Valoda ir svarīgs temats Latvijā – un vēl pie tam ļoti emocionālais. Cik reižu latviešu valodā runājošs ārzemnieks nebūtu dzirdējis, ka krievi pusgadsimtā nevarēja iemācīties pat “paldies” un “labdien”. Tāpēc pamatojot uz gramatikas daudzajiem liekas nepieņemami saukt kopīgu Eiropas valūtu par “Euro”. Tātad Latvijā kopā ar vēl trijām jaunām ES valstīm pieprasīja sākumā citu nosaukumu latviešu valodai – kuram arī jābūt rakstītam uz naudas zīmēm.
Citi gribētu vēl citās sfēras daudz stingrāk aizsargāt “nepareizo” latviešu valodas lietošanu. Ļoti interesanti, jo arī Vācijā konservatīvie grib ļoti sargāt valodu no it kā bagātības zaudēšanu un, piemēram, lielais dienas laikraksts “Frankfurter Allgemeine Zeitung” ilgi neakceptēja pareizrakstības reformu, ar ko turpinājas Vācijā jau caur tiesām gājusi diskusiju. Vācijā pat eksistē biedrība valodas sargāšanai www.vds-ev.de.
Bet ko sargāt? Jebkurā zemē runā daļa no cilvēkiem nepareizi vai izmanto svešvalodas vārdus, ar ko caur laikiem valoda mainās. Gadsimtiem vecus tekstus ir grūti saprast. Un stingri gramatikas un pareizrakstības noteikumi ir tik un tā tikai jaunāka laikmeta fenomens. Latvijā vācu mācītāji sāka rakstīt latviešu valodu orientējoties vācu rakstībā. Tikai Endzelīns inzgudroja tagadējo rakstību.
Atmodas laikā 1988.g. atjaunoja latviešu valodai valsts valodas statusu. Kamēr PSRS laikā krievu valodas zināšanas bija nepieciešamas, pēc neatkarības atjaunošanas ir mainījusies situācija uz pretējo, pēkšņi visiem cittautiešiem gribot negribot ir jāzina latviešu valoda. Lai gan Latvija starptautiskas prasības pilda, līdz ar izglītības likumu atkal pievērsa tematam uzmanību 2004.g. rudenī. Agrākie mēģinājumi mūsdienās cittautiešiem vai minoritātēm uzspiest publiskajā vietā vai oficiālos pasākumos sarunāties svešvalodā, proti, latviešu, šķita gan pārspīlēti.
Un paši latvieši, manuprāt, diemžēl neciena citas valodas pārrakstot (pārlatviskojot) vārdus no svešvalodām. Pirmais arguments šai praksei ir, ka tikai šajā gadījumā visi var izrunāt svešvalodu nosaukumus un vārdus pareizi. Bet vai tad tiešam visām pasaules valodām ir kāds filologs Latvijā, kurš precīzi oriģinālo izrunu var pateikt? Apšaubāmi arī tāpēc, ka Latvijā vienam un tam pašam cilvēkam vai uzvārdam parādās pareizrakstība vairākos variantos, lai gan pastāv tikai viens noteikumu katalogs. Ar vārdiem kā François Mitterand vai Margaret Thatcher sanāk vēl dziļākas problēmas, jo īstai izrunai trūkst latviešu valodā līdzīgas skaņas un līdz ar to arī alfabētā attiecīgie burti. Tāpat arī ir nepareizi domāt, ka latvisko pārrakstījumu paši latvieši izrunā tā kā iedzimtie attiecīgajā zemē. Turklāt, manuprāt, vārds ir katram cilvēkam neatņemama individuālā identitāte, ko mainīt nemaz nedrīkst. Un ar to nav viss. Ir valstis, kurās neprecētiem pāriem neļauj, piemēram, vienā viesnīcas numurā palikt. Latviešu valodā jau galotnes ir lielā pārsvarā atšķirīgas. Bet kas, ja precas ar ārzemnieku, vienā pasē oriģinālais, bet otrajā latviskotais variants?
Bet pareiza izruna arī nav tik nepieciešama kā atpazīstamība praktiskā ziņā. Latviešu studenti meklējot ārzemju literatūru svešvalodā bibliotēkās, piemēram, nevar to atrast, ja viņi nezina, kā rakstās oriģinālā meklētā autora uzvārds. Man ir ļoti apgrūtināts pildīt krustvārdu mīklas.
Sakarā ar Eiropas valūtas latviskošana tiek sajaukta ar etimoloģiju, jo šoreiz tieši grib to nosaukumu nevis pārlatviskot, bet gan patulkot. Sekojoši slavenam amerikāņu seriāliem un filmām jābūt “Svēta Barbara” un “Karalis Kongs” nosaukumi. Autobusi kursētu nevis uz “Esseni” Vācijā; bet uz “Ēšanu”, “Audi” mašīnas Latvijā brauktu ar “Klausies” uzrakstu!
