkarības. Viņu saista liela tautas daļa ar labklājības lejupslīdi tajā laikā. Daudzi iedzīvotāju uzskata, ka visādus VEFus un RAFus apzināti “taisīja ciet”.
Un kas ir dresētājs? Ārsts Valdis Zatlers atrodas neapskaužamā situācijā. Tā jau viņš esot no Zoodārza. Viņš pirms pusgada piekrita tikt ievēlēts ka valdošas un tagad bankrotējošas valdības, lai gan viņam trūkst politiskās pieredzes. Tagad, pēkšņi, negaidīti, viņa rokās ir jautājums izvēlēties.
Protams, Latvijas Satversme tieši paredz, ka vienīgais, kam tiesības izvēlēt ministru prezidenta kandidātu ir pats prezidents, bet tāpat, protams, viņam jāņem vērā Saeimas sastāvu, kam tad ir izredzes tikt tajā apstiprināts. Guntis Ulmanis 1995.g. vienu reizi nosauca Grīnblatu tikai dēļ tā, ka viņš gribēja novērst koalīcijas izveidošanu ar Zīgerista līdzdalību. Tas viņam arī izdevās. Grīnblats gan nekļūva par ministru prezidentu, bet vietā toreiz bezpartijas Andris Šķēle, kurš vēlāk savas popularitātes topbrīdī nodibināja Tautas Partiju. Bet tagad? Tagad partijas nespēj vienoties, kas iet ar ko kurā vadībā un uzspiež prezidentam lielāku atbildību nekā viņam pienāk.
Protams, toreiz situācija bija citādākā. Trīs lielākās partijas bija pārstāvētas ar ap 15%, tā kā varavīksnes koalīcijai nebija īsta alternatīva.
Tagad ir Latvijas apstākļos diezgan stipras trīs frakcijas parlamentā. Un bez tā partijas nevar vienoties, kurš vadīs komandu. Ar savu rīcību uzspiež prezidentam atbildību, kuru viņam nebūtu jāuzņem. Edgars Zalāns no Tautas Partijas kā ministru prezidents izskatītos, ka Kalvīša valdības turpinājums tikai ar citām sejām, it īpaši tāpēc, ka pēc atkāpšanas datuma nosaukšanas pats Kalvītis vadīja koalīcijas sarunas, kurās Zalāns nemaz nepiedalījās.. Vienalga, kurai kandidatūrai pa labu Zatlers izšķirsies, partijām ir jāvienojas.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen