Sandris Točs: Autovadītāji pret sastrēgumiem, nevis pret sabiedrisko transportu, komentārs Dienā, 5.12.2007
Par Rīgas korķiem var visi stāstīt, kuriem regulāri jābrauc no priekšpilsētām uz centru laikā, kad to dara liela daļa iedzīvotāju, lai tiktu uz darbu. Bet ne tikai tas, arī dienas laikā pārvietoties centrā parasti ātrākais risinājums ir iet kājām.Iemesls tam visam ir strauja ekonomiskā attīstība, arvien vairāk cilvēku var atļauties iegādāties savu mašīnu. Bet tanī pašā laikā vēsturiskā centrā ielas ir tādas, kādas viņas ir. Bez tā Rīga atrodas pie upes Daugava, un šķērsot to var pagaidām tikai trijās vietās.Izņemot tramvajus, kuriem daudzviet ir sava trase, kur mašīnas nevar braukt, sabiedriskais transports kustas tiem korķiem līdzi.Šajā situācijā Rīgas Dome sākusi ieviest līdzekļus organizēt satiksmi, kas izplatīts arī jau Rietumeiropā – tajā skaitā atsevišķas joslas sabiedriskām transportam, ka jau īstenots 13. janvāra ielā un kas tagad tiek plānots arī citur. Īpaši lielas diskusijas notiek par saucamo gaisa tiltu pie bijušas VEF fabrikas, viena no traģiskām vietām neapšaubāmi.Pret to protestē akcija “autovadītāju pret sastrēgumiem”. Nevar apšaubīt, ka autovadītāji ir pret sastrēgumiem, pašiem tādus jau jāpiedzīvo. Bet liekas, ka vienu aspektu viņi vēl nav gluži sapratuši: nevis nabaga autovadītājs pacieš to, bet viņš IR tas sastrēgums, vai teiksim viņas daļa!Tāpēc ir pilnīgi absurds pārmest politikai provocēt vēl lielākus sastrēgumus. Priekšlikums interesantā kārtā šai iniciatīvai ir, paplašināt brauktuves, ierīkot papildjoslas. It kā nebūtu bijušas Rietumeiropā caur dekādēm diskusijas par to un nebūtu pēc Otrā Pasaules Kara it īpaši izbombardētajā Vācijā bijis tieši tāds mēģinājums: caur graustiem bija ļoti vienkārši plašākas ielas būvēt, proti, izbūvēt transportam ar privātmašīnām piemērotu pilsētu. Pieredze bija ļoti vienkārši, līdz ar paplašinātām iespējam privāttransportam tas arī auga, proti, sastrēgumi tā arī turpinājās eksistēt un eksistē joprojām iepretim visiem pārvadiem un tuneļiem.Sen jau pārgāja politika uz dzīves kvalitātes jautājumiem: vai tad mūsu pilsēta ir domāta automašīnām vai iedzīvotājiem? Protams, tie laiki, kad labklājības valstis varēja atļauties plaši būvēt metrolīnijas, ir garām. Bet atteikties no savām gājēju ielām neviens negrasās. Vecrīga it kā tam līdzinājusies, bet iebraukt par maksu tiek lielā mērā atļauts, un tā ir vienkārši pilsētai arī laba peļņa.Savukārt, protams, autovadītājus daudzās valstīs vēl uzklausās. Jāsaprot ir, ka Vācijā vai Francijā, kur autoražotāji ir liela lobbisma loma, politikai nav citas izejas. Kasi varēja mainīt satiksmes politiku Šveice. Tur nepastāv tikai norobežotas joslas. Vēl tālāk sabiedriskām transportam ir zaļais vilnis, proti, apstājās tikai pieturvietās, bet šķērsojot krustojumu, automašīnām ir jāapstājas. Autobusi lielā mērā izmanto tramvaju trases.Otrais, varbūt pat sāpīgākais aspekts: autostāvvietas centra maksā ļoti dārgi un bez tā nevis paliek lētāk, jo ilgāk mašīna nolikta, bet tieši otrādi, aizvien dārgāk. Neapšaubāmi, ar to pilsētas tēvi vēlas, lai atvadītajiem zustu pēdēja griba braukt uz centru ar savu privāto auto! Un to iniciatīva pārmet politikai.Pagaidām Latvijā automašīnas daudz vairāk nekā Rietumeiropā ir statusa simbols. Bieži vien cilvēki uz līzingu ņem dārgas mašīnas, lai zīmēties, kas, starp citu, arī izpaužas braukšanas kultūrā, kurā nosaka uzvedību nevis ceļu satiksmes noteikumi, bet lielākas mašīnas tiesības.