Labs arguments bez šaubām ir gramatika. Jo latviešu valoda prasa locīt arī uzvārdus. Te var piedāvāt ļoti vienkāršu risinājumu kā tas arī Igaunijā notiek: pielikt atbilstošo galotni oriģinālam aiz ‘-zīmes. Protams, daži krievi atkal to nesaprot. Galotne –le atbild uz jautājumu “kam”. Manu uzvārdu Sillamäe telefona grāmata savā laikā pēkšņi atradu zem “Reetzile”.
Citi gribētu vēl citās sfēras daudz stingrāk aizsargāt “nepareizo” latviešu valodas lietošanu. Ļoti interesanti, jo arī Vācijā konservatīvie grib ļoti sargāt valodu no it kā bagātības zaudēšanu un, piemēram, lielais dienas laikraksts “Frankfurter Allgemeine Zeitung” ilgi neakceptēja pareizrakstības reformu, ar ko turpinājas Vācijā jau caur tiesām gājusi diskusiju. Vācijā pat eksistē biedrība valodas sargāšanai www.vds-ev.de.
Bet ko sargāt? Jebkurā zemē runā daļa no cilvēkiem nepareizi vai izmanto svešvalodas vārdus, ar ko caur laikiem valoda mainās. Gadsimtiem vecus tekstus ir grūti saprast. Un stingri gramatikas un pareizrakstības noteikumi ir tik un tā tikai jaunāka laikmeta fenomens. Latvijā vācu mācītāji sāka rakstīt latviešu valodu orientējoties vācu rakstībā. Tikai Endzelīns inzgudroja tagadējo rakstību.
Atmodas laikā 1988.g. atjaunoja latviešu valodai valsts valodas statusu. Kamēr PSRS laikā krievu valodas zināšanas bija nepieciešamas, pēc neatkarības atjaunošanas ir mainījusies situācija uz pretējo, pēkšņi visiem cittautiešiem gribot negribot ir jāzina latviešu valoda. Lai gan Latvija starptautiskas prasības pilda, līdz ar izglītības likumu atkal pievērsa tematam uzmanību 2004.g. rudenī. Agrākie mēģinājumi mūsdienās cittautiešiem vai minoritātēm uzspiest publiskajā vietā vai oficiālos pasākumos sarunāties svešvalodā, proti, latviešu, šķita gan pārspīlēti.
Un paši latvieši, manuprāt, diemžēl neciena citas valodas pārrakstot (pārlatviskojot) vārdus no svešvalodām. Pirmais arguments šai praksei ir, ka tikai šajā gadījumā visi var izrunāt svešvalodu nosaukumus un vārdus pareizi. Bet vai tad tiešam visām pasaules valodām ir kāds filologs Latvijā, kurš precīzi oriģinālo izrunu var pateikt? Apšaubāmi arī tāpēc, ka Latvijā vienam un tam pašam cilvēkam vai uzvārdam parādās pareizrakstība vairākos variantos, lai gan pastāv tikai viens noteikumu katalogs. Ar vārdiem kā François Mitterand vai Margaret Thatcher sanāk vēl dziļākas problēmas, jo īstai izrunai trūkst latviešu valodā līdzīgas skaņas un līdz ar to arī alfabētā attiecīgie burti. Tāpat arī ir nepareizi domāt, ka latvisko pārrakstījumu paši latvieši izrunā tā kā iedzimtie attiecīgajā zemē. Turklāt, manuprāt, vārds ir katram cilvēkam neatņemama individuālā identitāte, ko mainīt nemaz nedrīkst. Un ar to nav viss. Ir valstis, kurās neprecētiem pāriem neļauj, piemēram, vienā viesnīcas numurā palikt. Latviešu valodā jau galotnes ir lielā pārsvarā atšķirīgas. Bet kas, ja precas ar ārzemnieku, vienā pasē oriģinālais, bet otrajā latviskotais variants?
Bet pareiza izruna arī nav tik nepieciešama kā atpazīstamība praktiskā ziņā. Latviešu studenti meklējot ārzemju literatūru svešvalodā bibliotēkās, piemēram, nevar to atrast, ja viņi nezina, kā rakstās oriģinālā meklētā autora uzvārds. Man ir ļoti apgrūtināts pildīt krustvārdu mīklas.
Sakarā ar Eiropas valūtas latviskošana tiek sajaukta ar etimoloģiju, jo šoreiz tieši grib to nosaukumu nevis pārlatviskot, bet gan patulkot. Sekojoši slavenam amerikāņu seriāliem un filmām jābūt “Svēta Barbara” un “Karalis Kongs” nosaukumi. Autobusi kursētu nevis uz “Esseni” Vācijā; bet uz “Ēšanu”, “Audi” mašīnas Latvijā brauktu ar “Klausies” uzrakstu!
Labs arguments bez šaubām ir gramatika. Jo latviešu valoda prasa locīt arī uzvārdus. Te var piedāvāt ļoti vienkāršu risinājumu kā tas arī Igaunijā notiek: pielikt atbilstošo galotni oriģinālam aiz ‘-zīmes. Protams, daži krievi atkal to nesaprot. Galotne –le atbild uz jautājumu “kam”. Manu uzvārdu Sillamäe telefona grāmata savā laikā pēkšņi atradu zem “Reetzile”.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen