Nav šaubas par to, ka Zīgerista kungs kopš 90 gadiem no sava maka ir ziedojis naudu maznodrošinātiem. Neviens netaisās viņu par to sodīt. Katram pilsonim arī ir tiesības būt politiski aktīvam. Zīgerists to ir darījis gan viņa tēva dzimtenē Latvijā gan arī Vācijā, kur viņš pats ir uzaudzis.
Bet ja cilvēks paliek par publisko personību, tad jārēķinājās ar reakcijām, tajā skaitā medijos. Zīgerista kunga gadījumā tas ir it īpaši pašsaprotami, jo viņš pats ne tikai ar politiku ir nodarbojies, bet gan arī strādājis kā žurnālists.
Un tieši ar to sākās palikt lietas sarežģītās. Zīgerista kungs bija vadošā amatā Vācijas lielākā dzeltenas preses orgānā BILD-Zeitung, ko republika.lv nosauc par ietekmīgo avīzi noslēpojot izdevuma raksturu. Zīgerists būtu pa visam slikts žurnālists, ja viņš nedēļā pēc intervija uz jautājumu šajā virzienā nebūtu bijis spējīgs elokventi atbildēt. Dzeltenā prese nemelojot, bet vienkāršojot. It kā šajā procesā nebūtu ne nepieciešami noteiktus faktus saviem lasītājiem noklusēt. Un tieši tā jau arī ir zināma metode un prakse. Zīgerista kungs bez iebildumiem vai papildinformācijas no republika.lv drīkst apgalvot, viņam esot bijis stājoties darbā nosauktajā avīzē jāparaksta četrus pamatprincipus, pat pa sevi savadi.
Viens no punktiem esot bijis būt noskaņotam pret labējiem vai kreisiem radikāļiem. Cik vien tāda nostāja ir iespējams apsveicami, netiek bilst, ka Zīgerista kunga politiskais spēks “Die Konservativen” ir sen jau Konstitūcijas Aizsardzības Biroja (Bundesverfassungsschutz) uzraudzībā un pats priekšsēdētājs ir sodīts par naida kurināšanu pret tautībām. Varbūt derētu lasītājiem arī zināt, ka cik vien Zīgerists ir pazīstams Latvijā, Vācijā ierindas pilsoņiem viņa vārds neko neizsaka – starp citu atšķirībā no viņa drauga Heinrich Lummer, kurš 80os gados bija Berlīnes pilsētas iekšlietu senators. Zīgerista partija ir sīka un visticamāk tāpat kā pagātnē netiks ievēlētā neviena parlamentā Vācijā.
Bet kā Latvijā lasītājiem spriest par Zīgerista personību, ja prese nodrošina tikai daļu no informācijas? Bet cik intervijai princips pēc virsraksta bija, proti, ļaut Zīgeristam runāt tas nemaz netiek mēģināts.
Ne tikai iespējams, bet droši vien Zīgerista kungs 1993.g. jūnijā nemēģināja ar banāniem nopirkt vēlētājus – tas būtu arī diezgan lēti. Bet tomēr viņš ar savu rīcību, nodrošināt autobusus no Rīgas uz vēlēšanu apgabalu, kur viņš kandidēja pats, atšķīrās ļoti no pārējiem kandidātiem no visām partijām. Nez kāpēc prese par to rakstīt nedrīkst? Cik tā rīcība demokrātiskās valstīs nav īpaši nosaucama par vidusmēru arī pilnīgi saprotami, ka tas notika kritiskā veidā. Un nez Zīgerista kungs kā dzeltenās preses profesionāls nevarēja prognozēt ko tam līdzīgu. Viņš no visa tā varēja ļoti viegli izvairīties – vienkārši izvairīties no autobusa nomas.