Par Rīgas korķiem var visi stāstīt, kuriem regulāri jābrauc no priekšpilsētām uz centru laikā, kad to dara liela daļa iedzīvotāju, lai tiktu uz darbu. Bet ne tikai tas, arī dienas laikā pārvietoties centrā parasti ātrākais risinājums ir iet kājām.Iemesls tam visam ir strauja ekonomiskā attīstība, arvien vairāk cilvēku var atļauties iegādāties savu mašīnu. Bet tanī pašā laikā vēsturiskā centrā ielas ir tādas, kādas viņas ir. Bez tā Rīga atrodas pie upes Daugava, un šķērsot to var pagaidām tikai trijās vietās.Izņemot tramvajus, kuriem daudzviet ir sava trase, kur mašīnas nevar braukt, sabiedriskais transports kustas tiem korķiem līdzi.Šajā situācijā Rīgas Dome sākusi ieviest līdzekļus organizēt satiksmi, kas izplatīts arī jau Rietumeiropā – tajā skaitā atsevišķas joslas sabiedriskām transportam, ka jau īstenots 13. janvāra ielā un kas tagad tiek plānots arī citur. Īpaši lielas diskusijas notiek par saucamo gaisa tiltu pie bijušas VEF fabrikas, viena no traģiskām vietām neapšaubāmi.Pret to protestē akcija “autovadītāju pret sastrēgumiem”. Nevar apšaubīt, ka autovadītāji ir pret sastrēgumiem, pašiem tādus jau jāpiedzīvo. Bet liekas, ka vienu aspektu viņi vēl nav gluži sapratuši: nevis nabaga autovadītājs pacieš to, bet viņš IR tas sastrēgums, vai teiksim viņas daļa!Tāpēc ir pilnīgi absurds pārmest politikai provocēt vēl lielākus sastrēgumus. Priekšlikums interesantā kārtā šai iniciatīvai ir, paplašināt brauktuves, ierīkot papildjoslas. It kā nebūtu bijušas Rietumeiropā caur dekādēm diskusijas par to un nebūtu pēc Otrā Pasaules Kara it īpaši izbombardētajā Vācijā bijis tieši tāds mēģinājums: caur graustiem bija ļoti vienkārši plašākas ielas būvēt, proti, izbūvēt transportam ar privātmašīnām piemērotu pilsētu. Pieredze bija ļoti vienkārši, līdz ar paplašinātām iespējam privāttransportam tas arī auga, proti, sastrēgumi tā arī turpinājās eksistēt un eksistē joprojām iepretim visiem pārvadiem un tuneļiem.Sen jau pārgāja politika uz dzīves kvalitātes jautājumiem: vai tad mūsu pilsēta ir domāta automašīnām vai iedzīvotājiem? Protams, tie laiki, kad labklājības valstis varēja atļauties plaši būvēt metrolīnijas, ir garām. Bet atteikties no savām gājēju ielām neviens negrasās. Vecrīga it kā tam līdzinājusies, bet iebraukt par maksu tiek lielā mērā atļauts, un tā ir vienkārši pilsētai arī laba peļņa.Savukārt, protams, autovadītājus daudzās valstīs vēl uzklausās. Jāsaprot ir, ka Vācijā vai Francijā, kur autoražotāji ir liela lobbisma loma, politikai nav citas izejas. Kasi varēja mainīt satiksmes politiku Šveice. Tur nepastāv tikai norobežotas joslas. Vēl tālāk sabiedriskām transportam ir zaļais vilnis, proti, apstājās tikai pieturvietās, bet šķērsojot krustojumu, automašīnām ir jāapstājas. Autobusi lielā mērā izmanto tramvaju trases.Otrais, varbūt pat sāpīgākais aspekts: autostāvvietas centra maksā ļoti dārgi un bez tā nevis paliek lētāk, jo ilgāk mašīna nolikta, bet tieši otrādi, aizvien dārgāk. Neapšaubāmi, ar to pilsētas tēvi vēlas, lai atvadītajiem zustu pēdēja griba braukt uz centru ar savu privāto auto! Un to iniciatīva pārmet politikai.Pagaidām Latvijā automašīnas daudz vairāk nekā Rietumeiropā ir statusa simbols. Bieži vien cilvēki uz līzingu ņem dārgas mašīnas, lai zīmēties, kas, starp citu, arī izpaužas braukšanas kultūrā, kurā nosaka uzvedību nevis ceļu satiksmes noteikumi, bet lielākas mašīnas tiesības.
Posts
Keine Kommentare:
Kommentar veröffentlichen