Bet interesanti ir gan, ko Zīgerists dara un saka, un ko klusē arī citviet. Runājot par sabiedriski pazīstamiem cilvēkiem apvainojot par korupcijas mēģinājumu, bet neminot viņu vārdus ar komentāru, viņš to darot nevis aiz bailēm, viņš savukārt noslēp, kāpēc tad viņš to neatklāj.
Līdzīgi arī ar koalīcijas izveidošanu 1995.g. Tas pats cilvēks, kas priekš LNNK vēl 1993.g. vēlēšanās finansēja sludinājumus pa veselām lapaspusēm ar aģitāciju pret visiem bijušiem komunistiem pēkšņi, tikai divus gadus vēlāk, vēlējās valdību veidot ar tieši tiem pašiem. Elokventi Zīgerists skaidro to ar faktu, ka politika esot māksla un viņš jau varot arī ar tādiem partneriem kaut ko no savējo īstenot. Bet kāpēc viņš nedomā un netiek jautāt par to, kāpēc tad pārējie politiskie spēki atteicās no viņa kā koalīcijas partneri? Toreiz viņš noslēpumaina veida pēkšņi Latvija nevarēja ierasties, tika paziņots, ka viņš Itālijā esot cietis autoavāriju.
Bet Zīgeristam ir protams arī reizēm taisnība, piemēram un diemžēl raksturojot Latvijas ekonomisko situāciju. To dziļumā diskutēt šeit nav vietas. Droši ir tikai viens. Pie Latvijas tekošā konta deficīta viņš tirgojot savā veikalā importa preces piepalīdzēja pats, proti, nauda, kuru viņš labsirdīgi Latvijas maznodrošinātiem ziedoja, nāca beigu beigās no citu latviešu maka. Ja viņš būtu ekonomiski gribējis palīdzēt Latvijai, kāpēc viņš nenopirka kādu trikotāžas fabriku vai piena kombinātu, lai investējot nodrošināt latviešiem labāk atalgotu darbu?
Īstenība būt tāda “skandaloza” figūra varēju novērst tā kā citās demokrātijās palīdzēt politiskām partijām ar savām zināšanām un ziedojot – starp citu daudzviet un arī Latvijā ziedo ne tikai vienai, bet pat vairākām partijām. Kāpēc kungam vajadzēja tā politiskā karjera?
Bet ja cilvēks paliek par publisko personību, tad jārēķinājās ar reakcijām, tajā skaitā medijos. Zīgerista kunga gadījumā tas ir it īpaši pašsaprotami, jo viņš pats ne tikai ar politiku ir nodarbojies, bet gan arī strādājis kā žurnālists.
Un tieši ar to sākās palikt lietas sarežģītās. Zīgerista kungs bija vadošā amatā Vācijas lielākā dzeltenas preses orgānā BILD-Zeitung, ko republika.lv nosauc par ietekmīgo avīzi noslēpojot izdevuma raksturu. Zīgerists būtu pa visam slikts žurnālists, ja viņš nedēļā pēc intervija uz jautājumu šajā virzienā nebūtu bijis spējīgs elokventi atbildēt. Dzeltenā prese nemelojot, bet vienkāršojot. It kā šajā procesā nebūtu ne nepieciešami noteiktus faktus saviem lasītājiem noklusēt. Un tieši tā jau arī ir zināma metode un prakse. Zīgerista kungs bez iebildumiem vai papildinformācijas no republika.lv drīkst apgalvot, viņam esot bijis stājoties darbā nosauktajā avīzē jāparaksta četrus pamatprincipus, pat pa sevi savadi.
Viens no punktiem esot bijis būt noskaņotam pret labējiem vai kreisiem radikāļiem. Cik vien tāda nostāja ir iespējams apsveicami, netiek bilst, ka Zīgerista kunga politiskais spēks “Die Konservativen” ir sen jau Konstitūcijas Aizsardzības Biroja (Bundesverfassungsschutz) uzraudzībā un pats priekšsēdētājs ir sodīts par naida kurināšanu pret tautībām. Varbūt derētu lasītājiem arī zināt, ka cik vien Zīgerists ir pazīstams Latvijā, Vācijā ierindas pilsoņiem viņa vārds neko neizsaka – starp citu atšķirībā no viņa drauga Heinrich Lummer, kurš 80os gados bija Berlīnes pilsētas iekšlietu senators. Zīgerista partija ir sīka un visticamāk tāpat kā pagātnē netiks ievēlētā neviena parlamentā Vācijā.
Bet kā Latvijā lasītājiem spriest par Zīgerista personību, ja prese nodrošina tikai daļu no informācijas? Bet cik intervijai princips pēc virsraksta bija, proti, ļaut Zīgeristam runāt tas nemaz netiek mēģināts.
Ne tikai iespējams, bet droši vien Zīgerista kungs 1993.g. jūnijā nemēģināja ar banāniem nopirkt vēlētājus – tas būtu arī diezgan lēti. Bet tomēr viņš ar savu rīcību, nodrošināt autobusus no Rīgas uz vēlēšanu apgabalu, kur viņš kandidēja pats, atšķīrās ļoti no pārējiem kandidātiem no visām partijām. Nez kāpēc prese par to rakstīt nedrīkst? Cik tā rīcība demokrātiskās valstīs nav īpaši nosaucama par vidusmēru arī pilnīgi saprotami, ka tas notika kritiskā veidā. Un nez Zīgerista kungs kā dzeltenās preses profesionāls nevarēja prognozēt ko tam līdzīgu. Viņš no visa tā varēja ļoti viegli izvairīties – vienkārši izvairīties no autobusa nomas.
Bet interesanti ir gan, ko Zīgerists dara un saka, un ko klusē arī citviet. Runājot par sabiedriski pazīstamiem cilvēkiem apvainojot par korupcijas mēģinājumu, bet neminot viņu vārdus ar komentāru, viņš to darot nevis aiz bailēm, viņš savukārt noslēp, kāpēc tad viņš to neatklāj.
Līdzīgi arī ar koalīcijas izveidošanu 1995.g. Tas pats cilvēks, kas priekš LNNK vēl 1993.g. vēlēšanās finansēja sludinājumus pa veselām lapaspusēm ar aģitāciju pret visiem bijušiem komunistiem pēkšņi, tikai divus gadus vēlāk, vēlējās valdību veidot ar tieši tiem pašiem. Elokventi Zīgerists skaidro to ar faktu, ka politika esot māksla un viņš jau varot arī ar tādiem partneriem kaut ko no savējo īstenot. Bet kāpēc viņš nedomā un netiek jautāt par to, kāpēc tad pārējie politiskie spēki atteicās no viņa kā koalīcijas partneri? Toreiz viņš noslēpumaina veida pēkšņi Latvija nevarēja ierasties, tika paziņots, ka viņš Itālijā esot cietis autoavāriju.
Bet Zīgeristam ir protams arī reizēm taisnība, piemēram un diemžēl raksturojot Latvijas ekonomisko situāciju. To dziļumā diskutēt šeit nav vietas. Droši ir tikai viens. Pie Latvijas tekošā konta deficīta viņš tirgojot savā veikalā importa preces piepalīdzēja pats, proti, nauda, kuru viņš labsirdīgi Latvijas maznodrošinātiem ziedoja, nāca beigu beigās no citu latviešu maka. Ja viņš būtu ekonomiski gribējis palīdzēt Latvijai, kāpēc viņš nenopirka kādu trikotāžas fabriku vai piena kombinātu, lai investējot nodrošināt latviešiem labāk atalgotu darbu?
Īstenība būt tāda “skandaloza” figūra varēju novērst tā kā citās demokrātijās palīdzēt politiskām partijām ar savām zināšanām un ziedojot – starp citu daudzviet un arī Latvijā ziedo ne tikai vienai, bet pat vairākām partijām. Kāpēc kungam vajadzēja tā politiskā karjera?
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen